Linda Vista
Linda Vista ir viena no tām JRT izrādēm, kur skatītāju interese būtiski pārsniedz biļešu piedāvājumu, līdz ar to pareizajā dienā pareizajā laikā tev ir jābūt pie datora un drudžaini jāspaida Refresh poga, pretējā gadījumā nākas gaidīt vēl vienu mēnesi. Šoreiz gan jāatzīst, ka sevišķi steidzies ar biļešu iegādi nebiju - labi ejošās izrādes tomēr no repertuāra sevišķi ātri nepazūd, līdz ar to nav stresa, ka mēs varētu palikt izrādi neredzējuši.
Te būtu vērts piebilst, ka man šoreiz kaut kā ļoooti nesanāk saņemties uzrakstīt par izrādi, kas ir netipiski situācijā, kad izrāde man ir patikusi. Kaut kā izteikti moka sajūta, ka īsti nav ko teikt, lai arī gribās slavēt, nevis pelt. Labi, mēģināšu vismaz atstāstīt, par ko ir šī izrāde.
Vīlers (Andris Keišs) ir ilgā un sāpīgā šķiršanās procesā no sievas, pēc dzīvošanas sievas garāžā pārceļoties uz īrētu dzīvokli apartamentu kompleksā Linda Vista. Īsumā var teikt, ka izrāde ir par Vīleru un sievietēm viņa dzīvē, bet tā būtu pamatīga primitivizēšana. Teorētiski (tā vismaz tiek apgalvots) šis stāsts ir par to, ka dzīves ilguma palielināšanās dēļ cilvēks (mūsdienu) pusmūžā bieži ir kā kuģis bez virziena un enkura - bērni ir izauguši, it kā lielākais dzīvē ir sasniegts, bet jādzīvo vēl tālāk, un nav īsti skaidrs - kālab un kādā veidā? Konkrēti Vīleram nekādu sevišķi skaidru mērķu noteikti nav, un viņš arī vispār nav no tiem cilvēkiem, kam būtu raksturīga pārmērīga iespringšana uz jebko dzīvē, kas izcili labus rezultātus arī nedod.
Negaidītais šajā izrādē ir tas, ka Vīlera labāko un vienīgo draugu atveido Jānis Skutelis, kuru uz teātra skatuves līdz šim redzējis nebiju, un jāatzīst - viņš te ir ļoti labā vietā, lai gan nav nekādu šaubu, ka šo lomu perfekti varētu nospēlēt arī Daudziņš vai Znotiņš. Lai arī lielākais smagums izrādē gulstas uz Keiša pleciem, mans favorīts droši vien tomēr ir Gundars Āboliņš, kura atveidotais fotoaparātu veikala īpašnieks ir izcili pretīgs tipāžs, pateicoties kuram es ilgi vēl nespēšu uz siera rīvi skatīties kā uz vienkāršu priekšmetu. Jā, vēl no neredzētajām sejām šajā izrādē piedalās Grieta Aminata Diarra (nejaukt ar dziedātāju Aminatu!), kura primāri ir Dailes teātra trupas dalībniece un kura laikam jau ir pirmā tumšādainā latviešu aktrise. Te gan jāatzīmē, ka šajā konkrētajā izrādē viņa ir izteikti "nolīgta ārienes dēļ", kas laikam jau skaitās diskriminējoši, un interesantāk viņu būtu redzēt spēlējam kaut ko "pret spalvu" (piemēram, Kristīni "Purva bridējā"), bet vienlaikus - izrādē, kas pieskaitāma drīzāk reālismam, nav pēc tā īsti pamata.
Kopumā jāsaka - šī ir no tām izrādēm, par kurām man pirmais iespaids ir labāks par turpmāko - no teātra iznācu teju vai pilnīgi sajūsmināts, bet dienām ejot, arvien vairāk rodas sajūta, ka tas nudien nav nekāds baigais šedevrs. Jā, ir sava viela pārdomām un tā nav "vienkārši komēdija", bet viena no izcilākajām Hermaņa izrādēm tā arī noteikti nav. Es saku - it kā nekā tāda, par ko varētu piekasīties, bet vai nu es vēl neesmu attiecīgajā vecumā, lai varētu teikt "tas ir par mani" vai arī ir kas cits, kas neļauj man teikt, ka ažiotāža ap šo izrādi ir pilnībā saprotama. Lai gan Brokas karaoke dziedājums Alanisas dziesmai "Ironic" ir izcils.
