Svaigas asinis
JRT jauno otrā kuras aktieru nule kā pirmizrādi piedzīvojušais veikums "Svaigās asinis" ir izrāde, kas mani ar savu premisu ļoti ieintriģēja, bet nespēja apmierināt manu apetīti pēc tā, ko tā arī īsti nebija solījusi nodrošināt. Mēģināšu izskaidrot, par ko ir izrāde un kā man tajā pietrūka.
Stāsts ir par vienu no skaļākajiem Silīcija ielejas veiksmes un iznīcības stāstiem - par kompāniju Theranos, kuras dibinātāja Elizabete Holmsa kādu laiku bija viena no Ielejas lielākajām zvaigznēm, viņas daļai "Theranos" esot teju piecus miljardus dolārus vērtai. Holmsa un Theranos solīja revolūciju asins analīzēs (un patiesībā pat plašāk - visā veselības aprūpes sistēmā), dodot jebkuram cilvēkam iespēju pašam mājas apstākļos iepilināt brīnumierīcē vienu pilienu asiņu no pirksta, Theranos inovatīvajam risinājumam veicot precīzākas analīzes, nekā varētu milzu ierīces laboratorijā. Stāsts bija skaists un iedvesmojošs - sieviete uzņēmēja, kas ģimenes traģēdijas iespaidā meklēja risinājumus, kas ļautu savlaicīgi identificēt slimības. Šis stāsts komplektā ar Elizabetes Holmsas harismu darīja brīnumus - viņa piesaistīja gan investorus, gan cilvēkus ar izcilu CV, lai tie pievienotos kompānijai. Un zināms, ka izcilība pievelk izcilību - autoritāte uzkrājas, un katru nākamo pārliecināt ir jau vieglāk, redzot to, kas ir pārliecināti iepriekš. Skumjais visā šajā stāstā, protams, ir tas, ka nekādu reāli funkcionējošu tehnoloģiju Theranos nebija un beigu beigās tas viss izrādījās prasts uzmetiens. Un pat vēl trakāk (tas izrādē gan netiek pieminēts) - pat Elizabetes Holmsas onkulis, kura pāragrā nāve it kā bija kalpojusi par iemeslu viņas interesei par šo konkrēto nozari, patiesībā nomira jau ilgāku laiku pēc uzņēmuma dibināšanas un pat viņu attiecības neesot bijušas sevišķi tuvas.
Izrādē šo vēstījumu mēs iegūstam fragmentu veidā, kas ir stilizētas TED uzstāšanās (ar skaidrojumu ievadā un nobeigumā, kā strādā pareiza TED runa un kādi ir efektīvākie paņēmieni darbam ar auditoriju), katram jaunajam aktierim atveidojot vienu stāstā par Theranos iesaistītu personāžu. Visi teksti esot autentiski (lieki teikt, ka man nav pamata neticēt un līdz ar to - vēlmes pārbaudīt), visi tēli esot īsti (katrā ziņā jaunā aktrise, kas atveido pašu Elizabeti Holsmu, tiek pasniegta ļoti autentiskā veidā), un tāds pamazām puzli kopā liekošs formāts man šķita veiksmīgi izvēlēts. Jā, daži fragmenti varētu tikt noīsināti, jo ne katrs no tiem spēj noturēt skatītāja/klausītāja uzmanību, un pats izrādes formāts vairāk atbilst runas treniņam, nevis aktierspēlei tās klasiskā izpratnē. Nav mijiedarbības starp jaunajiem aktieriem (joprojām gaidu izrādi, kurā viņi piedalītos kā "normāli aktieri" ar lielākām un mazākām lomām un tradicionālu dramatisku materiālu), kas reizēm strādā, reizēm ne tik ļoti. Ir elementi izrādē, kas ļoti sasaucas ar "Bītlu jauno albumu", kaut vai dziesma kā katras ainas sākums, šeit gan tai esot visu laiku vienai un tai pašai - nemirstīgajai The Mamas and the Papas himnai "California Dreamin'", kura šeit parādās krāšņā daudznozīmīgumā gan ar reliģisku piesitinieku, gan amerikāņu sapni tā ne pašās labākajās formās, gan ticību labajam un progresīvajam, gan arī ar hinduisma dievieti Kalī - kuras vārds ar šiem Kalifornijas sapņiem sasaucas. Aktieri ar savu runas materiālu galā tiek labi, tēli lielākoties ir ticami un nerada karikatūras sajūtu, un tu vari saprast, kāpēc tie daudzie cilvēki varēja uzķerties uz to pasaku, kura bija Theranos.
