Arkādija
Ar Stoparda "Arkādiju", kā vēsta jaunās izrādes programmiņa, sākās JRT izpārdoto izrāžu laiks. Man tikām ar šo izrādi sākās JRT apmeklējumi kā tādi. Vairums izrādes detaļu no atmiņas, protams, ir pagaisis, bet kaut kādas kopējās sajūtas manī joprojām dzīvo - pirms tam visas apmeklētās izrādes bija bijušas "Naciķī", un tās lielākoties bija vieglas un nepretenciozas, bet te - kaut kas tāds, kas burtiski satricināja manu devītklasnieka pasauli. Vēl joprojām kopš tās reizes atceros vārdu savienojumu "Sierpinski triangle", par ko bija rakstīts, šķiet, kaut kur uz informatīvām lapiņām teātra foajē. Divreiz vienā upē, protams, neiekāpsi, jo gan kāpējs ir cits, gan upe, tomēr tas šķiet tikai loģiski, ka arī atjaunotajā JRT ēkā pirmo reizi biju uz "Arkādiju". Jā, patiesībā tā bija vairāk sagadīšanās, nevis mērķtiecīga izvēle (lai gan izrādi patiešām redzēt gribēju) - biļetes uz šo izrādi bija uzdāvinātas manai māsasmeitai Ievai, taču pārim ar pusgadu vecu zīdaini aiziet uz izrādi, kas iet četras ar pusi stundas, ir drusku pagrūti, un tad nu sanāca, ka aizgājām Marina un es.
Atsauksmes par jauno izrādi ir dzirdētas dažādas, ne vienmēr - glaimojošas, turklāt skaidrs, ka tie, kas redzēja izrādi toreiz, kad Guna Zariņa vēl bija Tomasīna, nevis viņas māte, neizbēgami salīdzinās pirmo un otro iestudējumu, un diez vai daudzi no viņiem teiks, ka jaunais iestudējums atklāj kādas jaunas šķautnes Stoparda tekstā, kas toreiz Hermanim pagāja garām nemanītas. Arī man nav nekādu cerību, stāstot par 2024. gada izrādi, ne vārda neveltīt tās priekštecei (un esmu to jau arī izdarījis).
Jaunajā iestudējumā nekāda sevišķa novatorisma attiecībā uz teksta interpretāciju nav - protams, tehnoloģijas, kas pieejamas mūsdienu varoņiem un līdz ar to arī viņu leksika, mazliet mainījušās kopš 20. gadsimta beigām, bet vai stilīgās fraktāļu projekcijas var saukt par novatorismu - nē, manuprāt, nevar. Taču šaubu nav, ka aktualitāti atkal ieguvusi "Arkādijas" centrālā tēma par haosu, determinismu un pasaules neizbēgamo bojāeju laikmetā, kad tikai atsevišķas ciltis džungļos vēl nelieto LLM, lai "radītu" "oriģinālus" "apsveicuma pantiņus" ikgadējā kanibālisma festivāla vajadzībām. Triviālisma jautājumi - vai tas ir būtiski, kas uzrakstījis kādu recenziju Picadilly avīzē un kas īsti bija tas cilvēks, kas 20 gadus dzīvoja Vientuļnieka namiņā un aprakstīja tūkstošiem lapiņu, tie man arī ir aktuāli - kā nekā es brīvajā laikā to vien daru, kā ņemos ar triviāliem jautājumiem, cenšos precizēt dažādus sīkumus ap simts gadus senu pagātni Latvijas futbola kontekstā, un sadzīt pēdas kādam sava vecvectēva pusbrālim, un es lieliski apzinos, ka mani "atklājumi" nav tā digitālā papīra vērti, ko ar tiem apķēpāju, bet tas nedara procesu mazāk aizraujošu un gandarījumu par kāda notikuma ielikšanu tā loģiskajā vietā lielajā puzlē.
