Vēlā mīla

Vēlā mīla lieliski iederas šī gada laikā Latvijas teātros aktualizētajai tēmai par mīlestību tuvāk mūža nogalei. Tiesa, šī nav tāda izrāde, uz kuru droši var iet kopā ar vecmāmiņu - ja vien tu neizspēlē garāku šaha partiju, kuras mērķis ir kļūt par mantinieku piecistabu dzīvoklim pretī Nacionālajai operai.

Izrādes tematika tās režisoram Alvim Hermanim nemaz nav jauna - viņš "Vēlo mīlu" (ar mazliet citu nosaukumu) bija iestudējis Vācijā, kur izrāde uz skatuves nodzīvoja ilgus gadus, bet tagad, kad Vācijā tās mūžs beidzies, pienācis laiks tai atdzīvoties bijušās Tabakas fabrikas telpās. Pats Hermanis ir apgalvojis, ka Rīgā viņš šo izrādi ir iestudējis, lai tajā varētu izpausties Gundars Āboliņš un Regīna Razuma. Uz skatuves pāris reizes parādās arī Marija Linarte. Lielākais smagums tomēr gulstas uz Gundara Āboliņa pleciem, jo abos stāstos, kas veido izrādi, viņš atveido galveno varoni, gan jau lielā mērā tālab, ka Īzaks Baševics Zingers, kura stāsti ir pamatā izrādei, tos rakstīja no vīrieša skatupunkta, šos savus varoņus saprazdams un pazīdams labāk.

Izrādes cēlienu svars nav vienāds - pirmā daļa ir gan saturiski drūmāka, gan arī uz pusi ilgāka. Tās galvenajam varonim Harijam ir astoņdesmit deviņi gadi, mūža laikā ir bijušas trīs sievas un viena mīļākā, bet tagad viņš jau ilgus gadus dzīvo nelielā dzīvoklī divpadsmitajā stāvā namā ar skatu uz Maiami pludmali. Viņa dzīve sastāv no vienas vienīgas rutīnas, kura gan, protams, ar katru gadu kļūst tikai sarežģītāka, bet viņš nevar atļauties no tās atbrīvoties, baidoties, ka šādā veidā viņu pametīs arī saprāts, jo dzīvē kaut kas jau tev ir jādara, pat tad, ja nav nekādu mērķu, kā dēļ to darīt. Harijam nav tā labākā slava kaimiņu vidū, bet patiesībā viņš nav tieši slikts cilvēks, tikai ļoti noslēdzies sevī. Pēkšņi viņa dzīvē ienāk, kā viņš to pats raksturo, "jauna sieviete", kura gan galvenokārt ir jauna, salīdzinājumā ar viņu, un kurai pašai savu problēmu dzīvē pietiek.

Otrs stāsts ir mazliet citāds - šajā reizē varoņi vairs nav turīgi, bet tāpat vientuļi, problēmas daļēji ir tās pašas, daļēji citas, bet kopējā tematika - ka novecot jau tāpat ir biedējoši, bet novecot vienam - trīstik biedējoši. Šajā reizē gan stāsta pasniegšanas forma ir vieglāka ar visu to, ka patiesībā jau tas ir daudz skumjāks. Un šis stāsts arī pasniegts ir daudz raitākā formā.

Nevaru teikt, ka es par "Vēlo mīlu" būtu stāvā sajūsmā. Slavēt aktierspēli JRT gadījumā šķiet lieki - tas jau ir pašsaprotami, ka gan Āboliņš, gan Razuma ir izcili tajā, ko viņi dara. Skatuves iekārtojums arī ir līmenī - pirmās daļas tik līdzīgie un tomēr atšķirīgie kaimiņu dzīvokļi un otrās daļas pseidoindijas fantāzijas aiz skapju durvīm ir ļoti labi risinājumi. Pāris brīnišķīgu nianšu - kolas un piena dzēriens (notestējām - nav tik traki, bet diez vai vēl tuvāko gadu laikā pirkšu to brūno cukurūdeni), Kellogs pārslu ieslaucīšana pakā ar čībām, Āboliņa atveidotā Harija neveiksmīgais mēģinājums sakrustot kājas. Kaut kas no šīs izrādes man atmiņā paliks, bet kopējais iespaids ir tāds, ka šī nebūs vēl viena "Garā dzīve", kas uz JRT skatuves būs ilgus gadus. Hermanis gribēja to iestudēt arī ar latviešu aktieriem, tas nu būtu izdarīts. Doma ir skaidra, vēstījums ir diezgan nepārprotams, bet tā nav laba zīme, ka pirmā cēliena laikā vairākas reizes skatījos pulkstenī ar domu, kad tad beidzot varēs doties uz kafejnīcu. "Vēstures izpētes komisija" šķita daudz īsāka izrāde par šo.
2019-10-06
7.5
comments powered by Disqus