Te būtu vērts piebilst, ka man šoreiz kaut kā ļoooti nesanāk saņemties uzrakstīt par izrādi, kas ir netipiski situācijā, kad izrāde man ir patikusi. Kaut kā izteikti moka sajūta, ka īsti nav ko teikt, lai arī gribās slavēt, nevis pelt. Labi, mēģināšu vismaz atstāstīt, par ko ir šī izrāde.
Vīlers (Andris Keišs) ir ilgā un sāpīgā šķiršanās procesā no sievas, pēc dzīvošanas sievas garāžā pārceļoties uz īrētu dzīvokli apartamentu kompleksā Linda Vista. Īsumā var teikt, ka izrāde ir par Vīleru un sievietēm viņa dzīvē, bet tā būtu pamatīga primitivizēšana. Teorētiski (tā vismaz tiek apgalvots) šis stāsts ir par to, ka dzīves ilguma palielināšanās dēļ cilvēks (mūsdienu) pusmūžā bieži ir kā kuģis bez virziena un enkura - bērni ir izauguši, it kā lielākais dzīvē ir sasniegts, bet jādzīvo vēl tālāk, un nav īsti skaidrs - kālab un kādā veidā? Konkrēti Vīleram nekādu sevišķi skaidru mērķu noteikti nav, un viņš arī vispār nav no tiem cilvēkiem, kam būtu raksturīga pārmērīga iespringšana uz jebko dzīvē, kas izcili labus rezultātus arī nedod.
Negaidītais šajā izrādē ir tas, ka Vīlera labāko un vienīgo draugu atveido Jānis Skutelis, kuru uz teātra skatuves līdz šim redzējis nebiju, un jāatzīst - viņš te ir ļoti labā vietā, lai gan nav nekādu šaubu, ka šo lomu perfekti varētu nospēlēt arī Daudziņš vai Znotiņš. Lai arī lielākais smagums izrādē gulstas uz Keiša pleciem, mans favorīts droši vien tomēr ir Gundars Āboliņš, kura atveidotais fotoaparātu veikala īpašnieks ir izcili pretīgs tipāžs, pateicoties kuram es ilgi vēl nespēšu uz siera rīvi skatīties kā uz vienkāršu priekšmetu. Jā, vēl no neredzētajām sejām šajā izrādē piedalās Grieta Aminata Diarra (nejaukt ar dziedātāju Aminatu!), kura primāri ir Dailes teātra trupas dalībniece un kura laikam jau ir pirmā tumšādainā latviešu aktrise. Te gan jāatzīmē, ka šajā konkrētajā izrādē viņa ir izteikti "nolīgta ārienes dēļ", kas laikam jau skaitās diskriminējoši, un interesantāk viņu būtu redzēt spēlējam kaut ko "pret spalvu" (piemēram, Kristīni "Purva bridējā"), bet vienlaikus - izrādē, kas pieskaitāma drīzāk reālismam, nav pēc tā īsti pamata.
Kopumā jāsaka - šī ir no tām izrādēm, par kurām man pirmais iespaids ir labāks par turpmāko - no teātra iznācu teju vai pilnīgi sajūsmināts, bet dienām ejot, arvien vairāk rodas sajūta, ka tas nudien nav nekāds baigais šedevrs. Jā, ir sava viela pārdomām un tā nav "vienkārši komēdija", bet viena no izcilākajām Hermaņa izrādēm tā arī noteikti nav. Es saku - it kā nekā tāda, par ko varētu piekasīties, bet vai nu es vēl neesmu attiecīgajā vecumā, lai varētu teikt "tas ir par mani" vai arī ir kas cits, kas neļauj man teikt, ka ažiotāža ap šo izrādi ir pilnībā saprotama. Lai gan Brokas karaoke dziedājums Alanisas dziesmai "Ironic" ir izcils.
2019-08-20
comments powered by Disqus