Un tomēr - tā kā par izrādi rakstu pirmo reizi, un pat lugai apraksta blogā nav (lai gan manā grāmatplauktā tā ir atrodama), jāpievēršas tam, par ko ir izrāde. Tās darbība risinās paralēli divos laikos, bet vienā telpā - kādā angļu muižā netālu no lorda Bairona dzimtas mājām. Vēsturiskā vide ir 19. gadsimta sākums, kur Septimuss Hodžs māca trīspadsmit gadus vecajai Tomasīnai Kaverlijai ne tikai māca matemātiku un latīņu valodu, bet arī izskaidro, kas ir karnālais apskāviens, par laimi - tikai teorijā, jo Septimuss vēlas šo apskāvienu praktizēt ar Tomasīnas māti, taču reāli tikai ar Čeitera kundzi. Kas ir Čeitera kundze? Tā ir kāda dāma, kura par karnālo apskāvienu vienmēr teiks: "Vienu jau var!" Vēl ir arī viņas vīrs Ezra Čeiters, kas pats sevi uzskata par erotikas poētu, ne velti viņš ir grāmatas "Erota gulta" autors, taču, kā šķiet, viņam labākajā gadījumā tiek pienākums šajā gultā ielikt spilvenus. Vēsturiskās daļas saturiski piesātinākā līnija vēsta par Tomasīnas neordināro prātu, kas ļauj viņai izprast tādus Visuma jautājumus, kuri 19. gadsimtā vispār vēl nav zināmi, un tie saistīti ar siltuma neatgriezenisko zudumu, entropiju un formulu, kura veidos līkni, kas apraksta ābola lapu.
Otrs stāsts risinās tajā pašā vietā mūsdienās, un sākotnēji ar pagātni to saista sižeta līnija, kas nešķiet tik ļoti nozīmīga - par muižas parka pārveidošanu no tradicionāla angļu dārza gotiskā un daudz baisākā veidā, ko veic kāds entuziasma pilns arhitekts, un kas mūsdienu zinātniecei kļūst par pamatu pētījumam par Vientuļnieku, kas mitis parkā ierīkotajā Vientuļnieka namiņā (kā izrādās dārza vientuļnieki Eiropā bijusi populāra atrakcija vairāku gadsimtu garumā). Tāpat tur ierodas kāds profesors - baironists, kuram ir teorija, ka šajā muižā ir viesojies pats leģendārais dzejnieks, un pamazām šī teorija apaug ar arvien fantastiskākām detaļām, kuru galvenā vērtība ir tajā, ka neviens nevar pierādīt pretējo. Beigās gan pierāda. Un vēl ir čalis - zinātnieks, kurš pamazām sāk saprast, ka lielais prāts, kas bijis šajā muižā nebija vis lords Bairons, kurš, iespējams, medībās nošāva trusi, bet gan Tomasīna, kura būtu varējusi mainīt zinātnes ritējumu. Izrādes beigās stāsti saaužas kopā uz skatuves, un skatītājs vai nu tiek kādos jautājumos gudrāks vai arī netiek.
Tiktāl, par to - par ko ir šī luga sižeta ziņā. Lielo jautājumu, kuriem tā pievēršas patiesībā ir vairāk, bet jautājums te ir - cik labi Hermanim to izdevies (otrajā reizē) pārnest uz skatuves. Sekojot hamburgera principam, pirmkārt man klātos teikt ko labu - to varbūt jau esmu paveicis, bet atkārtošos, ka Stoparda teksts ir ne vien asprātīgs, bet arī dziļš un būtiskus jautājumus risinošs. Tikām kritikai arī pāris vietas ir: pirmais (no četriem) cēlieniem ir padevies samocīts un ļoooooti stiepts, atsevišķas izvēles (kurās būtu jāvaino režisors, nevis aktieri) šķiet dīvainas: Gunas Zariņas atveidotā lēdija Krouma ir tik ļoti pārspīlēta, ka man jebkura viņas teksta laikā bija vēlme, kaut tas ātrāk beigtos (lai arī vārdi ir asprātīgi), kamēr atsevišķus personāžus droši vien varēja vai nu strīpot ārā vai apvienot vienā aktierī. Nepietiekamo aktieru noslodzi, manuprāt, pietiekami labi raksturo fakts, ka uz paklanīšanos izrādes beigās vairāki aktieri nemaz neieradās, jo domājams bija jau aizgājuši mājās (Jevgeņijs Isajevs, Ivars Skrasts, Jānis Skutelis). Beigās gan iespaids par izrādi tāpat bija labs (tā kā, atšķirībā no Marinas, es biju piesardzīgs un "vīna strīku" neveidoju, tas nebija tālab, ka noskaņojumu uzlaboja ārēji faktori), un, lai arī gluži tādu iespaidu kā pirmā "Arkādija" šis iestudējums uz mani neatstāja (Mārtiņa Vilkārša veidotā reālistiskā muiža arī īsti neveicināja sajūtu, ka šī izrāde ir kaut kas Tāds kā Toreiz), tomēr jāsaka - lai arī upe šo vairāk kā 25 gadu laikā, protams, ir atdzisusi un tiecas sasniegt istabas temperatūru (šajā ziņā "Arkādijas" vēstījums bišķi saskan ar manām izjūtām par paša JRT neizbēgamo norietu), šajā konkrētajā reizē ūdens joprojām man šķita gana silts, lai tajā būtu vērts iebrist.
