Soņa
Tajos laikos, kad "Soņa" bija svaiga izrāde, es teātrī biju rets viesis. Kad es teātri kļuvu par biežu viesi, Gundars Āboliņš pārcēlās uz darbu teātrī Minhenē, un "Soņa" no repertuāra pazuda. Taču šovasar dažas izrādes tomēr rādītas tiek, pateicoties Āboliņa viesizrādēm Latvijā (ja tā var teikt), un tad nu tikai loģiski, ka vienā no reizēm, kad šī izrāde bija pieejama, arī mēs uz to aizgājām.
Aktieri te ir divi - Āboliņš un Jevgēnijs Isajevs, bet runā tikai viens no viņiem. Jā, pirms izrādes mani mazliet interesēja, kā tad Gundars Āboliņš izklausīsies krieviski (kā nekā izrāde ir krievu valodā), bet atbildi uz šo jautājumu tā arī neieguvu, jo visā izrādes garumā Āboliņš neizdveš ne vārda.
Stāsts patiešām ir par Soņu (autore - krievu rakstniece Tatjana Tolstaja), vientuļu sievieti, kas dzīvojusi Ļeņingradā pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Veids, kā viss tiek atainots, ir gaužām īpatnējs - viss sākas ar divu zagļu ielaušanos kādreizējā Soņas dzīvoklī, kā rezultātā Āboliņa atveidotais zaglis pārtop par Soņu, ja tā var teikt, un arī mēs uzzinām pamazām, kāpēc no viņas palika tikai vārds, bet vēlāk - pat vairs tik daudz nē.
Izrāde galīgi nav tāda, kā to varētu iztēloties - kaut vai tajā ziņā, ka ir divi aktieri, bet mijiedarbība starp viņiem neveido sižetu. Isajevs var teikt, ka lasa tekstu (proti, to runā), bet Āboliņš - ilustrē. Reizēm arī Isajevs tā kā iesaistās, bet vienlaikus viņš atrodas citā telpā. Un galīgi nav tā, ka viņa iesaistīšanās tortes jautājumā būtu kaut kas tāds, ko ļoti gribās atcerēties, lai arī aizmirst to nebūs viegli. Stāsts, protams, ir skumjš - ar visu to, ka nav šaubu, ka Soņa ir muļķe, protams, ka viņas ir žēl, laikam jau tāpēc arī viņas ir žēl, ka viņa ir muļķe. Lai gan, ja tā padomā, ne tikai žēl viņas ir, bet patiesībā viņas dzīvē var saskatīt arī kaut ko skaistu. Protams, Soņas mīlas stāsts ar iedomāto mīļoto cilvēku Nikolaju, kuru sliktu domu vadīta radījusi viņas draudzene Ada, ir skumjš - nav jau nekā laba, ja tavs mīļotais cilvēks patiesībā nemaz neeksistē un tu dzīvo maldu pasaulē. Bet vienlaikus ne katram šai dzīvē ir dots pat tas - un nav pat skaidrs, vai Adai ar viņas daudzajiem pielūdzējiem šajā ziņā veicās labāk - desmit gadi iedomātas mīlestības tomēr ir un paliek desmit gadi mīlestības un piepildītas dzīves.
Izrādē ļoti īpatnēji sadzīvo vairākas it kā nesavietojamas pieejas. Pirmkārt, ļoti lielais uzsvars uz autentiskas un reālistiskas vides radīšanu - var vien iedomāties, cik daudz laika tika veltīts, meklējot tās neskaitāmās lietas, kas redzamas uz skatuves - ne tikai skapīšus un plauktiņus, bet arī traukus, veļu, nažu asināmo un tā tālāk. Zinot to, ka JRT visbiežāk ar precīzām dekorācijām neaizraujas, šis ir stipri netipiski. Un vienlaikus - uz skatuves tu redzi vīrieti sieviešu drēbēs un parūkā atveidojam vecmeitu, kamēr otrs tipāžs ar kūku nosmērētā ģīmī ņirdz. Izrādes plūdums arī ir ļoti nesteidzīgs un nedinamisks, kas gan laikam jau arī atbilst Soņas dzīvei, kur gluži katru gadu notikumi nebija manāmi. Un tas viss jau arī ir atbilstoši - tas, ka ir precīzās lietas, bet nav precīzo vaibstu, kā vien tie, kas Āboliņam uzkrāsoti uz sejas, jo no Soņas jau palicis ir tikai vārds. Bet lietas paliek ilgi.
Vispār paša Āboliņa spēle šai izrādē ir kaut kas īpašs. Viņš vienlaikus ir totāli reālistisks, kustībās un manierēs atveidojot ne pašu skaistāko sievieti pasaulē, kas rūpīgi katru reizi sabužinās spilvenus un notīrīs galdu, un tomēr tev arī pastāvīgi ir atgādinājumi par to, ka nē - tā ir tikai rekonstrukcija, Soņas meklējumi, kad kustību sākums Āboliņa izpildījumā ir tāds kā mehāniskas lelles iekustināšana vai zombija pamošanās. Soņas taču patiešām vairs nav.
Mazliet mulsina, ka es nepareizi saklausīju izrādes ievadā un beigās skanošās Čaif dziesmas vārdus - nez kādēļ man šķita, ka tajā ir teksts "Soņa ļubit toļķo veķer", lai gan patiesībā viņa mīl nevis vēju, bet Peķu. Tiesa, izrādē viņa nemīl ne vēju, ne Peķu, bet gan Koļu.
