Pakļaušanās
Par "Pakļaušanos" pirmo reizi es dzirdēju grāmatu klubiņā, kur izskanēja versija lasīt šo grāmatu, taču ierosinājums tika noraidīts ar vārdiem, ka tāpat jau pietiek ksenofobijas. Es neesmu viens no cilvēkiem, kas staigā "Proud to be white" krekliņos vai spēj no galvas citēt trāpīgākās Jāņa Iesalnieka atziņas, taču šie vārdi mani pilnīgi noteikti drīzāk ieintriģēja izlasīt Velbeka romānu, nevis atbaidīja no tā - pat ja kaut kas idejiski nesakrīt ar manu vērtību sistēmu, es galīgi neesmu gatavs to akli noraidīt, pat nemēģinājis saprast, kas tieši tas ir.
Grāmatu tomēr pagaidām neesmu izlasījis, līdz ar to uz JRT izrādi devos ar tik vien zināšanām, cik gūstamas no anotācijas un Alvja Hermaņa intervijām. Tiesa, kas attiecas uz Hermaņa vārdiem, es nekad neesmu drošs, cik ļoti es viņam patiešām ticu - tomēr pirmām kārtām viņš ir mākslinieks un daļa viņa mākslas ir arī tēla "režisors Alvis Hermanis" atveidošana. Par Mišelu Velbeku ir zināms, ka viņš ir autors - provokators, kurš griež dziļi un sāpīgi, un to izrādē dara arī Hermanis, taču kopumā viņu, protams, mazāk interesē franču filoloģijas profesori, bet gan Latvijas neoliberāļi.
Skatuves centrā visas izrādes garumā ir dīvāns - nē, tā nav Eva, bet gan vide, kurā laiskā pavecā Eiropa turpina savu eksistenci, cenšoties ignorēt to, ka dzīves realitāte nemaz uz šādu laiskumu nemudina. Turklāt uz šī dīvāna dzīvo viņi visi - ne tikai bezmugurkaulnieku sugai piederīgais Fransuā (Daudziņš) un viņa izcili glumais kolēģis Stīvs (Znotiņš), bet arī franču slepenpolicija, feministes un pat nacionāļi. Viss, kas izrādē notiek, tas risinās uz dīvāna, pie dīvāna un dīvānā, mainoties tik vien kā uz tam apkārt novietotās arkas projicētajam attēlam.
Ir 2022.gads - tuva nākotne. Francijā visā drīzumā gaidāma izšķiršanās prezidenta vēlēšanās starp nacionāļu un musulmaņu kandidātiem. Dramatisks brīdis Francijas un visas Eiropas vēsturē? Jā, kā gan citādi - Fransuā ir pajukušas attiecības ar kārtējo studenti, un viņš tagad nīkst seksuālā frustrācijā. Politika? Tas taču ir tik neinteresanti! Pieņemšu, ka tas nav baiss noslēpums, kas visā šajā padarīšanā uzvar un kas tam seko, tālab sevišķi neko satura ziņā neslēpšu. Velbeks un Hermanis tev rāda to, cik mierīgi un bez pretošanās vecā, brūkošā Eiropa pieņem savu jauno virzienu - islāmizāciju. Tiesa, Latvijas kontekstā (un kādā gan citā to vispār var skatīties?) ne mazāk kā islāmizāciju var iztēloties jaunu "jūs paliksiet savās vietās, es - savējā" scenāriju un ne tikai. Proti, gatavību personīgā miera un komforta labā pieņemt jebko, jo vērtību jau tāpat nav. Kā dziedāja Lenons "Nothing to kill or die for" - tikai piemirstot to, ka šāds modelis darbojas tikai tad, ja pilnīgi visas iesaistītajās puses uz to parakstās, kamēr realitātē...
