Contes de ma bruyère
Reti gadās uziet grāmatu, par kuras autoru gandrīz neko nav iespējams noskaidrot, un vēl jo vairāk tas šķiet neticami, lasot grāmatu kādā no "lielajām" valodām. Taču par Aliksu Teijāru no Kerdrelas internets faktiski klusē - šī konkrētā grāmata ir atrodama Google Books indeksā, kur tā, domājams, nonākusi no ibook.lv, kur pirms kāda laika domājams viens šīs grāmatas eksemplārs ir bijis pārdošanā.
Tātad - darīšana ir ar nelielu mistēriju: kā tas nākas, ka vienīgi gali šai pirms vairāk kā simts gadiem Parīzē izdotajai grāmatai ir atrodami Latvijā? Sevišķi sarežģīta gan šī mīkla nav - pietiek ieskatīties tās pirmajā lapā, lai uzzinātu, ka sarakstīta tā ir Tērbatā, proti, Baltijā, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijā. Un pilnīgi iespējams, ka arī tās mērķauditorija atradās tepat. Zināms, ka Krievijā franču valoda bija aristokrātu valoda, un vienlaikus provinciālisms Baltijā bija gana spēcīgs, lai grāmata varētu uzrunāt kādu daļu pirktspējīgās publikas ar to vien, ka "tā uzrakstīta tepat netālu". Un patiesībā tieši ar Baltiju saistītais šajā grāmatā ir tās saistošākā un vērtīgākā daļa.
Lielāko daļu grāmatas satura gan veido Teijāra jaunkundzes rakstīti stāsti, kuros nekādas dižās literārās dotības saskatīt man vismaz neizdevās. Autore acīmredzami uzskatīja romantismu par literatūras augstāko virsotni, un viņas stāsti ir valodnieciski krāšņi (un līdz ar to - man ļoti slikti lasāmi), bet saturiski stipri vien tukši. Faktiski es pat teiktu, ka viņai itin veiksmīgi izdevās savā daiļradē iekļaut teju visas sliktākās sava laikmeta literatūras iezīmes un nekādas labākās. Tas, savukārt, itin labi iet kopā ar to, kāda vieta franču literatūras kanonā simtdivdesmit gadus pēc viņas iespējams vienīgās (?) grāmatas iznākšanas ir Teijārai de Kerdrelas jaukundzei. Ja kas - nekur nav pat teikts, ka tas bija viņas īstais vārds, tur būtu jāveic daudz rūpīgāka izpēte nekā es būtu gatavs, lai noskaidrotu reālu šīs sievietes biogrāfiju. Taču dīvainā kārtā grāmatas pēdējās pārdesmit lappuses izrādījās visnotaļ saistošas. Tajā (nezināms, kādu motīvu vadīta) autore piedāvā vairākas vēstules, ko viņa no Jelgavas (precīzāk - no Bēnes muižas) un Rīgas sūtījusi draudzenēm uz Parīzi (un neizprotamā kārtā arī ievērojamajam rakstniekam Pjēram Lotī, ar kuru, šķiet, viņa nebija personīgi pazīstama).
Teksti par sadzīvi Baltijā ir gana saistoši, labākais ir viņas novērojumi par to, ka šajā pusē bija (ir) diezgan slikti ar attieksmi pret sievietēm, ar kurām arī augstākās aprindās neviens vīrietis publiski nesarunājās. Ne sevišķi pārsteidz tas, ka savās vēstulēs de Kerdrelas jaunkundze vietējo iedzīvotāju ziņā piemin vienīgi krievus un vāciešus, par tādiem latviešiem un igauņiem pat neieminoties. Cik var saprast, viņa Bēnes muižā vismaz kādu laiku bija mājskolotāja vietējā muižkunga atvasēm un pati varētu būt bijusi no labas, bet izputējušas ģimenes (kā citādi gan viņa nonāktu tādā Bēnē), un zināms, ka tādiem smalkākiem ārzemniekiem tāds zemnieka cilvēks kā latvietis droši vien šķita ne īpaši vairāk uzmanīgas vērts kā mājlops (un ja ar kādiem latviešiem arī gadījās tikties, tad tie bija spējīgi runāt svešās mēlēs un ne sevišķi atšķirami no tiem pašiem krieviem vai vāciešiem).
