Garā dzīve
Daudz laika man nevajadzēja, lai tiktu uz JRT noskatīties "Garo dzīvi" - kā nekā izrāde pirmo reizi pie skatītājiem nonāca vien nesenajā 2003. gadā, un jau 2017. gada vasarā es devos uz Talsu ielu, lai šo izrādi redzētu. Interesantā kārtā šoreiz uz teātri devāmies ar vienas dienas nobīdi - Marinai "Garā dzīve" bija ceturtdienā, bet man - piektdienā. Toties man itin negaidītā kārtā sanāca teātri sastapt savu māsu un viņas vīru, kuriem arī, kā izrādās, nevienā no pirmajām 400 šīs izrādes spēlēšanas reizēm nebija sanācis tajā nokļūt.
Tā kā man nebija palaimējies nokļūt uz "Klusuma skaņām", šī man bija laikam jau pirmā skatītā JRT izrāde bez teksta, un kaut kā tā īsti es pat nebiju iepriekš piefiksējis, ka dialogu šeit nebūs. Ok, gluži pilnībā bez teksta tā nav - Kaspars Znotiņš izrādes laikā runā itin daudz (bez bezsakarīgi un bez sarunas biedru iesaistes), kamēr pārējie aktieri laiku pa laikam lieto kādas īsas replikas, ir pa gandrīz pilnai frāzei, bet vārdu "saruna" šeit lietot nebūtu vietā. Izrādes tēma - vecums, tāpēc jau tā dzīve ir gara. Formāli - par vecu cilvēku dzīvi komunālajā dzīvoklī, bet šis nav no tiem mākslas darbiem, kurā būtu sevišķa nozīme tam, ka tas ir tieši komunālais dzīvoklis - te nebūs ne spraigu cīņu par vietu pie plīts, ne ilgstošu naidu un intrigu, lielā mērā var teikt, ka tās varoņi vienkārši pastāv līdzās vienā un tajā pašā vidē, taču pārmērīgi viņu darbības nepārklājas. Ok, drusku varbūt ir kaut kādas drāmas, kas attiecas uz attiecībām starp trijotni Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš, bet izrādes sāls noteikti nav tajā, kādas simpātijas pastāv starp šiem tēliem.
Vēl jo vairāk izrādes sāls nav tās sižetā, jo tas ir izsakāms dažos vārdos: viena diena padzīvojušu cilvēku dzīvē. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kas noveco atšķirīgi, un, protams, katrs skatītājs redzēs daudz pazīstamā, un - jo vairāk tev kā skatītājam gadu - jo mazāk smieklīga un vairāk traģiska šī izrāde tev šķitīs. Salīdzinoši vismazāk traģiskais varonis droši vien man šķiet Viļa Daudziņa (domājams) izbijušais sportists - lai arī viņam acīmredzami ir grūti novērtēt to, ka daudz kā darīšanai vairs nav varēšanas, viņš kā tēls šķiet vairāk iederīgs komēdijā un mazāk traģēdijā, kamēr Brokas varone, ar kuru viņa attiecības šķiet gana sarežģītas, ar savu pārspīlēto cenšanos uzvesties un izskatīties kā dāmai šķiet daudz, daudz skumjāka. Un, protams, ļoti skumjš ir Zariņas un Krūmiņa pāris, kuriem nav tādas ekstravagances kā pārējiem dzīvokļa iemītniekiem, viņi ir patiešām gluži vienkārši divi ļoti veci cilvēki, kuri kaut kā ir šo mūžu nodzīvojuši kopā un kaut kā tuvojas tā galam. Tēlu attiecībās šeit nav tādas tuvības pāri gadu desmitiem, kāda bija Mihaēla Hanekes "Mīlestībā", kas šķiet itin labi te piesaucams materiāls, Hermaņa un viņa aktieru izpildījumā "Garā dzīve" cilvēkus tiešām ir sasviedusi kopā tādā komunālajā dzīvoklī un nav īsti pārliecības, cik daudz tajā bijis viņu pašu izvēles.
Tagad, kad aktieri vairs nav ne tuvu tik jauni kā tad, kad viņi sāka "Garo dzīvi" spēlēt, un viņi visi ir daudzas reizes redzēti iemiesojamies visatšķirīgākajos tēlos (un ir bijusi garā sērija ar "Latviešu stāstiem" un ar tiem saistītajām izrādēm), "Garā dzīve" nešķiet vairs kaut kas tik ļoti šokējošs savā reālismā un brīvībā no iepriekš kāda autora radīta teksta, līdz ar to šobrīd izrāde šķiet vairāk vēsturiski ievērojama, nekā sensacionāla šobrīd, tomēr vienlaikus tu saproti - izrāde pilnīgi noteikti ir ļoti laba un pilnīgi atšķirīga atkarībā no tevis kā skatītāja. Plus vēl tai ir visai savdabīga iezīme - kā skatītājs tu lielākoties nespēj izsekot visam uz skatuves notiekošajam, jo viss risinās vienlaicīgi dažādās vietās, līdz ar to tev ir jāizvēlas, kuram aktierim veltīt uzmanību katrā izvēlētajā brīdī. Un, protams, šī ir no tām izrādēm, kuru būtu interesanti noskatīties vēlreiz pēc kāda laika (un noteikti būtu bijis interesanti to redzēt pirms kāda laika) - mainoties skatītājam un mainoties aktieriem. Protams, arī bez atkārtotas skatīšanās ir skaidrs, ka ar laiku izrāde kļūs tikai skumjāka, un gadījumā, ja tā tiks spēlēta gana ilgi, kādreiz sasniegs to brīdi, kad visa zāle, pirms nobeigumā applaudējot piecelties kājās, būs pusotru stundu raudājusi.
