Kazhes pierakstu burtnīca

Lidojumā uz Stambulu izlēmu dot iespēju Turkish Airlines filmu piedāvājumam, un izvēle krita uz vācu-turku filmu par ģimeni, kas dodas uz Turciju. Stāsts ir par turku gastarbaiteru, kurš pirms 45 gadiem ieradies Vācijā, labākas dzīves meklējumos, pēc tam paņēmis uz turieni arī sievu un trīs bērnus, Vācijā piedzimis arī ceturtais, un tagad nu ģimenes patriarhs sapulcina visu savu famīliju, lai kopīgi dotos uz vietu, no kurienes dzimta ir nākusi.

Līdz ar to filma ir stāsts par vairākām vienas dzimtas paaudzēm un viņu dzīvi Turcijā un Vācijā gan pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, gan nosacītās mūsdienās (proti, filma iznākusi pirms vairāk kā desmit gadiem, tās nav vairs gluži šodienas mūsdienas). Idejiski tā tiek pasniegta kā komēdija, bet man vismaz baigi daudz smieklīgu epizožu tur saskatīt neizdevās. Ok, vectēva sapņu aina, kurā viņam komplektā ar Vācijas pilsonības saņemšanu bija jāēd kartupeļi ar gaļu, bija smieklīga, bet tas arī viss. Ne visai man patika veids, kādā te bija sasaistīti kopā pagātnes un tagadnes notikumi - vecākās mazmeitas (kura, lai arī citi personāži to nenojauta, bija stāvoklī - un vēl no angļa) savam sešgadīgajam radiniekam stāstījumā par to, kā viņa vecvecāki nonākuši Vācijā un kāpēc viņš, lai arī turku valodā nerunā, tomēr ir turks (tiesa, viņa māte ir vāciete). Pagātnes ainas no vienas puses ir pasakas veidā, no otras - tīri kā stāstījums tās nav pārliecinošas, proti, tās izklausās pēc komentāriem klāt pie filmas, nevis pēc īsta stāstījuma. Un tagadnes ainas - nu, arī tās lielākoties nav nekas sevišķi iespaidīgs, par ļoti efektīvu ģimenes drāmu to nenosaukšu. Tāda viduvēja vācu filma (lai arī ar turku aktieriem), tā es laikam teiktu, ne vairāk. Brīžiem arī skatīšanās laikā aizdomājos - vai tiešām ir vērts to skatīties pilnā garumā, bet - ja jau iesākts, tad jāpabeidz vien ir.

Ja pareizi saprotu, filmas saturā ir daudz autobiogrāfisku elementu, bet tas īsti nepadarīja filmu labāku manās acīs.