Nobeigumā: mazliet par aktieriem. Evelīna Priede kā Tomasīna Kaverlija (šajā lomā mēdz būt arī Sabīne Tīkmane, par kuru neko nevaru teikt) šķita itin līdzīgā kā Guna Zariņa toreiz, un līdz ar to - pārliecināja. Toms Harjo kā Septimuss Hodžs - nu, tā, vispār man pret Harjo kā lielo lomu atveidotāju ir skeptiska attieksme - no jauno aktieru kursa viņš šķiet tas, kurš vairāk tādās parādās, bet neesmu drošs, ka viņam ir potenciāls tajās ieaugt. Jānis Skutelis kā pieviltais vīrs un dzejnieks Čeiters šķita vietā - tāds tipisks Skutelim radīts tēls. Guna Zariņa, šķiet, piedalījās citā izrādē, nekā pārējie aktieri. Dāvidam Pētersonam (arhitekts) un Ivaram Krastam (kapteinis Braiss) bija tik maz vietas uz skatuves kā 85. minūtē uz maiņu iznākušam futbolistam, kam parasti vērtējumu neliek, tas pats attiecas uz Isajeva sulaini. Ar mūsdienu varoņiem kopumā situācija labāka: saspēle starp Kristīni Krūzi, Vili Daudziņu un Ritvaru Loginu, manuprāt, kļuva par šīs izrādes centru (pretstatā pirmajam iestudējumam, par kura galveno varoni uzskatīju Tomasīnu). Agate Krista it kā ir vietā, bet vienlaikus šķiet, ka viņas primārā funkcija izrādē ir pildīt pēdējā laika Alvja Hermaņa obligāto uzstādījumu, ka teātrī, kurš nepakļaujas Eiropas liberalizācijai, izrādē ir jābūt vismaz vienai aktrisei, kuras lomas psiholoģisko portretu raksturo vārds "seksīga".
Ko no tā var secināt? Pirmkārt, negaidi, ka šī izrāde būs tāds notikums kā 1998. gada "Arkādija". Tai ir acīmredzami trūkumi. Un tomēr - tā joprojām ir Toma Stoparda "Arkādija", un tas nav maz.
Atsauksmes par jauno izrādi ir dzirdētas dažādas, ne vienmēr - glaimojošas, turklāt skaidrs, ka tie, kas redzēja izrādi toreiz, kad Guna Zariņa vēl bija Tomasīna, nevis viņas māte, neizbēgami salīdzinās pirmo un otro iestudējumu, un diez vai daudzi no viņiem teiks, ka jaunais iestudējums atklāj kādas jaunas šķautnes Stoparda tekstā, kas toreiz Hermanim pagāja garām nemanītas. Arī man nav nekādu cerību, stāstot par 2024. gada izrādi, ne vārda neveltīt tās priekštecei (un esmu to jau arī izdarījis).