Galīgi nevar teikt, ka šī būtu grāmata, ko ir vērts izlasīt (pat ne to dažu vēstuļu dēļ) - tā ir vēsturisks kuriozs, kura sakarā interesantāka būtu grāmata par to, kā un kādos apstākļos "Contes de ma bruyère" tika sarakstīti, bet mazāka - pati reālā grāmata.
Tātad - darīšana ir ar nelielu mistēriju: kā tas nākas, ka vienīgi gali šai pirms vairāk kā simts gadiem Parīzē izdotajai grāmatai ir atrodami Latvijā? Sevišķi sarežģīta gan šī mīkla nav - pietiek ieskatīties tās pirmajā lapā, lai uzzinātu, ka sarakstīta tā ir Tērbatā, proti, Baltijā, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijā. Un pilnīgi iespējams, ka arī tās mērķauditorija atradās tepat. Zināms, ka Krievijā franču valoda bija aristokrātu valoda, un vienlaikus provinciālisms Baltijā bija gana spēcīgs, lai grāmata varētu uzrunāt kādu daļu pirktspējīgās publikas ar to vien, ka "tā uzrakstīta tepat netālu". Un patiesībā tieši ar Baltiju saistītais šajā grāmatā ir tās saistošākā un vērtīgākā daļa.
Lielāko daļu grāmatas satura gan veido Teijāra jaunkundzes rakstīti stāsti, kuros nekādas dižās literārās dotības saskatīt man vismaz neizdevās. Autore acīmredzami uzskatīja romantismu par literatūras augstāko virsotni, un viņas stāsti ir valodnieciski krāšņi (un līdz ar to - man ļoti slikti lasāmi), bet saturiski stipri vien tukši. Faktiski es pat teiktu, ka viņai itin veiksmīgi izdevās savā daiļradē iekļaut teju visas sliktākās sava laikmeta literatūras iezīmes un nekādas labākās. Tas, savukārt, itin labi iet kopā ar to, kāda vieta franču literatūras kanonā simtdivdesmit gadus pēc viņas iespējams vienīgās (?) grāmatas iznākšanas ir Teijārai de Kerdrelas jaukundzei. Ja kas - nekur nav pat teikts, ka tas bija viņas īstais vārds, tur būtu jāveic daudz rūpīgāka izpēte nekā es būtu gatavs, lai noskaidrotu reālu šīs sievietes biogrāfiju. Taču dīvainā kārtā grāmatas pēdējās pārdesmit lappuses izrādījās visnotaļ saistošas. Tajā (nezināms, kādu motīvu vadīta) autore piedāvā vairākas vēstules, ko viņa no Jelgavas (precīzāk - no Bēnes muižas) un Rīgas sūtījusi draudzenēm uz Parīzi (un neizprotamā kārtā arī ievērojamajam rakstniekam Pjēram Lotī, ar kuru, šķiet, viņa nebija personīgi pazīstama).
Teksti par sadzīvi Baltijā ir gana saistoši, labākais ir viņas novērojumi par to, ka šajā pusē bija (ir) diezgan slikti ar attieksmi pret sievietēm, ar kurām arī augstākās aprindās neviens vīrietis publiski nesarunājās. Ne sevišķi pārsteidz tas, ka savās vēstulēs de Kerdrelas jaunkundze vietējo iedzīvotāju ziņā piemin vienīgi krievus un vāciešus, par tādiem latviešiem un igauņiem pat neieminoties. Cik var saprast, viņa Bēnes muižā vismaz kādu laiku bija mājskolotāja vietējā muižkunga atvasēm un pati varētu būt bijusi no labas, bet izputējušas ģimenes (kā citādi gan viņa nonāktu tādā Bēnē), un zināms, ka tādiem smalkākiem ārzemniekiem tāds zemnieka cilvēks kā latvietis droši vien šķita ne īpaši vairāk uzmanīgas vērts kā mājlops (un ja ar kādiem latviešiem arī gadījās tikties, tad tie bija spējīgi runāt svešās mēlēs un ne sevišķi atšķirami no tiem pašiem krieviem vai vāciešiem).
Galīgi nevar teikt, ka šī būtu grāmata, ko ir vērts izlasīt (pat ne to dažu vēstuļu dēļ) - tā ir vēsturisks kuriozs, kura sakarā interesantāka būtu grāmata par to, kā un kādos apstākļos "Contes de ma bruyère" tika sarakstīti, bet mazāka - pati reālā grāmata.
2019-01-18
comments powered by Disqus