Koncerts Wiktorijā
Šis apraksts top ačgārnā secībā - grupa "Alum alu" Liepājas Wiktorijā uzstājās kā īpašie viesi "Hospitāļu ielas" koncertā pēc galvenajiem māksliniekiem, bet es rakstu vispirms tieši par viņiem. Kāpēc tā? Pirmkārt, lai arī spēlēja viņi kā otrie, manās acīs viņi tāpat bija iesildītāji, līdz ar to - vieglākā apraksta daļa. Otrkārt, autobusā Liepāja - Rīga nu jau pusotru stundu man austiņās skan tieši viņu mūzika, proti, šobrīd esmu uz pareizā viļņa, lai par to rakstītu.
Līdz pat koncerta pēdējai dziesmai man šķita, ka šo grupu iepriekš dzirdējis nebiju. Tas gan izrādījās nepatiesi, bet pagaidām paliksim šādu pieņēmumu pasaulē. "Alum alu" ir grupa no Rīgas, kas spēlē čikāgu folkmūziku, ir tur klāt arī citas ietekmes, bet čigānu mūzikas ietekme ir spēcīgākā. Kaut kas pa vidu starp Bregoviču un Gogol Bordello. Sākotnēji gan mans iespaids par viņiem veidojās nelabvēlīgs - viņi tik ilgi gatavojās sava koncerta sākumam, ka mēs jau spriedām, ka varētu gadīties, ka iesildītājus nesagaidīsim, un tad vēl sāka viņi ar lēnu un lirisku kompozīciju ("Ederlezi"), kas neveicināja ticību tam, ka šī būs deju mūzika, kā to bija solījis Šubrovskis. Par laimi, pirmie iespaidi bija maldīgi - izrādījās, ka "Alum alu" tiešām spēlē ballējamu mūziku un spēj iekustināt publiku.
Protams, ka īpaši izbaudījām viņu izpildījumā tās dziesmas, kuru autori nav viņi paši: "Hospitāļu ielas" klasiskās "Tas ir tas" un "Sinepes (Par Raimi)". Konkrēti Raimi Šubrovskis principiāli nespēlēja arī Hosielas aktīvā perioda pēdējos gados, un tāda mazliet čigāniska aranžija tam nemaz nenāca par ļaunu, arī ,"Tas ir tas" bija laba. Pa vidu bija negaidīts elements - "Lielās cerības" no "Grēcīgo partizānu" krājuma, kuru zinām kā skumju un klusu grēksūdzi, bet "Alum alu" izpildījumā tā pārvērtās par kaut ko daudz dzīvespriecīgāku. Bišķi smadzenes man tas salauza, bet var arī tā.
Arī oriģinālkompozīcijas bija gana baudāmas, īpaši "Vientuļš eju" un koncertu noslēdzošā "Ļeņingradas pagrabā". Jā, tā otrā bija dziesma bija tā, kas atklāja man, ka šo grupu tomēr zinu - tā savulaik bija "Radio Naba" topā, un to es klausos regulāri. Un man patika kā uz šo dziesmu viņi pārgāja no "Vēl vienu" uz šo. Līdz ar to varu teikt - pozitīvi, pozitīvi, pozitīvi, dažreiz gadās negatīvi, negatīvi, tomēr biežāk pozitīvi. Grupas uzstāšanās ir kārtīga ballīte, kura risinās gan uz skatuves, gan publikā. Ne gluži Hucs ar kompāniju, bet tāpat forši!
Taču par negatīvi arī jāizsakās. Skaņa "Alum alus" koncertā man nepatika, instrumenti saplūda kopā, bija mazliet mucas sajūta (ar "Hosielu" turpat šādas problēmas nebija). Dziesmu teksti šiem, manuprāt, ir neveikli frāzēti, baigi jūt starpību, ja viņi spēlē citu mūziķu dziesmas, ka vārdu virtuozi "Alum alu" nav. Un uzskatu, ka viņi nemāk runāt ar publiku. Par pēdējo viedokļi mūsu kompānijā saskanēja - nesanāk tas nedz "Alum alu" solistam, nedz čalim, kas viņu mēģināja šajā aizstāt. Citējot citu Šubrovska grupu, "Kad nava ko teikt, var arī klusēt." Bet tāpat pozitīvi bija vairāk nekā negatīvi, varētu uz viņu koncertu aiziet vēl kādu reizi.