Ikvienam no mums droši vien gribētos domāt, ka es nu gan neesmu kā Fransuā. Taču vai patiešām neesmu? Turklāt patiešām nav īsti svarīgi, vai tā sauktais "es" ir liberāls "velkamists" vai konservatīvs "Latviju latviešiem!" saucējs, kamēr viņa aktīvākā darbība risinās uz dīvāna, jācitē ir nevis Lenons, bet gan "Avtomatičeskie udovļetvoriķeļi": "Ты говно, я говно, будущего нет." Un tieši šī iemesla dēļ es paredzu, ka "Pakļaušanās" gaitas uz JRT skatuves nebūs ne sevišķi ilgas, ne sevišķi spožas. Tā ir neapšaubāma Alvja Hermaņa atgriešanās savā labākajā formā (ar visu cieņu gan "Brodskis / Barišņikovs", gan "Divpadsmit krēsli" nekādi nekvalificējas viņa izcilāko veikumu vidū) - precīza ka metronoms, iznākusi tēmai ļoti aktuālā laikā, lieliski nostrādāta gan saturiski, gan vizuāli, bet pēc publikas reakcijas var nojaust - reakcija ir atturīga. Kā nekā vakar bija tā retā reize, kad man gribējās applaudēt, kājās stāvot, bet izskatījās, ka tas būs nevietā, un arī dodoties pēc velosipēda es dzirdēju raksturīgo atslēgas vārdu "garlaicīgi". Nē, es neapgalvoju, ka visiem būtu jābūt vienādai gaumei, bet šoreiz man ir sajūta, ka aiz šī "garlaicīgi" visbiežāk slēpjas kas cits - sašutums un bailes atzīties. Uzskatot sevi par liberāli, tu nevari tik vienkārši nosodīt kādu darbu, sakot, ka tas tev nav pieņemams ideoloģisku apsvērumu dēļ - tu taču neesi viens no tiem "iesalniekveidīgajiem", kas rūpējas par tikumību. Hermanis izrādi ir konstruējis pietiekami gudri, lai tu nevarētu tai pārmest islāmofobiju, ksenofobiju un nacionālisma slavināšanu, kas ļautu tā vienkārši viņu nodēvēt par radikāli un aizmirst. Līdz ar to efektīvākais līdzeklis, lai paustu savu pseidoliberālo sašutumu (pseido - jo nekur tālāk par dīvānu tas liberālisms tāpat īsti nerisinās), šajā gadījumā ir idejiskās nepieņemamības piesegšana ar mākslnieciskajām kvalitātēm.
Šajā reizē es noteikti teikšu - šī četrarpus stundas ilgā izrāde it nemaz nav garlaicīga, ar visu to, ka tu kā skatītājs droši vien jau pirms tās sākuma zini, ar ko tā beigsies (ar jaunu dīvānu). Šī gan būs tā reize, kur tā nav aktierspēles uzvara - ne Daudziņš, ne Znotiņš, ne Čivžele, ne Krūmiņš, ne Razuma, ne Samītis ar savu tēlojumu nepārsteidz (vienīgi Keišam loma ir diezgan netipiska), šī izrāde ir Hermaņa kā režisora triumfs, un aktieri tikai profesionāli veic savus tiešos pienākumus. Izrādes spēks ir saturā - un nav svarīgi, kāds tur ir balanss starp Velbeku un Hermani, tās emocionālais lādiņš ir ļoti spēcīgs (un skaudrs), un manā skatījumā tā noteikti ir viena no šī gada Top 3 skatītajām izrādēm ar potenciālu nostabilizēties personīgajā pirmajā vietā. Taču izrādei ir nopietns risks tajā, ka tai var nebūt skatītāja. Tas varētu būt līdzīgi kā Krievu Drāmas teātrī izrādīt "Cerību ezeru" - Hermanis ar "Pakļaušanos" ir atļāvies provocēt pats savu auditoriju, un ir pamatotas aizdomas, ka brīvdomājošie intelektuāļi uz konfrontācijām reaģē līdzīgi, kā to darīt neokonservatīvie nacionāļi (vienalga - krievu vai latviešu). Katrā ziņā, šaubu nav - cik aktuāls un "karsts" lai arī nebūtu Velbeka romāns un tā tematika, Hermaņa iestudējuma mērķu vidū "kases panākumi" nevarētu būt kaut kur galvgalī.
P.S. Amizanti, ar kādu sajūsmu "Pakļaušanos" uzņem nacionālās aprindas un tas pats Iesalnieks, radot ilūziju, ka izrāde ir tikai par ierakumu pretējo pusi, uzskatot, ka viņi paši būtu par mata tiesu mazāki dīvānā pirdēji kā viņu idejiskie pretinieki. Nav jau tā, ka Samīša pārstāvētie nacionāļi šajā izrādē reāli dara kaut ko vairāk par urbšanos iPad ekrānā un gudru filozofēšanu. Turklāt mūsdienu Latvijas kontekstā tieši Nacionālā Apvienība faktiski ir tuvākais "Musulmaņu brālības" ekvivalents ar tiekšanos pēc sievietes virtuvē un kontroli pār izglītību un audzināšanu. Bet nē - izrāde nav par viņiem, jo viņi taču ir pret islāmu, tātad - par Eiropas saglabāšanu. Vai arī viņiem pašiem labpatīk tā domāt. Atvainojiet, biedri nacionāļi, bet pozitīvie varoņi "Pakļaušanās" gadījumā neesat vis jūs, bet gan jūsu karsti mīlētā Izraēla - jo ne jau konservatīvie katoļi ir tie, kas "nepakļaujas". Pasveiciniet Efraimu Zurofu!
