Baltais helikopters

Pagaidām man ir grūti pārliecinoši formulēt savas domas par izrādi "Baltais helikopters", jo pieredze liecina, ka tām teātra izrādēm, kurām piemīt pēcgarša, tā mēdz laika gaitā mainīties vēl vismaz mēneša garumā pēc tās noskatīšanas, bet Helikoptera emocijas ir vēl gluži svaigas. Līdz ar to pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika pats vairs galīgi nepiekritīšu šeit rakstītajam, taču arī sākotnējām emocijām noteikti ir sava nozīme.

Uz teātri devos bez kaut kādām satriecošām ekspektācijām (ka tā būs visu laiku izcilākā izrāde), jo tas vien, ka šis iestudējums jau tāpat labi izpārdoto JRT izrāžu vidū šobrīd ir viskarstākais pīrāgs, nekalpo par sevišķu iemeslu no tā gaidīt kaut ko vairāk vai kaut ko mazāk kā no citām izrādēm. Korelācija starp ažiotāžu un kvalitāti var pastāvēt un var arī nepastāvēt. Skaidrs, ka jebkura izrāde, kurā piedalās Mihails Barišņikovs, uz teātri atved tādus cilvēkus, kuri citkārt JRT telpās nemēdz apgrozīties, tai skaitā - arī Latvijā nedzīvojušus, jo "Baltā helikoptera" gadījumā tāpat visiem nākas skatīties subtitrus vai klausīties teksta tulkojumā, ja vien skatītājs nav tāds poliglots, kas brīvi pārvalda visas izrādē dzirdamās valodas, turklāt vēl ir apveltīts ar izcilu dzirdi, kas spēj saklausīt arī pusčukstus.

Man ir ļoti grūti par šo izrādi rakstīt, jo iespaidi ir pārāk pretrunīgi, lai es varētu saprast, kāds tieši ir verdikts. Jūtu, ka kaut kur es piekasīšos piekasīšanās pēc, kaut kur savukārt uzslavēšu tāpēc, lai nebūtu pārāk kritisks, lai arī tā nemaz nedomāšu un galu galā viss uzrakstītais būs melīgs un bezvērtīgs. Tas tā - lai tev nerastos sevišķas cerības, ka šis vērtējums varētu būt noderīgs arī tev.

Šķiet, ka visi izrādes vērtētāji atzīst, ka Alvja Hermaņa virsuzdevums šajā izrāde nav bijis noskaidrot, kāpēc tieši atkāpās no amata pāvests Benedikts XVI, lai gan formāli izrāde ir tieši par to. Dramatisko materiālu, ko man gan tiešām negribētos saukt par lugu, ir uzrakstījis pats Hermanis, un ar to arī saistās mani lielākie iebildumi pret izrādi. Nē, es nesūdzos par savām ideoloģiskajām pretrunām ar Alvja Hermaņa pasaules uzskatiem. Pirmkārt, es neesmu tā tipa liberālis, kurš uzskata, ka viedoklis, kas ir atkarīgs no viņējā, vispār nav viedoklis, bet fašisms. Otrkārt, patiesībā jau neko tik radikāli atšķirīgu no maniem pasaules uzskatiem Hermanis ar pāvesta muti nepauž, lai man būtu pamats sašutumam. Un es cienu Hermani pa uzdrīkstēšanos - paust viedokļus, kas nesaskan ar tavu sekotāju pozīciju, galīgi nav tas pats, kā atkārtot to, ko viņi vēlas dzirdēt. Problēma ir tajā, ka izrādes teksts man brīžiem vienkārši nešķiet sevišķi labi uzrakstīts. Attiecībās starp pāvestu un viņa privātsekretāru Georgu trūkst konsekvences, un Georga motivācija pāvesta "nopratināšanā" nav sevišķi skaidra, un nav īsti skaidrs, kādā veidā viņš cer panākt, ka pāvests tomēr pārdomās, un jautājumu - atbilžu komplekts šķiet stipri kokains. Brīžiem šķiet, ka Georgs pāvestu nupat saticis pirmo reizi, citkārt atkal - ka viņi ir seni un tuvi draugi.

Taču par laimi, viss pārējais gan ir līmenī. Pirmkārt, izvēle pāvestu atveidot Mihailam Barišņikovam, kurš primāri, protams, nav aktieris, ir nenoliedzama izrādes veiksme. Noticēt viņam kā pāvestam man nebija ne mazāko grūtību - viņa atveidotais Benedikts ir gluži vienkāršs cilvēks, kurš nav kļuvis par pāvestu tāpēc, ka tas ir viņa mūža aicinājums un kurš arī nejūtas gatavs vadīt milzīgo organizāciju turpmāk, iespējams, arī tālab, ka tam, ko viņš gribētu darīt, viņš ir pārāk vecs. Protams, viņš ne tuvu nav tik vecs kā Gunas Zariņas atveidotā māsa Tabiana un lai arī redz tikai ar vienu aci, viņš ir pilnīgi funkcionāls un pie pilnas apziņas.

Kaspara Znotiņa atveidotais Georgs pats par sevi man arī šķiet ļoti viendabīgs un pilnvērtīgs tēls (proti, man viņš patīk patstāvīgi, bet ne obligāti - mijiedarbībā ar Barišņikova pāvestu). Ir dzirdēta versija, ka Georgs patiesībā ir virtuāls tēls - iekšējais lucifers, kas kārdina pāvestu tomēr pārdomāt un neveikt radikālus soļus. Tas labi saskan ar to, ka pāvests (kā jau pāvests) viss ir tērpies baltā, bet privātsekretārs - melnā. Un viņa manierēs noteikti ir šis tas mefistofelisks.

Interesantu versiju Marina uzgāja "internetos" par Gunas Zariņas lomu šajā izrādē. No vienas puses, māsa Tabiana ir traģikomisks tēls - pusakla un potenciāli ne gluži pilnībā filtrējoša mūķene, kuras galvenā rakstura iezīme ir fanātiska pieķeršanās pāvestam, bet varbūt patiesībā tieši viņa atveido to Dievu, kura ceļus īsti nespēj izdibināt pat pāvests, kura vietnieks zemes virsū viņš it kā ir. Ne velti Guna JRT atveido arī "Dieviņu pillā", un šeit viņa ir tāds kluss, pelēks dieviņš, kuru neviens pat īsti neievēro. Nezinu, vai patiešām arī Hermanis šādi ir domājis, bet teorija šķiet laba.

Kas vēl ir izrādes plusu vidū? Dekorācijas un tērpi. Vēl gandrīz gads priekšā, bet būšu šokēts, ja Kristīne Jurjāne nākamajā "Pelmeņu naktī" paliks bez balvas. Pāvesta buduārs un pāvesta tērps, kam par iedvesmu esot kalpojis kinematogrāfs, rada tādu klātbūtnes sajūtu, ka nav ne mazāko šaubu, ka lejā zem balkona atrodas Svētā Pētera laukums. Un izrādes beigas - sasodīts, cik tās ir spēcīgas! Te negribu neko lieki atklāt, bet punktu Hermanis izrādei tiešām pieliek pārliecinoši.

Un tomēr, cik skumji lai arī nebūtu to atzīt, šī nekādi man nebūs viena no 2019. gada top, top izrādēm. Vieta desmitniekā, ne vairāk, cik ļoti lai man arī negribētos apgalvot ko citu. Turklāt - pēc pirmā cēliena mani iespaidi noteikti bija labāki kā izrādes beigās (par spīti satriecošajam finālam), jo pirmās daļas tekstiem es vēl spēju noticēt.
2019-12-03
7.5
comments powered by Disqus