Latviešu mīlestība

8
Latviešu mīlestību es skatījos otro reizi. Pirmā bija 2009.gadā. Arī tad izrāde nebija pirmā svaiguma (pirmizrādi tā piedzīvoja 2006.gada septembrī), bet nule tā beidz jau savu desmito sezonu uz JRT skatuves un ir viena no vecākajām izrādēm teātra repertuārā. Taču izrādījās, ka Marinai ar pirmajās deviņās sezonās nebija paspējusi uz šo izrādi aiziet, tad nu mēs kopā šo kļūdu labojām.

Ar izrādes satura atcerēšanos sevišķu problēmu nebija - daļa epizožu bija pietiekami svaigā atmiņā arī pirms aktieru iznākšanas uz skatuves, bet pārējās ļoti labi atausa tajā brīdī, kad ieraudzīju aktierus un dekorācijas. Līdz ar to šobrīd laikam svarīgākie jautājumi ir:
1) kā šo gadu laikā ir mainījusies izrāde?
2) kā esmu mainījies es?
3) kā tas ir ietekmējis manu skatījumu uz "Latviešu mīlestību"?

Sāksim ar vienkāršāko (nosacīti) daļu. Mainījušies ir aktieri - jaunāks nekļūst neviens (varbūt izņemot Vladimiru Putinu), un arī tēlu atveidošanā tas savu ietekmi atstāj - tā Gunas Zariņas varone uz jumta man atmiņā bija palikusi bišķi citāda. Lielākoties gan tieši tēli nav tik ļoti mainījušies, jo atveidotie varoņi jau visbiežāk tāpat galīgi nav tajā pat vecumā kā aktieri. Kaut kas šķiet drusku noīsināts, dziesmu, manuprāt, kādreiz bija vairāk. Konkrētas detaļas ir pilnībā mainījušās - ne tev vairs pensija latos, ne iespēja strādāt par konduktoru. Cilvēki kopumā gan tik ļoti, protams, nemainās.

Ui, par savām pārmaiņām es gan varētu uzrakstīt veselu eposu. Vismaz, kas attiecas uz mani un teātri, pārmaiņas tiešām ir lielas. Ja 2009.gadā es teātrī biju vienu vienīgu reizi, tad 2016. šī man kļuva par jau desmito apmeklēto izrādi. Arī mans JRT aktieru pazīšanas līmenis ir drusku tā kā uzlabojies - tiesa, "Latviešu mīlestībā" spēlē tādi JRT smagsvari, ka laikam jau arī 2009.gadā man vajadzēja tā zināt, kas tie tādi - Daudziņš, Znotiņš, Zariņa, Broka, Krūmiņš. Bet vismaz Jēkabu Nīmani un viņa dziesmas es toreiz, skatoties izrādi, vēl nezināju (vakars beidzās toreiz ar iegādātu CD), kamēr tagad visas izrādē dzirdamās dziesmas jau šķiet tā kā simtiem reižu nodreijāti grāvēji. Kā teikt - kurš tad nezina dziesmu par "Gunu" vai "Rūtiņu burtnīcām"?

Un kā mainījies mans viedoklis par izrādi? Jāsaka - diezgan minimāli. Tās ainas, kas man šķita spēcīgākās pirms septiņiem gadiem, joprojām uzrunā visvairāk - vismaz attiecībā uz Salacgrīvu un Daudziņu deju vakarā par to nav šaubu. Iespējams, mazliet citādāk skatījos uz Znotiņa vecpuisi ar bagātīgo čību klāstu un grāmatām, "manām ceļabiedrenēm" - kaut kā šoreiz šajā veidolā viņš šķita spēcīgāks nekā konduktora tēlā (un ne tikai tāpēc, ka konduktora profesija Rīgas sabiedriskajā transportā ir mirusi). Vai izrādei ir kāda lielāka, pārcilvēciska vērtība, vai tā atklāj kaut ko tādu, kas latviešu mīlestību atšķir no krievu, kazahu vai poļu mīlestības? Par to joprojām neesmu īsti pārliecināts - lai gan tā grūti teikt. Tajā brīdī, kad ar "mīlestību" šajā izrādē saprot bailes no palikšanas vienam, tā pārvēršas no balagāna ar pieliktiem vēderiem (vai krūtīm kā Zariņai - skolotājai) par kaut ko vispārcilvēciski saprotamu un sāpīgu. Vai savos ziedu laikos šī izrāde bija labāka? Gan jau - kaut vai tāpēc, ka aktieri to spēlēja gandrīz tikai tādiem skatītājiem, kas to redzēja pirmo reizi, kā tagad tas vairs nav. Bet, kā jau zināms, tāpat vien izrādi desmit sezonas teātris repertuārā nepatur - kaut kas tajā visā ir.
2016-05-07
comments powered by Disqus