Grāmatu tomēr pagaidām neesmu izlasījis, līdz ar to uz JRT izrādi devos ar tik vien zināšanām, cik gūstamas no anotācijas un Alvja Hermaņa intervijām. Tiesa, kas attiecas uz Hermaņa vārdiem, es nekad neesmu drošs, cik ļoti es viņam patiešām ticu - tomēr pirmām kārtām viņš ir mākslinieks un daļa viņa mākslas ir arī tēla "režisors Alvis Hermanis" atveidošana. Par Mišelu Velbeku ir zināms, ka viņš ir autors - provokators, kurš griež dziļi un sāpīgi, un to izrādē dara arī Hermanis, taču kopumā viņu, protams, mazāk interesē franču filoloģijas profesori, bet gan Latvijas neoliberāļi.
Skatuves centrā visas izrādes garumā ir dīvāns - nē, tā nav Eva, bet gan vide, kurā laiskā pavecā Eiropa turpina savu eksistenci, cenšoties ignorēt to, ka dzīves realitāte nemaz uz šādu laiskumu nemudina. Turklāt uz šī dīvāna dzīvo viņi visi - ne tikai bezmugurkaulnieku sugai piederīgais Fransuā (Daudziņš) un viņa izcili glumais kolēģis Stīvs (Znotiņš), bet arī franču slepenpolicija, feministes un pat nacionāļi. Viss, kas izrādē notiek, tas risinās uz dīvāna, pie dīvāna un dīvānā, mainoties tik vien kā uz tam apkārt novietotās arkas projicētajam attēlam.
Ir 2022.gads - tuva nākotne. Francijā visā drīzumā gaidāma izšķiršanās prezidenta vēlēšanās starp nacionāļu un musulmaņu kandidātiem. Dramatisks brīdis Francijas un visas Eiropas vēsturē? Jā, kā gan citādi - Fransuā ir pajukušas attiecības ar kārtējo studenti, un viņš tagad nīkst seksuālā frustrācijā. Politika? Tas taču ir tik neinteresanti! Pieņemšu, ka tas nav baiss noslēpums, kas visā šajā padarīšanā uzvar un kas tam seko, tālab sevišķi neko satura ziņā neslēpšu. Velbeks un Hermanis tev rāda to, cik mierīgi un bez pretošanās vecā, brūkošā Eiropa pieņem savu jauno virzienu - islāmizāciju. Tiesa, Latvijas kontekstā (un kādā gan citā to vispār var skatīties?) ne mazāk kā islāmizāciju var iztēloties jaunu "jūs paliksiet savās vietās, es - savējā" scenāriju un ne tikai. Proti, gatavību personīgā miera un komforta labā pieņemt jebko, jo vērtību jau tāpat nav. Kā dziedāja Lenons "Nothing to kill or die for" - tikai piemirstot to, ka šāds modelis darbojas tikai tad, ja pilnīgi visas iesaistītajās puses uz to parakstās, kamēr realitātē...