Jaunajā iestudējumā nekāda sevišķa novatorisma attiecībā uz teksta interpretāciju nav - protams, tehnoloģijas, kas pieejamas mūsdienu varoņiem un līdz ar to arī viņu leksika, mazliet mainījušās kopš 20. gadsimta beigām, bet vai stilīgās fraktāļu projekcijas var saukt par novatorismu - nē, manuprāt, nevar. Taču šaubu nav, ka aktualitāti atkal ieguvusi "Arkādijas" centrālā tēma par haosu, determinismu un pasaules neizbēgamo bojāeju laikmetā, kad tikai atsevišķas ciltis džungļos vēl nelieto LLM, lai "radītu" "oriģinālus" "apsveicuma pantiņus" ikgadējā kanibālisma festivāla vajadzībām. Triviālisma jautājumi - vai tas ir būtiski, kas uzrakstījis kādu recenziju Picadilly avīzē un kas īsti bija tas cilvēks, kas 20 gadus dzīvoja Vientuļnieka namiņā un aprakstīja tūkstošiem lapiņu, tie man arī ir aktuāli - kā nekā es brīvajā laikā to vien daru, kā ņemos ar triviāliem jautājumiem, cenšos precizēt dažādus sīkumus ap simts gadus senu pagātni Latvijas futbola kontekstā, un sadzīt pēdas kādam sava vecvectēva pusbrālim, un es lieliski apzinos, ka mani "atklājumi" nav tā digitālā papīra vērti, ko ar tiem apķēpāju, bet tas nedara procesu mazāk aizraujošu un gandarījumu par kāda notikuma ielikšanu tā loģiskajā vietā lielajā puzlē.
Un tomēr - tā kā par izrādi rakstu pirmo reizi, un pat lugai apraksta blogā nav (lai gan manā grāmatplauktā tā ir atrodama), jāpievēršas tam, par ko ir izrāde. Tās darbība risinās paralēli divos laikos, bet vienā telpā - kādā angļu muižā netālu no lorda Bairona dzimtas mājām. Vēsturiskā vide ir 19. gadsimta sākums, kur Septimuss Hodžs māca trīspadsmit gadus vecajai Tomasīnai Kaverlijai ne tikai māca matemātiku un latīņu valodu, bet arī izskaidro, kas ir karnālais apskāviens, par laimi - tikai teorijā, jo Septimuss vēlas šo apskāvienu praktizēt ar Tomasīnas māti, taču reāli tikai ar Čeitera kundzi. Kas ir Čeitera kundze? Tā ir kāda dāma, kura par karnālo apskāvienu vienmēr teiks: "Vienu jau var!" Vēl ir arī viņas vīrs Ezra Čeiters, kas pats sevi uzskata par erotikas poētu, ne velti viņš ir grāmatas "Erota gulta" autors, taču, kā šķiet, viņam labākajā gadījumā tiek pienākums šajā gultā ielikt spilvenus. Vēsturiskās daļas saturiski piesātinākā līnija vēsta par Tomasīnas neordināro prātu, kas ļauj viņai izprast tādus Visuma jautājumus, kuri 19. gadsimtā vispār vēl nav zināmi, un tie saistīti ar siltuma neatgriezenisko zudumu, entropiju un formulu, kura veidos līkni, kas apraksta ābola lapu.
Otrs stāsts risinās tajā pašā vietā mūsdienās, un sākotnēji ar pagātni to saista sižeta līnija, kas nešķiet tik ļoti nozīmīga - par muižas parka pārveidošanu no tradicionāla angļu dārza gotiskā un daudz baisākā veidā, ko veic kāds entuziasma pilns arhitekts, un kas mūsdienu zinātniecei kļūst par pamatu pētījumam par Vientuļnieku, kas mitis parkā ierīkotajā Vientuļnieka namiņā (kā izrādās dārza vientuļnieki Eiropā bijusi populāra atrakcija vairāku gadsimtu garumā). Tāpat tur ierodas kāds profesors - baironists, kuram ir teorija, ka šajā muižā ir viesojies pats leģendārais dzejnieks, un pamazām šī teorija apaug ar arvien fantastiskākām detaļām, kuru galvenā vērtība ir tajā, ka neviens nevar pierādīt pretējo. Beigās gan pierāda. Un vēl ir čalis - zinātnieks, kurš pamazām sāk saprast, ka lielais prāts, kas bijis šajā muižā nebija vis lords Bairons, kurš, iespējams, medībās nošāva trusi, bet gan Tomasīna, kura būtu varējusi mainīt zinātnes ritējumu. Izrādes beigās stāsti saaužas kopā uz skatuves, un skatītājs vai nu tiek kādos jautājumos gudrāks vai arī netiek.
