Kazhes pierakstu burtnīca

Brodskis/Barišņikovs, tā vismaz šķiet, svarīgāks ir kā notikums, nevis kā izrāde. Līdz ar to nav arī pārsteidzošs tas, cik mežonīga ir/bija ažiotāža ap biļetēm uz šo iestudējumu, un tikai nejaušība (pareizā brīdī kādam citam neizgājušas transakcijas veidā) ļāva mums tikt pie biļetēm. Turklāt, par spīti ap šo notikumu saceltajam furoram, sajūtas, ka šis varētu būt satriecošākais priekšnesums, ko būsim 2015.gadā redzējuši, it nemaz nebija. Prieks un nepacietība bija, bet patiešām sevišķi necerēju, ka šī izrāde varētu kļūt par gada notikumu manā dzīvē. Būsim reālisti - ar dzeju manas attiecības ir itin vēsas (savulaik gan tās bija daudz vēsāks, nekā šobrīd), par baletu it nemaz neinteresējos, līdz ar to Barišņikovs kā personība manās acīs ir interesants, bet ne kaut kas no pilnīgi citas planētas nozīmības ziņā. Un izrāde, kurā viens pats Barišņikovs deklamē Josifa Brodska dzeju - skaidrs, ka pēc definīcijas tai nav īsti potenciāla mani novest līdz agregātstāvokļa maiņai. Jo īpaši, zinot, ka uz teātri devāmies visnotaļ nesvaigi, jo iepriekšējā vakarā Vilcieniņu meistarības spēles bija ļāvušas aiziet gulēt tikai divos.

Tu neticēsi - bet šī izrāde patiešām ir tāda, ka viens vīrs deklamē dzeju. Labi, patiesībā divi vīri, jo daļu izrādes dzeju lasa pats tās autors Josifs Brodskis ierakstā, kamēr Barišņikovs šo dzeju uz skatuves vizualizē ar kustībām, žestiem, mīmiku, palīgierīcēm. Skaidrs, ka izrādei nav sižeta šī vārda standarta nozīmē, izrādes kodolā ir noskaņas vai pat pareizāk - noskaņu pārmaiņas, atskatoties, ieskatoties. Vispār jau interesanti, kā ar gadiem mainās attieksme pret dzeju (un ne tikai), tu sāc daudz ko saprast, kas iepriekš tev šķita muļķīgs un bezjēdzīgs, un vari izbaudīt kaut ko tādu, kas iepriekš būtu šķitis tukša laika tērēšana.

Skaidrs, ka izrādē sajūtu līmenī ļoti liela loma ir apziņai, ka tavā priekšā uz skatuves ir viens no visu laiku izcilākajiem baletdejotājiem, kurš turklāt ļoti daudz sasniedza arī kā aktieris - ne velti Barišņikovs bija ticis pat pie Oskara nominācijas. Un, kas arī nav mazsvarīgi, ar Brodski/Barišņikovu viņš ir atgriezies pats savā pagātnē gan tālab, ka viņa draudzība ar izcilo dzejnieku ilga vairāk kā 20 gadus un, domājams, tai bija ļoti loma paša Barišņikova dzīvē, gan tālab, ka Rīga ir izcilā mākslinieka dzimtā pilsēta, un no šejienes sākās viņa spožā karjera. Ja nu kas - kā apgalvo mana mamma - viņai pašai esot bijusi tā laime redzēt jauno Barišņikovu dejojam Rīgā - tolaik viņš gan esot bijis tikai 12 gadus vecs, bet jau tad viņš esot bijis kas īpašs. Tiesa, par baletu man joprojām ir ļoti skeptisks viedoklis - tā nav viena no mākslas formām, pret kurām es būtu pēdējos gados atmaidzis. Tiesa, īstas pārliecības par savu stingro viedokli man arī nav, jo neesmu jau arī mēģinājis baletu skatīties - kas zina, varbūt nemaz tāds skeptiķis ar vairs neesmu.

Ja tomēr vēl par izrādi - tā ir tieši tāda, kādai tai teorijā vajadzētu būt - man nav nekāda pamata paust vilšanos (jo nebiju jau arī gaidījis atklāsmes) vai sajūsmā svilpt un sist krēslu pret grīdu. Svarīgs kultūras notikums Latvijas mākslas pasaulē, izrāde, kuru atcerēšos ilgi, par spīti tam, ka bijām izrādē tādā kondīcijā (jau minēto vilcieniņu dēļ), ka līdz hibernācijai nebija tālu.

Un, protams, visu cieņu Alvim Hermanim, ka viņam izdevās dabūt Barišņikovu uz Rīgu!