Ikvienam no mums droši vien gribētos domāt, ka es nu gan neesmu kā Fransuā. Taču vai patiešām neesmu? Turklāt patiešām nav īsti svarīgi, vai tā sauktais "es" ir liberāls "velkamists" vai konservatīvs "Latviju latviešiem!" saucējs, kamēr viņa aktīvākā darbība risinās uz dīvāna, jācitē ir nevis Lenons, bet gan "Avtomatičeskie udovļetvoriķeļi": "Ты говно, я говно, будущего нет." Un tieši šī iemesla dēļ es paredzu, ka "Pakļaušanās" gaitas uz JRT skatuves nebūs ne sevišķi ilgas, ne sevišķi spožas. Tā ir neapšaubāma Alvja Hermaņa atgriešanās savā labākajā formā (ar visu cieņu gan "Brodskis / Barišņikovs", gan "Divpadsmit krēsli" nekādi nekvalificējas viņa izcilāko veikumu vidū) - precīza ka metronoms, iznākusi tēmai ļoti aktuālā laikā, lieliski nostrādāta gan saturiski, gan vizuāli, bet pēc publikas reakcijas var nojaust - reakcija ir atturīga. Kā nekā vakar bija tā retā reize, kad man gribējās applaudēt, kājās stāvot, bet izskatījās, ka tas būs nevietā, un arī dodoties pēc velosipēda es dzirdēju raksturīgo atslēgas vārdu "garlaicīgi". Nē, es neapgalvoju, ka visiem būtu jābūt vienādai gaumei, bet šoreiz man ir sajūta, ka aiz šī "garlaicīgi" visbiežāk slēpjas kas cits - sašutums un bailes atzīties. Uzskatot sevi par liberāli, tu nevari tik vienkārši nosodīt kādu darbu, sakot, ka tas tev nav pieņemams ideoloģisku apsvērumu dēļ - tu taču neesi viens no tiem "iesalniekveidīgajiem", kas rūpējas par tikumību. Hermanis izrādi ir konstruējis pietiekami gudri, lai tu nevarētu tai pārmest islāmofobiju, ksenofobiju un nacionālisma slavināšanu, kas ļautu tā vienkārši viņu nodēvēt par radikāli un aizmirst. Līdz ar to efektīvākais līdzeklis, lai paustu savu pseidoliberālo sašutumu (pseido - jo nekur tālāk par dīvānu tas liberālisms tāpat īsti nerisinās), šajā gadījumā ir idejiskās nepieņemamības piesegšana ar mākslnieciskajām kvalitātēm.
Šajā reizē es noteikti teikšu - šī četrarpus stundas ilgā izrāde it nemaz nav garlaicīga, ar visu to, ka tu kā skatītājs droši vien jau pirms tās sākuma zini, ar ko tā beigsies (ar jaunu dīvānu). Šī gan būs tā reize, kur tā nav aktierspēles uzvara - ne Daudziņš, ne Znotiņš, ne Čivžele, ne Krūmiņš, ne Razuma, ne Samītis ar savu tēlojumu nepārsteidz (vienīgi Keišam loma ir diezgan netipiska), šī izrāde ir Hermaņa kā režisora triumfs, un aktieri tikai profesionāli veic savus tiešos pienākumus. Izrādes spēks ir saturā - un nav svarīgi, kāds tur ir balanss starp Velbeku un Hermani, tās emocionālais lādiņš ir ļoti spēcīgs (un skaudrs), un manā skatījumā tā noteikti ir viena no šī gada Top 3 skatītajām izrādēm ar potenciālu nostabilizēties personīgajā pirmajā vietā. Taču izrādei ir nopietns risks tajā, ka tai var nebūt skatītāja. Tas varētu būt līdzīgi kā Krievu Drāmas teātrī izrādīt "Cerību ezeru" - Hermanis ar "Pakļaušanos" ir atļāvies provocēt pats savu auditoriju, un ir pamatotas aizdomas, ka brīvdomājošie intelektuāļi uz konfrontācijām reaģē līdzīgi, kā to darīt neokonservatīvie nacionāļi (vienalga - krievu vai latviešu). Katrā ziņā, šaubu nav - cik aktuāls un "karsts" lai arī nebūtu Velbeka romāns un tā tematika, Hermaņa iestudējuma mērķu vidū "kases panākumi" nevarētu būt kaut kur galvgalī.
P.S. Amizanti, ar kādu sajūsmu "Pakļaušanos" uzņem nacionālās aprindas un tas pats Iesalnieks, radot ilūziju, ka izrāde ir tikai par ierakumu pretējo pusi, uzskatot, ka viņi paši būtu par mata tiesu mazāki dīvānā pirdēji kā viņu idejiskie pretinieki. Nav jau tā, ka Samīša pārstāvētie nacionāļi šajā izrādē reāli dara kaut ko vairāk par urbšanos iPad ekrānā un gudru filozofēšanu. Turklāt mūsdienu Latvijas kontekstā tieši Nacionālā Apvienība faktiski ir tuvākais "Musulmaņu brālības" ekvivalents ar tiekšanos pēc sievietes virtuvē un kontroli pār izglītību un audzināšanu. Bet nē - izrāde nav par viņiem, jo viņi taču ir pret islāmu, tātad - par Eiropas saglabāšanu. Vai arī viņiem pašiem labpatīk tā domāt. Atvainojiet, biedri nacionāļi, bet pozitīvie varoņi "Pakļaušanās" gadījumā neesat vis jūs, bet gan jūsu karsti mīlētā Izraēla - jo ne jau konservatīvie katoļi ir tie, kas "nepakļaujas". Pasveiciniet Efraimu Zurofu!
2016-09-13
comments powered by Disqus