Kazhes pierakstu burtnīca

Elisonas Mūras romāns "Bāka" visai labi sasaucas ar nesen lasīto Harolda Fraja svētceļojumu ar to vien atšķirību, ka Mūras grāmata ne mazākajā mērā nav motivējoša un pacilājoša. Tā stāsta par Futu, visai skumjuun bezcerīgu tipāžu, kurš dodas nedēļu ilgā pārgājienā ar kājām pa Vāciju, kura laikā viņš neko neiemācās un neko nesaprot par to, kas viņa dzīvi ir darījis tik bezvērtīgu un tukšu, kāda tā viņam bijusi. Futu ir pametusi viņa sieva, kas nav brīnums, jo viņš ir garlaicīgs un pastulbs, vienmēr saka to, ko nevajag un vēl piedevām visai skaidri viņš sievā meklēja savas mammas aizstājēju, jo mamma viņu un Futa tēvu pameta, kad Futam bija 12 gadi.
Paraleli mēs iepazīstam Esteri, kura ir līdzīgi nesimpātiska kā Futs. Viņai un viņas vīram Bernardam pieder viesnīca, kurā Futs pavada sava pārgājiena pirmo un pēdējo nakti. Tā kā Bernards Esterei nepievērš uzmanību, viņa pie pirmās izdevības pārguļ ar jebkuru viesnīcas klientu. Vienlaikus Bernards ir greizsirdīgs un parasti Esteres gultasbjedriem viss beidzas diezgan slikti. Estere savulaik bija saderinājusies ar Bernarda brāli, taču iepazinusi Bernardu, viņa saprata, ka brālis galīgi nav īstais.
Jau vismaz kopš grāmatas vidus ir skaidrs, ar ko tā beigsies, un personāžu nemaz nav žēl, jo viņi ir kaitinoši ņergas. Liela grāmatas daļa ir Futa atmiņas no bērnības ceļojuma ar vecākiem uz Kornvollu, kura laikā mamma izlēma pamest viņasuper garlaicīgo tēvu.
Vispār man šīs grāmatas iespaidā droši vien kļuva skaidrs tas, ko Liene pārmet man, proti, ka es rakstu par dīkdieņiem, kuri seko, kā viņiem aug uzacis, un ka šādi dīkdieņi ir pretīgi un nebaudāmi. Šīs grāmatas vqaroņi tādi noteikti ir, kā rezultātā šī grāmata lasās visai garlaicīgi.