Sajūsmas saucienu no manas puses šajā reizē nebūs, bet bija interesanti, un atmiņā paliekoši, un šajā reizē tu vari droši teikt, ka vecis kleitā, tas nav tikai komiskā efekta un balagāna radīšana, proti, ar visu "travesty" un kūku sejā "Soņa" it ne maz nav komēdija. Vai pareizāk - "maz" tā ir komēdija, bet vairāk jau tomēr nē.
Aktieri te ir divi - Āboliņš un Jevgēnijs Isajevs, bet runā tikai viens no viņiem. Jā, pirms izrādes mani mazliet interesēja, kā tad Gundars Āboliņš izklausīsies krieviski (kā nekā izrāde ir krievu valodā), bet atbildi uz šo jautājumu tā arī neieguvu, jo visā izrādes garumā Āboliņš neizdveš ne vārda.
Stāsts patiešām ir par Soņu (autore - krievu rakstniece Tatjana Tolstaja), vientuļu sievieti, kas dzīvojusi Ļeņingradā pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Veids, kā viss tiek atainots, ir gaužām īpatnējs - viss sākas ar divu zagļu ielaušanos kādreizējā Soņas dzīvoklī, kā rezultātā Āboliņa atveidotais zaglis pārtop par Soņu, ja tā var teikt, un arī mēs uzzinām pamazām, kāpēc no viņas palika tikai vārds, bet vēlāk - pat vairs tik daudz nē.
Izrāde galīgi nav tāda, kā to varētu iztēloties - kaut vai tajā ziņā, ka ir divi aktieri, bet mijiedarbība starp viņiem neveido sižetu. Isajevs var teikt, ka lasa tekstu (proti, to runā), bet Āboliņš - ilustrē. Reizēm arī Isajevs tā kā iesaistās, bet vienlaikus viņš atrodas citā telpā. Un galīgi nav tā, ka viņa iesaistīšanās tortes jautājumā būtu kaut kas tāds, ko ļoti gribās atcerēties, lai arī aizmirst to nebūs viegli. Stāsts, protams, ir skumjš - ar visu to, ka nav šaubu, ka Soņa ir muļķe, protams, ka viņas ir žēl, laikam jau tāpēc arī viņas ir žēl, ka viņa ir muļķe. Lai gan, ja tā padomā, ne tikai žēl viņas ir, bet patiesībā viņas dzīvē var saskatīt arī kaut ko skaistu. Protams, Soņas mīlas stāsts ar iedomāto mīļoto cilvēku Nikolaju, kuru sliktu domu vadīta radījusi viņas draudzene Ada, ir skumjš - nav jau nekā laba, ja tavs mīļotais cilvēks patiesībā nemaz neeksistē un tu dzīvo maldu pasaulē. Bet vienlaikus ne katram šai dzīvē ir dots pat tas - un nav pat skaidrs, vai Adai ar viņas daudzajiem pielūdzējiem šajā ziņā veicās labāk - desmit gadi iedomātas mīlestības tomēr ir un paliek desmit gadi mīlestības un piepildītas dzīves.
Izrādē ļoti īpatnēji sadzīvo vairākas it kā nesavietojamas pieejas. Pirmkārt, ļoti lielais uzsvars uz autentiskas un reālistiskas vides radīšanu - var vien iedomāties, cik daudz laika tika veltīts, meklējot tās neskaitāmās lietas, kas redzamas uz skatuves - ne tikai skapīšus un plauktiņus, bet arī traukus, veļu, nažu asināmo un tā tālāk. Zinot to, ka JRT visbiežāk ar precīzām dekorācijām neaizraujas, šis ir stipri netipiski. Un vienlaikus - uz skatuves tu redzi vīrieti sieviešu drēbēs un parūkā atveidojam vecmeitu, kamēr otrs tipāžs ar kūku nosmērētā ģīmī ņirdz. Izrādes plūdums arī ir ļoti nesteidzīgs un nedinamisks, kas gan laikam jau arī atbilst Soņas dzīvei, kur gluži katru gadu notikumi nebija manāmi. Un tas viss jau arī ir atbilstoši - tas, ka ir precīzās lietas, bet nav precīzo vaibstu, kā vien tie, kas Āboliņam uzkrāsoti uz sejas, jo no Soņas jau palicis ir tikai vārds. Bet lietas paliek ilgi.
Vispār paša Āboliņa spēle šai izrādē ir kaut kas īpašs. Viņš vienlaikus ir totāli reālistisks, kustībās un manierēs atveidojot ne pašu skaistāko sievieti pasaulē, kas rūpīgi katru reizi sabužinās spilvenus un notīrīs galdu, un tomēr tev arī pastāvīgi ir atgādinājumi par to, ka nē - tā ir tikai rekonstrukcija, Soņas meklējumi, kad kustību sākums Āboliņa izpildījumā ir tāds kā mehāniskas lelles iekustināšana vai zombija pamošanās. Soņas taču patiešām vairs nav.
Mazliet mulsina, ka es nepareizi saklausīju izrādes ievadā un beigās skanošās Čaif dziesmas vārdus - nez kādēļ man šķita, ka tajā ir teksts "Soņa ļubit toļķo veķer", lai gan patiesībā viņa mīl nevis vēju, bet Peķu. Tiesa, izrādē viņa nemīl ne vēju, ne Peķu, bet gan Koļu.
Sajūsmas saucienu no manas puses šajā reizē nebūs, bet bija interesanti, un atmiņā paliekoši, un šajā reizē tu vari droši teikt, ka vecis kleitā, tas nav tikai komiskā efekta un balagāna radīšana, proti, ar visu "travesty" un kūku sejā "Soņa" it ne maz nav komēdija. Vai pareizāk - "maz" tā ir komēdija, bet vairāk jau tomēr nē.
2016-08-19
comments powered by Disqus