Tiktāl, par to - par ko ir šī luga sižeta ziņā. Lielo jautājumu, kuriem tā pievēršas patiesībā ir vairāk, bet jautājums te ir - cik labi Hermanim to izdevies (otrajā reizē) pārnest uz skatuves. Sekojot hamburgera principam, pirmkārt man klātos teikt ko labu - to varbūt jau esmu paveicis, bet atkārtošos, ka Stoparda teksts ir ne vien asprātīgs, bet arī dziļš un būtiskus jautājumus risinošs. Tikām kritikai arī pāris vietas ir: pirmais (no četriem) cēlieniem ir padevies samocīts un ļoooooti stiepts, atsevišķas izvēles (kurās būtu jāvaino režisors, nevis aktieri) šķiet dīvainas: Gunas Zariņas atveidotā lēdija Krouma ir tik ļoti pārspīlēta, ka man jebkura viņas teksta laikā bija vēlme, kaut tas ātrāk beigtos (lai arī vārdi ir asprātīgi), kamēr atsevišķus personāžus droši vien varēja vai nu strīpot ārā vai apvienot vienā aktierī. Nepietiekamo aktieru noslodzi, manuprāt, pietiekami labi raksturo fakts, ka uz paklanīšanos izrādes beigās vairāki aktieri nemaz neieradās, jo domājams bija jau aizgājuši mājās (Jevgeņijs Isajevs, Ivars Skrasts, Jānis Skutelis). Beigās gan iespaids par izrādi tāpat bija labs (tā kā, atšķirībā no Marinas, es biju piesardzīgs un "vīna strīku" neveidoju, tas nebija tālab, ka noskaņojumu uzlaboja ārēji faktori), un, lai arī gluži tādu iespaidu kā pirmā "Arkādija" šis iestudējums uz mani neatstāja (Mārtiņa Vilkārša veidotā reālistiskā muiža arī īsti neveicināja sajūtu, ka šī izrāde ir kaut kas Tāds kā Toreiz), tomēr jāsaka - lai arī upe šo vairāk kā 25 gadu laikā, protams, ir atdzisusi un tiecas sasniegt istabas temperatūru (šajā ziņā "Arkādijas" vēstījums bišķi saskan ar manām izjūtām par paša JRT neizbēgamo norietu), šajā konkrētajā reizē ūdens joprojām man šķita gana silts, lai tajā būtu vērts iebrist.
Nobeigumā: mazliet par aktieriem. Evelīna Priede kā Tomasīna Kaverlija (šajā lomā mēdz būt arī Sabīne Tīkmane, par kuru neko nevaru teikt) šķita itin līdzīgā kā Guna Zariņa toreiz, un līdz ar to - pārliecināja. Toms Harjo kā Septimuss Hodžs - nu, tā, vispār man pret Harjo kā lielo lomu atveidotāju ir skeptiska attieksme - no jauno aktieru kursa viņš šķiet tas, kurš vairāk tādās parādās, bet neesmu drošs, ka viņam ir potenciāls tajās ieaugt. Jānis Skutelis kā pieviltais vīrs un dzejnieks Čeiters šķita vietā - tāds tipisks Skutelim radīts tēls. Guna Zariņa, šķiet, piedalījās citā izrādē, nekā pārējie aktieri. Dāvidam Pētersonam (arhitekts) un Ivaram Krastam (kapteinis Braiss) bija tik maz vietas uz skatuves kā 85. minūtē uz maiņu iznākušam futbolistam, kam parasti vērtējumu neliek, tas pats attiecas uz Isajeva sulaini. Ar mūsdienu varoņiem kopumā situācija labāka: saspēle starp Kristīni Krūzi, Vili Daudziņu un Ritvaru Loginu, manuprāt, kļuva par šīs izrādes centru (pretstatā pirmajam iestudējumam, par kura galveno varoni uzskatīju Tomasīnu). Agate Krista it kā ir vietā, bet vienlaikus šķiet, ka viņas primārā funkcija izrādē ir pildīt pēdējā laika Alvja Hermaņa obligāto uzstādījumu, ka teātrī, kurš nepakļaujas Eiropas liberalizācijai, izrādē ir jābūt vismaz vienai aktrisei, kuras lomas psiholoģisko portretu raksturo vārds "seksīga".
Ko no tā var secināt? Pirmkārt, negaidi, ka šī izrāde būs tāds notikums kā 1998. gada "Arkādija". Tai ir acīmredzami trūkumi. Un tomēr - tā joprojām ir Toma Stoparda "Arkādija", un tas nav maz.
2024-12-27
comments powered by Disqus