Tā kā man nebija palaimējies nokļūt uz "Klusuma skaņām", šī man bija laikam jau pirmā skatītā JRT izrāde bez teksta, un kaut kā tā īsti es pat nebiju iepriekš piefiksējis, ka dialogu šeit nebūs. Ok, gluži pilnībā bez teksta tā nav - Kaspars Znotiņš izrādes laikā runā itin daudz (bez bezsakarīgi un bez sarunas biedru iesaistes), kamēr pārējie aktieri laiku pa laikam lieto kādas īsas replikas, ir pa gandrīz pilnai frāzei, bet vārdu "saruna" šeit lietot nebūtu vietā. Izrādes tēma - vecums, tāpēc jau tā dzīve ir gara. Formāli - par vecu cilvēku dzīvi komunālajā dzīvoklī, bet šis nav no tiem mākslas darbiem, kurā būtu sevišķa nozīme tam, ka tas ir tieši komunālais dzīvoklis - te nebūs ne spraigu cīņu par vietu pie plīts, ne ilgstošu naidu un intrigu, lielā mērā var teikt, ka tās varoņi vienkārši pastāv līdzās vienā un tajā pašā vidē, taču pārmērīgi viņu darbības nepārklājas. Ok, drusku varbūt ir kaut kādas drāmas, kas attiecas uz attiecībām starp trijotni Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš, bet izrādes sāls noteikti nav tajā, kādas simpātijas pastāv starp šiem tēliem.
Vēl jo vairāk izrādes sāls nav tās sižetā, jo tas ir izsakāms dažos vārdos: viena diena padzīvojušu cilvēku dzīvē. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kas noveco atšķirīgi, un, protams, katrs skatītājs redzēs daudz pazīstamā, un - jo vairāk tev kā skatītājam gadu - jo mazāk smieklīga un vairāk traģiska šī izrāde tev šķitīs. Salīdzinoši vismazāk traģiskais varonis droši vien man šķiet Viļa Daudziņa (domājams) izbijušais sportists - lai arī viņam acīmredzami ir grūti novērtēt to, ka daudz kā darīšanai vairs nav varēšanas, viņš kā tēls šķiet vairāk iederīgs komēdijā un mazāk traģēdijā, kamēr Brokas varone, ar kuru viņa attiecības šķiet gana sarežģītas, ar savu pārspīlēto cenšanos uzvesties un izskatīties kā dāmai šķiet daudz, daudz skumjāka. Un, protams, ļoti skumjš ir Zariņas un Krūmiņa pāris, kuriem nav tādas ekstravagances kā pārējiem dzīvokļa iemītniekiem, viņi ir patiešām gluži vienkārši divi ļoti veci cilvēki, kuri kaut kā ir šo mūžu nodzīvojuši kopā un kaut kā tuvojas tā galam. Tēlu attiecībās šeit nav tādas tuvības pāri gadu desmitiem, kāda bija Mihaēla Hanekes "Mīlestībā", kas šķiet itin labi te piesaucams materiāls, Hermaņa un viņa aktieru izpildījumā "Garā dzīve" cilvēkus tiešām ir sasviedusi kopā tādā komunālajā dzīvoklī un nav īsti pārliecības, cik daudz tajā bijis viņu pašu izvēles.
Tagad, kad aktieri vairs nav ne tuvu tik jauni kā tad, kad viņi sāka "Garo dzīvi" spēlēt, un viņi visi ir daudzas reizes redzēti iemiesojamies visatšķirīgākajos tēlos (un ir bijusi garā sērija ar "Latviešu stāstiem" un ar tiem saistītajām izrādēm), "Garā dzīve" nešķiet vairs kaut kas tik ļoti šokējošs savā reālismā un brīvībā no iepriekš kāda autora radīta teksta, līdz ar to šobrīd izrāde šķiet vairāk vēsturiski ievērojama, nekā sensacionāla šobrīd, tomēr vienlaikus tu saproti - izrāde pilnīgi noteikti ir ļoti laba un pilnīgi atšķirīga atkarībā no tevis kā skatītāja. Plus vēl tai ir visai savdabīga iezīme - kā skatītājs tu lielākoties nespēj izsekot visam uz skatuves notiekošajam, jo viss risinās vienlaicīgi dažādās vietās, līdz ar to tev ir jāizvēlas, kuram aktierim veltīt uzmanību katrā izvēlētajā brīdī. Un, protams, šī ir no tām izrādēm, kuru būtu interesanti noskatīties vēlreiz pēc kāda laika (un noteikti būtu bijis interesanti to redzēt pirms kāda laika) - mainoties skatītājam un mainoties aktieriem. Protams, arī bez atkārtotas skatīšanās ir skaidrs, ka ar laiku izrāde kļūs tikai skumjāka, un gadījumā, ja tā tiks spēlēta gana ilgi, kādreiz sasniegs to brīdi, kad visa zāle, pirms nobeigumā applaudējot piecelties kājās, būs pusotru stundu raudājusi.
2017-08-25
comments powered by Disqus