Līdz pat koncerta pēdējai dziesmai man šķita, ka šo grupu iepriekš dzirdējis nebiju. Tas gan izrādījās nepatiesi, bet pagaidām paliksim šādu pieņēmumu pasaulē. "Alum alu" ir grupa no Rīgas, kas spēlē čikāgu folkmūziku, ir tur klāt arī citas ietekmes, bet čigānu mūzikas ietekme ir spēcīgākā. Kaut kas pa vidu starp Bregoviču un Gogol Bordello. Sākotnēji gan mans iespaids par viņiem veidojās nelabvēlīgs - viņi tik ilgi gatavojās sava koncerta sākumam, ka mēs jau spriedām, ka varētu gadīties, ka iesildītājus nesagaidīsim, un tad vēl sāka viņi ar lēnu un lirisku kompozīciju ("Ederlezi"), kas neveicināja ticību tam, ka šī būs deju mūzika, kā to bija solījis Šubrovskis. Par laimi, pirmie iespaidi bija maldīgi - izrādījās, ka "Alum alu" tiešām spēlē ballējamu mūziku un spēj iekustināt publiku.
Protams, ka īpaši izbaudījām viņu izpildījumā tās dziesmas, kuru autori nav viņi paši: "Hospitāļu ielas" klasiskās "Tas ir tas" un "Sinepes (Par Raimi)". Konkrēti Raimi Šubrovskis principiāli nespēlēja arī Hosielas aktīvā perioda pēdējos gados, un tāda mazliet čigāniska aranžija tam nemaz nenāca par ļaunu, arī ,"Tas ir tas" bija laba. Pa vidu bija negaidīts elements - "Lielās cerības" no "Grēcīgo partizānu" krājuma, kuru zinām kā skumju un klusu grēksūdzi, bet "Alum alu" izpildījumā tā pārvērtās par kaut ko daudz dzīvespriecīgāku. Bišķi smadzenes man tas salauza, bet var arī tā.
Arī oriģinālkompozīcijas bija gana baudāmas, īpaši "Vientuļš eju" un koncertu noslēdzošā "Ļeņingradas pagrabā". Jā, tā otrā bija dziesma bija tā, kas atklāja man, ka šo grupu tomēr zinu - tā savulaik bija "Radio Naba" topā, un to es klausos regulāri. Un man patika kā uz šo dziesmu viņi pārgāja no "Vēl vienu" uz šo. Līdz ar to varu teikt - pozitīvi, pozitīvi, pozitīvi, dažreiz gadās negatīvi, negatīvi, tomēr biežāk pozitīvi. Grupas uzstāšanās ir kārtīga ballīte, kura risinās gan uz skatuves, gan publikā. Ne gluži Hucs ar kompāniju, bet tāpat forši!
Taču par negatīvi arī jāizsakās. Skaņa "Alum alus" koncertā man nepatika, instrumenti saplūda kopā, bija mazliet mucas sajūta (ar "Hosielu" turpat šādas problēmas nebija). Dziesmu teksti šiem, manuprāt, ir neveikli frāzēti, baigi jūt starpību, ja viņi spēlē citu mūziķu dziesmas, ka vārdu virtuozi "Alum alu" nav. Un uzskatu, ka viņi nemāk runāt ar publiku. Par pēdējo viedokļi mūsu kompānijā saskanēja - nesanāk tas nedz "Alum alu" solistam, nedz čalim, kas viņu mēģināja šajā aizstāt. Citējot citu Šubrovska grupu, "Kad nava ko teikt, var arī klusēt." Bet tāpat pozitīvi bija vairāk nekā negatīvi, varētu uz viņu koncertu aiziet vēl kādu reizi.
2026-02-27
comments powered by Disqus