Līdz ar to jautājums - par ko tad es gribu sūdzēties? Tēma taču man ir tik ļoti tuva - startup pasaulē dzīvoju, no malas to arī esmu gana daudz vērojis, daudz atsauču uz zināmiem uzņēmumiem un vārdiem, ko gan vairāk var vēlēties? Un te arī ir atbilde - tēma man ir tik labi pazīstama, ka man vispār nekādu jautājumu nav par tēmu: "Kā tāds Theranos bija iespējams?" Es lieliski saprotu, kā tas ir - būvēt autobusu, kurā tu brauc. Kāpēc pastāv hokeja nūjas jēdziens. Cik saprotama ir vēlme iztēloties, ka skaitļi rāda kaut ko citu, nekā tie patiesībā rāda. Un cik ļoti cilvēki reizēm grib ticēt brīnumam. Līdz ar to es jau iepriekš zināju atbildi uz izrādes galveno jautājumu. Tomēr jautājums, kas interesē mani, ir pavisam cits: kāpēc?
Kas ir tas, kas darījās Elizabetes Holmsas galvā? Vai viņa pati ticēja tam, ka viņa dara kaut ko labu, nevis čakarē pasauli vēl daudz ļaunāk kā bieži piesauktā sapuvusī veselības industrija? Ka reāli viņas kompānija mēģināja cilvēkiem tirgot melus, kā rezultātā viņi varētu nevis glābt dzīvības, bet tās iznīcināt? Un līdz ar to manās acīs tas, ko darīja Theranos, bija savā ziņā sliktāk par finanšu piramīdām - jo tā sodīja cilvēkus nevis par viņu netikumiem (tieksmi uz vieglu peļņu), bet par viņu vēlmi palīdzēt pasaulei kļūt labākai, un tirgoja pilnīgi izdomātus ideālus. Un, kas nav mazsvarīgi, šī sieviete, kuru sauca par "female Steve Jobs", beigu beigās sievietes uzņēmējas nevis pacēla, bet uzmeta. Jautājums, kas šeit izskan labākajā gadījumā pastarpināti ir - cik ļoti tā vispār bija Elizabetes un cik - Sonija afēra? Gadījumā, ja vairāk bija otrā, tad stāsts kļūst vēl skumjāks - ka izcila sieviete uzņēmēja patiesībā ir tikai marionete ciniska vecāka vīrieša rokās, kurš pats šādu kompāniju izveidot nevarētu, jo viņa - neizskatīga pakistāniešu vīrieša - sirdsšķīstumam neviens neticētu (un pamatoti). Īsi sakot - man prasījās vairāk analīzes, mazāk atstāstījuma, tā bija mana problēma ar šo izrādi. Nezinu, vai tā būs vispārēja problēma vai tikai mana personīgā, bet droši varu apgalvot, ka "Bītlu jaunais albums" mani uzrunāja daudz vairāk.
Stāsts ir par vienu no skaļākajiem Silīcija ielejas veiksmes un iznīcības stāstiem - par kompāniju Theranos, kuras dibinātāja Elizabete Holmsa kādu laiku bija viena no Ielejas lielākajām zvaigznēm, viņas daļai "Theranos" esot teju piecus miljardus dolārus vērtai. Holmsa un Theranos solīja revolūciju asins analīzēs (un patiesībā pat plašāk - visā veselības aprūpes sistēmā), dodot jebkuram cilvēkam iespēju pašam mājas apstākļos iepilināt brīnumierīcē vienu pilienu asiņu no pirksta, Theranos inovatīvajam risinājumam veicot precīzākas analīzes, nekā varētu milzu ierīces laboratorijā. Stāsts bija skaists un iedvesmojošs - sieviete uzņēmēja, kas ģimenes traģēdijas iespaidā meklēja risinājumus, kas ļautu savlaicīgi identificēt slimības. Šis stāsts komplektā ar Elizabetes Holmsas harismu darīja brīnumus - viņa piesaistīja gan investorus, gan cilvēkus ar izcilu CV, lai tie pievienotos kompānijai. Un zināms, ka izcilība pievelk izcilību - autoritāte uzkrājas, un katru nākamo pārliecināt ir jau vieglāk, redzot to, kas ir pārliecināti iepriekš. Skumjais visā šajā stāstā, protams, ir tas, ka nekādu reāli funkcionējošu tehnoloģiju Theranos nebija un beigu beigās tas viss izrādījās prasts uzmetiens. Un pat vēl trakāk (tas izrādē gan netiek pieminēts) - pat Elizabetes Holmsas onkulis, kura pāragrā nāve it kā bija kalpojusi par iemeslu viņas interesei par šo konkrēto nozari, patiesībā nomira jau ilgāku laiku pēc uzņēmuma dibināšanas un pat viņu attiecības neesot bijušas sevišķi tuvas.
