Kalpa zēna vasara. Sākums
Alvis Hermanis, gatavojot jaunos aktierus darbam JRT, izvēlējies visnotaļ skarbu metodi, kā jaunos cilvēkus rūdīt darbam uz skatuves - vien divus mēnešus pēc tam, kad viņi uzsākuši studijas, jaunieši (skaitā 12) jau ir uz JRT skatuves un prezentē Jāņa Akuratera "Kalpa zēna vasaru".
Šī ir viena no tām izrādēm, kur iztēlojos, ka aizkadra darbs ir tik smags, ka topošie aktieri droši vien pēc kārtējās ar Hermani pavadītās dienas citādi nevar, kā totāli piedzerties. Nē, nav tā, ka šajā izrādē režisors aktieriem dotu nepaceļamus uzdevumus, tad jau drīzāk otrādi - iestudējuma formāts neparedz iespēju izrādīties ar savu aktierspēles prasmi vai tās trūkumu. Taču gan jau tas nenozīmē, ka mēģinājumu procesā Hermanis nav prasīgs (viņš gan deklarējis, ka šī konkrētā darba iestudējumam tieši ir nepieciešamie skatuves nesabojāti jaunieši, taču gan jau, ka viņam ir itin daudz vīzijas par to, kādu viņš šo izrādi vēlas redzēt un diez vai viņš pret jauniešiem ir iecietīgs un pretimnākošs - kā nekā viņi tiek gatavoti teātrim). Līdz ar iztēlojos, ka katra rokas kustība (pat tāda, kas šķiet neveikla un varbūt pat nevietā) ir atkal un atkal atstrādāta, līdz režisors ir pārstājis kliegt. Protams, varbūt tā ir tikai mana vīzija par Hermani - diktatoru.
Izrādes ievadā uz skatuves ir pats Hermanis - arī itin reti novērojama parādība. Viņš izrādi sāk, un viņš to arī pabeidz, tādējādi nepārprotami apliecinot, ka šajā stāstā viņš ir vistuvākais tam Jānim, kas atskatās, kamēr jaunieši tikai katrs pa savam mēģina tapt par to Jāni, uz kuru viņš atskatās.
Manās atmiņās "Kalpa zēna vasara" ir gluži citāda, nekā to pasniedz Hermanis. Protams, ka es to lasīju, pats būdams jaunāks nekā grāmatas varonis. Un tolaik man tā šķita skumjš gaušanās stāsts par skarbo dzīvi laukos, par puisi, kuram nekas nesanāk un kuram viss sāp. Nezinu, kā es to lasītu kā pieaudzis cilvēks (iespējams, drīzumā noskaidrošu), taču Hermaņa versijā šis darbs ir pilns hormonu, kauna un nepiepildītas iekāres. Akurateru, cik zinu, itin bieži salīdzina ar Poruku, bet viņa Jānis nav Pērļu zvejnieks, kam vienīgais ceļš ved nāvē, drīzāk es pat teiktu, ka Jānis dienās varētu kļūt par Pāvila Epalta tēti (jūtams, ka tieši šovakar finišēju "Līgavu mednieku" priekšlasījumu Esterei) - viņš vēl pieder tai paaudzei, kam būs smagi jācīnās par vietu zem saules, bet ne tiem liriķiem, kas vairās no šīs cīņas un labprāt atdusas zem velēnas.
Izrāde ir ļoti minimālistiska - balta skatuve, uz tās - vienkārši trīskāju beņķi, un tikai gleznas fragments tai piešķir kādu krāsu. Aktieri - tērpušies kā nu kurais, iespējams, tas ir tikai kā mēģinājums, iespējams, kas vairāk par to. Akurateru katrā ziņā es ieraudzīju citādu, nekā biju redzējis iepriekš. Hermani gan tādu pašu. Aktierus pagaidām vēl neredzu - vairāk par to, kurš smukāks (smukāka) pagaidām pateikt nevar. Kas no katra no viņiem sanāks, tas vēl tik drīz skaidrs nebūs, taču ugunskristības viņi ir saņēmuši ļoti ātri. Cita lieta, ka nākotnē būs tikai grūtāk un kas zina, cik būs jāgaida (un galvenokārt - cik būs jāstrādā), lai nākotnē publika viņiem applaudētu tikpat entuziastiski, kā šajos pirmajos vakaros.
