Bītlu jaunais albums
Nezinu kā tu, bet es bītlu jauno albumu negaidītu ar nepacietību. Te es, protams, runāju par leģendārās Liverpūles grupas jaunu studijas ierakstu, nevis JRT izrādi. Ne tāpēc, ka es nebūtu fans vai tāpēc, ka neuzticētos biorobotiem, bet gan tālab, ka man nemaz nepatiktu, ka jauni bioroboti sadarbojas ar vecu un sevi izsmēlušu Polu Makartniju. Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.
JRT jauno aktieru kurss, kas pērn lasīja priekšā Kalpa zēna vasaras sākumu, šogad skatītājus uzrunā jau īstai izrādei pietuvinātākā formā, iestudējot mīlas trijstūri starp Aleksu, Sofiju un Ādamu. Lai arī stāstā Alekss ir puisis, Sofija ir meitene, bet Ādams ir robots, vērts pieminēt, ka mūsu pasaulē arī Sofija un Alekss ir roboti. Sofija ir radīta Honkongā, kamēr Alekss vismaz tiek prezentēts kā krievu zinātnieku ražojums (kas attiecas uz jebko, kas nāk no Krievijas un tiek izmantots propagandas līdzekļos, tu nekad nevari būt drošs, ka nav darīšanas ar viltus ziņām). Izrādē nekas tieši, protams, neliecina par to, ka Sofija un Alekss arī nebūtu īsti, bet nešaubos, ka viņu vārdi nav izvēlēti pilnīgi nejauši.
Tātad, stāsts ir sekojošs: Alekss iztērē savu mantojumā saņemto naudu, lai iegādātos vienu no pirmās biorobotu partijas eksemplāriem. Summāri tādu ir tikai 25: 13 Ādami un 12 Ievas, un viens no viņiem apmetas Aleksa vienistabas dzīvoklī Londonā. Lai dabūtu tobrīd vēl kastē esošo ierīci (jo sākotnēji nav pamata viņu dēvēt citādi) dzīvoklī, Alekss lūdz savas simpātiskās kaimiņienes Sofijas palīdzību. Viņu pazīšanās veidojas caur Ādamu, kuram viņi kopīgi arī iestata personību, un sanāk tā, ka Sofijā iemīlas ne vien Alekss, bet arī Ādams, kuru uz to patiesībā ieprogrammē Sofija. Tāds, lūk, moderns mīlas trijstūris (pieminēšu gan, ka trejdanča izrādē nebūs).
Es neteiktu, ka izrādē būtu kāds dziļš un atklāsmēm un pilns skatījums uz to, kas ir robots, kas ir cilvēks un kas ir ētika šajos jautājumos, un varbūt pat labi, ka tā, jo par šo tēmu jau ir runāts gana daudz. Izrāde nepretendē uz neko sevišķi dziļu un tas šķiet pilnīgi normāli. Jauni aktieri (neskaitot viesmākslinieku Ģirtu Krūmiņu), mācības un treniņi, un izrāde. Aleksu un Sofiju aktieri atveido uz pārmaiņām, vienai īsai ainiņai mijoties ar citu, un tikai Ādams paliek nemainīgs viens. Un tas jau arī loģiski - viņš ir robots, viņam nav visu laiku jāmainās. Un katru ainu ievada bītlu dziesmas fragments, jo jaunais albums taču.
It kā - nekā tāda tajā izrādē nav, bet man patika. Un, cik traki tas lai arī nešķistu, šīs izrādes teksta negludumi man šķita mazāki nekā Baltajā helikopterā. Protams, salīdzināt šīs izrādes ir grūti, jo viss tām ir atšķirīgs, bet "Bītlu jaunais albums" nekādā mērā man vilšanos nesagādāja. Un, protams, ir interesanti vērot, kā jaunie cilvēki kļūst par aktieriem. Tiesa, vīrs mums blakus gandrīz visu izrādi nošņāca.
JRT jauno aktieru kurss, kas pērn lasīja priekšā Kalpa zēna vasaras sākumu, šogad skatītājus uzrunā jau īstai izrādei pietuvinātākā formā, iestudējot mīlas trijstūri starp Aleksu, Sofiju un Ādamu. Lai arī stāstā Alekss ir puisis, Sofija ir meitene, bet Ādams ir robots, vērts pieminēt, ka mūsu pasaulē arī Sofija un Alekss ir roboti. Sofija ir radīta Honkongā, kamēr Alekss vismaz tiek prezentēts kā krievu zinātnieku ražojums (kas attiecas uz jebko, kas nāk no Krievijas un tiek izmantots propagandas līdzekļos, tu nekad nevari būt drošs, ka nav darīšanas ar viltus ziņām). Izrādē nekas tieši, protams, neliecina par to, ka Sofija un Alekss arī nebūtu īsti, bet nešaubos, ka viņu vārdi nav izvēlēti pilnīgi nejauši.
Tātad, stāsts ir sekojošs: Alekss iztērē savu mantojumā saņemto naudu, lai iegādātos vienu no pirmās biorobotu partijas eksemplāriem. Summāri tādu ir tikai 25: 13 Ādami un 12 Ievas, un viens no viņiem apmetas Aleksa vienistabas dzīvoklī Londonā. Lai dabūtu tobrīd vēl kastē esošo ierīci (jo sākotnēji nav pamata viņu dēvēt citādi) dzīvoklī, Alekss lūdz savas simpātiskās kaimiņienes Sofijas palīdzību. Viņu pazīšanās veidojas caur Ādamu, kuram viņi kopīgi arī iestata personību, un sanāk tā, ka Sofijā iemīlas ne vien Alekss, bet arī Ādams, kuru uz to patiesībā ieprogrammē Sofija. Tāds, lūk, moderns mīlas trijstūris (pieminēšu gan, ka trejdanča izrādē nebūs).
Es neteiktu, ka izrādē būtu kāds dziļš un atklāsmēm un pilns skatījums uz to, kas ir robots, kas ir cilvēks un kas ir ētika šajos jautājumos, un varbūt pat labi, ka tā, jo par šo tēmu jau ir runāts gana daudz. Izrāde nepretendē uz neko sevišķi dziļu un tas šķiet pilnīgi normāli. Jauni aktieri (neskaitot viesmākslinieku Ģirtu Krūmiņu), mācības un treniņi, un izrāde. Aleksu un Sofiju aktieri atveido uz pārmaiņām, vienai īsai ainiņai mijoties ar citu, un tikai Ādams paliek nemainīgs viens. Un tas jau arī loģiski - viņš ir robots, viņam nav visu laiku jāmainās. Un katru ainu ievada bītlu dziesmas fragments, jo jaunais albums taču.
It kā - nekā tāda tajā izrādē nav, bet man patika. Un, cik traki tas lai arī nešķistu, šīs izrādes teksta negludumi man šķita mazāki nekā Baltajā helikopterā. Protams, salīdzināt šīs izrādes ir grūti, jo viss tām ir atšķirīgs, bet "Bītlu jaunais albums" nekādā mērā man vilšanos nesagādāja. Un, protams, ir interesanti vērot, kā jaunie cilvēki kļūst par aktieriem. Tiesa, vīrs mums blakus gandrīz visu izrādi nošņāca.
2019-12-05
comments powered by Disqus