Izrādē šo vēstījumu mēs iegūstam fragmentu veidā, kas ir stilizētas TED uzstāšanās (ar skaidrojumu ievadā un nobeigumā, kā strādā pareiza TED runa un kādi ir efektīvākie paņēmieni darbam ar auditoriju), katram jaunajam aktierim atveidojot vienu stāstā par Theranos iesaistītu personāžu. Visi teksti esot autentiski (lieki teikt, ka man nav pamata neticēt un līdz ar to - vēlmes pārbaudīt), visi tēli esot īsti (katrā ziņā jaunā aktrise, kas atveido pašu Elizabeti Holsmu, tiek pasniegta ļoti autentiskā veidā), un tāds pamazām puzli kopā liekošs formāts man šķita veiksmīgi izvēlēts. Jā, daži fragmenti varētu tikt noīsināti, jo ne katrs no tiem spēj noturēt skatītāja/klausītāja uzmanību, un pats izrādes formāts vairāk atbilst runas treniņam, nevis aktierspēlei tās klasiskā izpratnē. Nav mijiedarbības starp jaunajiem aktieriem (joprojām gaidu izrādi, kurā viņi piedalītos kā "normāli aktieri" ar lielākām un mazākām lomām un tradicionālu dramatisku materiālu), kas reizēm strādā, reizēm ne tik ļoti. Ir elementi izrādē, kas ļoti sasaucas ar "Bītlu jauno albumu", kaut vai dziesma kā katras ainas sākums, šeit gan tai esot visu laiku vienai un tai pašai - nemirstīgajai The Mamas and the Papas himnai "California Dreamin'", kura šeit parādās krāšņā daudznozīmīgumā gan ar reliģisku piesitinieku, gan amerikāņu sapni tā ne pašās labākajās formās, gan ticību labajam un progresīvajam, gan arī ar hinduisma dievieti Kalī - kuras vārds ar šiem Kalifornijas sapņiem sasaucas. Aktieri ar savu runas materiālu galā tiek labi, tēli lielākoties ir ticami un nerada karikatūras sajūtu, un tu vari saprast, kāpēc tie daudzie cilvēki varēja uzķerties uz to pasaku, kura bija Theranos.
Līdz ar to jautājums - par ko tad es gribu sūdzēties? Tēma taču man ir tik ļoti tuva - startup pasaulē dzīvoju, no malas to arī esmu gana daudz vērojis, daudz atsauču uz zināmiem uzņēmumiem un vārdiem, ko gan vairāk var vēlēties? Un te arī ir atbilde - tēma man ir tik labi pazīstama, ka man vispār nekādu jautājumu nav par tēmu: "Kā tāds Theranos bija iespējams?" Es lieliski saprotu, kā tas ir - būvēt autobusu, kurā tu brauc. Kāpēc pastāv hokeja nūjas jēdziens. Cik saprotama ir vēlme iztēloties, ka skaitļi rāda kaut ko citu, nekā tie patiesībā rāda. Un cik ļoti cilvēki reizēm grib ticēt brīnumam. Līdz ar to es jau iepriekš zināju atbildi uz izrādes galveno jautājumu. Tomēr jautājums, kas interesē mani, ir pavisam cits: kāpēc?
Kas ir tas, kas darījās Elizabetes Holmsas galvā? Vai viņa pati ticēja tam, ka viņa dara kaut ko labu, nevis čakarē pasauli vēl daudz ļaunāk kā bieži piesauktā sapuvusī veselības industrija? Ka reāli viņas kompānija mēģināja cilvēkiem tirgot melus, kā rezultātā viņi varētu nevis glābt dzīvības, bet tās iznīcināt? Un līdz ar to manās acīs tas, ko darīja Theranos, bija savā ziņā sliktāk par finanšu piramīdām - jo tā sodīja cilvēkus nevis par viņu netikumiem (tieksmi uz vieglu peļņu), bet par viņu vēlmi palīdzēt pasaulei kļūt labākai, un tirgoja pilnīgi izdomātus ideālus. Un, kas nav mazsvarīgi, šī sieviete, kuru sauca par "female Steve Jobs", beigu beigās sievietes uzņēmējas nevis pacēla, bet uzmeta. Jautājums, kas šeit izskan labākajā gadījumā pastarpināti ir - cik ļoti tā vispār bija Elizabetes un cik - Sonija afēra? Gadījumā, ja vairāk bija otrā, tad stāsts kļūst vēl skumjāks - ka izcila sieviete uzņēmēja patiesībā ir tikai marionete ciniska vecāka vīrieša rokās, kurš pats šādu kompāniju izveidot nevarētu, jo viņa - neizskatīga pakistāniešu vīrieša - sirdsšķīstumam neviens neticētu (un pamatoti). Īsi sakot - man prasījās vairāk analīzes, mazāk atstāstījuma, tā bija mana problēma ar šo izrādi. Nezinu, vai tā būs vispārēja problēma vai tikai mana personīgā, bet droši varu apgalvot, ka "Bītlu jaunais albums" mani uzrunāja daudz vairāk.
2019-12-19
comments powered by Disqus