Šī nebūs tā izrāde, kuru ikvienam ieteikuši noskatīties, lai arī man pašam ļoti patika, tomēr neizslēdzu, ka kāds tās laikā varētu arī iesnausties.
Šī ir viena no tām izrādēm, kur iztēlojos, ka aizkadra darbs ir tik smags, ka topošie aktieri droši vien pēc kārtējās ar Hermani pavadītās dienas citādi nevar, kā totāli piedzerties. Nē, nav tā, ka šajā izrādē režisors aktieriem dotu nepaceļamus uzdevumus, tad jau drīzāk otrādi - iestudējuma formāts neparedz iespēju izrādīties ar savu aktierspēles prasmi vai tās trūkumu. Taču gan jau tas nenozīmē, ka mēģinājumu procesā Hermanis nav prasīgs (viņš gan deklarējis, ka šī konkrētā darba iestudējumam tieši ir nepieciešamie skatuves nesabojāti jaunieši, taču gan jau, ka viņam ir itin daudz vīzijas par to, kādu viņš šo izrādi vēlas redzēt un diez vai viņš pret jauniešiem ir iecietīgs un pretimnākošs - kā nekā viņi tiek gatavoti teātrim). Līdz ar iztēlojos, ka katra rokas kustība (pat tāda, kas šķiet neveikla un varbūt pat nevietā) ir atkal un atkal atstrādāta, līdz režisors ir pārstājis kliegt. Protams, varbūt tā ir tikai mana vīzija par Hermani - diktatoru.
Izrādes ievadā uz skatuves ir pats Hermanis - arī itin reti novērojama parādība. Viņš izrādi sāk, un viņš to arī pabeidz, tādējādi nepārprotami apliecinot, ka šajā stāstā viņš ir vistuvākais tam Jānim, kas atskatās, kamēr jaunieši tikai katrs pa savam mēģina tapt par to Jāni, uz kuru viņš atskatās.
Manās atmiņās "Kalpa zēna vasara" ir gluži citāda, nekā to pasniedz Hermanis. Protams, ka es to lasīju, pats būdams jaunāks nekā grāmatas varonis. Un tolaik man tā šķita skumjš gaušanās stāsts par skarbo dzīvi laukos, par puisi, kuram nekas nesanāk un kuram viss sāp. Nezinu, kā es to lasītu kā pieaudzis cilvēks (iespējams, drīzumā noskaidrošu), taču Hermaņa versijā šis darbs ir pilns hormonu, kauna un nepiepildītas iekāres. Akurateru, cik zinu, itin bieži salīdzina ar Poruku, bet viņa Jānis nav Pērļu zvejnieks, kam vienīgais ceļš ved nāvē, drīzāk es pat teiktu, ka Jānis dienās varētu kļūt par Pāvila Epalta tēti (jūtams, ka tieši šovakar finišēju "Līgavu mednieku" priekšlasījumu Esterei) - viņš vēl pieder tai paaudzei, kam būs smagi jācīnās par vietu zem saules, bet ne tiem liriķiem, kas vairās no šīs cīņas un labprāt atdusas zem velēnas.
Izrāde ir ļoti minimālistiska - balta skatuve, uz tās - vienkārši trīskāju beņķi, un tikai gleznas fragments tai piešķir kādu krāsu. Aktieri - tērpušies kā nu kurais, iespējams, tas ir tikai kā mēģinājums, iespējams, kas vairāk par to. Akurateru katrā ziņā es ieraudzīju citādu, nekā biju redzējis iepriekš. Hermani gan tādu pašu. Aktierus pagaidām vēl neredzu - vairāk par to, kurš smukāks (smukāka) pagaidām pateikt nevar. Kas no katra no viņiem sanāks, tas vēl tik drīz skaidrs nebūs, taču ugunskristības viņi ir saņēmuši ļoti ātri. Cita lieta, ka nākotnē būs tikai grūtāk un kas zina, cik būs jāgaida (un galvenokārt - cik būs jāstrādā), lai nākotnē publika viņiem applaudētu tikpat entuziastiski, kā šajos pirmajos vakaros.
Šī nebūs tā izrāde, kuru ikvienam ieteikuši noskatīties, lai arī man pašam ļoti patika, tomēr neizslēdzu, ka kāds tās laikā varētu arī iesnausties.
2018-11-20
comments powered by Disqus