Dieviņš pillā

Jāatzīst, ka man ir ļoti grūti saņemties rakstīt par šo izrādi, jo neesmu īsti pats sapratis, kāds tieši ir mans viedoklis par Dieviņu Pillā. Līdz ar to jārēķinās, ka pat uz citu manu aprakstu fona šis varētu šķist haotisks un bez skaidras idejiskās līnijas.

Dažas būtiskas lietas, ko vajadzētu zināt par izrādi "Dieviņš pillā", pirms izlemt, vai tu vēlies to redzēt. Pirmkārt, tā ļoti brīvā stilā vēsta par Aivaru Neibartu, sauktu arī par Ņurbuli - visnotaļ ievērojamu latviešu dzejnieku, kurš bija diezgan savdabīgs kā cilvēks, lielā mērā dzīvoja ārpus laika un vides un nekādi nebija saucams par iederīgu padomju sabiedrībā. Izrādē Neibartu atveido Guna Zariņa, citu aktieru iestudējumā nav. Būtu arī pārspīlēti teikt, ka izrādei ir sižets - tās pamatā ir Neibarta dzeja, kuru Guna Zariņa pasniedz visdažādākajos veidos, ieskaitot dziedāšanu, bet arī par dzejas priekšlasījumu tu šo pasākumu nenosauksi. Tad jau drīzāk varētu teikt, ka tā ir valodas degustācija, kas notiek uz skatuves. Līdzīgi kā vienā no izrādes ainām (ja tās tā vispār var nosaukt) varonis malko dažādas apšaubāmas izcelsmes dziriņas līdz patiešām pārvēršas par Dieviņu pillā, tā arī visa izrāde ir tāda kā valodas izgaršošana.

Manas zināšanas par Neibartu un viņa daiļradi ir minimālas - pat neesmu drošs, ka vispār jebko no viņa tekstiem esmu lasījis, ja neskaita pāris dzejoļus, kas iekļauti Bikibuku krājumā bērniem (par mājiņu uz vārnas kājiņas un par skursteņiem). Laikam jau vidusskolas literatūras programmā Ņurbulim vietas neatrodas (vai vismaz manos laikos neatradās), bet es un dzeja vispār neesam tie tuvākie draugi. Vienlaikus uz skatuves man ar dzeju problēmu nav, līdz ar to lēmums par izrādes apmeklējumu nebija grūts. Kaut vai tālab vien, ka šaubu par to, ka Guna Zariņa var izcili nospēlēt faktiski jebkādu lomu, nebija.

Skatuve ir iekārtota trīs daļās - vienā tās malā Neibarts/Ņurbulis dzīvo, otrā - eksperimentē ar skaņām, kamēr pa vidu ir spīdošo laukumu zona, kuru nepieciešams pārvarēt, lai nokļūtu no viena režīma otrā. Darba zonā dominē lenšu magnetofoni, dzīves zonā - marinēti dārzeņi un dažādi trauki ar kandžai pielīdzināmiem dzērieniem. Vārdi un dzērieni galveno varoni apreibina varbūt dažādos veidos, bet vienlīdz spēcīgi.

Ņemot katru atsevišķu komponenti pašu par sevi, es par "Dieviņu pillā" varu teikt tikai tos atzinīgākos vārdus. Pirmkārt, aktrise, protams, ir satriecoša - viņa savu varoni atveido ar ļoti plašu spektru, mainīgu un vienlaikus vienmēr vienu un to pašu. Šī būtu tā reize, kur man nepieciešams īpašu apbrīnu izteikt arī par aktrises spēju teksta paturēšanā prātā - tie valodas triki, ko praktizēja Neibarts, galīgi nav triviāli, un ja salīdzina ar tādām monoizrādēm kā, piemēram, "Vectēvs", šeit turēšanās stingri pie teksta noteikti ir svarīgāka. Skatuves iekārtojums - kolorīts, atmiņā paliekošs, teju viss uz skatuves redzamais izrādes gaitā arī tiek izmantots. Ingus Baušķenieka dziesmas, kas sarakstītas Neibarta dzejas ilustrēšanai - ļoti baušķeniecīgas un izrādē lieliski iederīgas, jo "Dzelteno pastnieku" mūzika jau arī nāk no tā laika, kad Ņurbulis rakstīja. Tekstu kompilācija, veidojot gandrīz stāstu - ļoti veiksmīga, es pat gandrīz būtu gatavs izlasīt kādu Neibartu dzejoļu krājumu.

Un tomēr - par ko es neesmu sajūsmā? Šķita, ka bija par ilgu - lai arī izrāde nebūt nav gara, tai aptuveni pusotrai stundai, ko tā iet, prasījās kaut kā vairāk - iespējams, cik skumji lai tas arī nebūtu, es pat novērtētu vairāk reālisma. Nē, nebūt nebija slikti, bet visu izrādi uz pirksgaliem tu nepavadi. Skaidrs, protams, ka dieviņši ir pillā un ka reizēm viņam gadīsies arī atlūzt, bet nē - šī noteikti man nebūs gada mīļākā izrāde, lai gan (atkārtošos) - nav ne mazāko šaubu, ka Spēlmaņu naktī pie balvas par labāko sieviešu lomu Guna Zariņa tika vairāk nekā pelnīti. Tomēr kopumā droši vien es neesmu 100% izrādes mērķauditorija.
2019-04-11
8.0
comments powered by Disqus