Vēstures izpētes komisija

Lielākā ažiotāža saistībā ar Čekas maisu atvēršanu jau ir pāri, taču tas nenozīmē, ka aktualitāti būtu zaudējusi ar to saistītā JRT izrāde, uz kuru biļetes pagaidām vēl izķer kā pievedumu jebkurā veikalā padomju laikos. Izrādes pamatīgā ilguma dēļ tās apmeklējumu īstenojām pa daļām - Marina un mans tētis izrādi skatījās vēl iepriekšējās sezonas nobeigumā, kamēr es - jaunās sākumā. Izrādes ilgums - piecas ar pusi stundas - var šķist biedējošs, bet vēl pirms pievēršos detalizētāk apcerējumam par tās saturu un saviem iespaidiem, varu apgalvot, ka tā nebūt nav gara izrāde - esmu bijis pusotras stundas izrādēs, kas šķiet nekad nebeidzamies, kamēr šeit izrāde pagāja pat ļoti ātri un nešķita ne stiepta, ne liekvārdīga.

Izrādes ievads ir negaidīts - Vēstures izpētes komisija iet rotaļās. Jā, aktieru sešinieks: Andris Keišs, Guna Zariņa, Inga Tropa, Jevgeņijs Isajevs, Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš spēlē "Kas dārzā", "Ādamam bij' septiņ' dēli" un citas tikpat intelektuāli piesātinātas rotaļas, kurās tu kā skatītājs gan vari saskatīt arī kaut ko mazāk jautru, proti, dažādus veidus, kā notiek sadarbošanās, vai varī arī to vienkārši uztvert kā Alvja Hermaņa ņirgāšanos par to, ka vēsturnieki, kuri nodarbojās ar Čekas materiālu izpēti, viņaprāt savu darbu neveica sevišķi profesionāli. Taču tad notiek pāreja pie ainām, kurās mēs redzēsim gan tā sauktos "koordinatorus", gan viņu apkalpojamos klientus. Aktieri atveido dažādus mainīgus personāžus, tomēr Znotiņš un Daudziņš lielākoties tomēr ir čekisti, bet pārējie - cilvēki, ar kuriem Čeka "strādāja". Pāris ainās arī Isajevs un Keišs uzņemas čekistu lomas, kamēr abas dāmas gan "tajā pusē" nenonāk, kas atbilst (atbilstoši izrādes saturam) vēsturiskajai patiesībai, ka sieviešu Čekā daudz nebija.

Būtu diezgan bezjēdzīgi atstāstīt situācijas un varoņus, ja nu vienīgi obligāti jāuzsver, ka Gunas Zariņas sirmmāmiņa savā biedējošumā ir pielīdzināma kvasa mucas čekista līķim, tā vietā gribētu pakavēties pie sajūtām un iespaidiem par izrādi kopumā. Pirmkārt, priecē, ka Alvis Hermanis šajā reizē ir pamanījies ar kaut ko izrādē aizkaitināt teju katru potenciālo skatītāju, līdz ar to "Vēstures izpētes komisija" noteikti vairumā to redzējušo raisa spēcīgas emocijas. Pēdējā laikā pret Hermani noteikti daudz piesardzīgāk kā iepriekš ir noskaņoti kreisēji un liberāli noskaņoti intelektuāļi, kuriem nepieņemama šķiet režisora pozīcija imigrācijas jautājumos, bet "Čekas" izrādē ir ļoti daudz lietu, kas varētu nepatikt arī otrai pusei. Sākot kaut vai ar apgalvojumu, ka Čeka Latvijā bija ļoti latviska organizācija, kur pārliecinoši lielākā daļa darbinieku bija latvieši, bet arī cittautieši ļoti labi apguva latviešu valodu, tāpat apgalvojumi par to, ka lielum lielais vairums latviešu nebija nekādi disidenti un cīnītāji pret režīmu, bet liela daļa no tiem, kas bija cīnītāji pret režīmu, vienkārši nebija sevišķi gudri. Bet vari neraizēties - arī "Par-"istiem te ir pietiekami nepieņemamu leņķu un skatu punktu. Un, protams, ļoti lielai daļai skatītāju - gan no labā, gan kreisā flanga - varētu nepatikt tas, ka čekisti izrādē ir vienkārši cilvēki, kas tikai ļoti labi saprot to, kā apvārdot cilvēku un kā ar viņu strādāt.

Jā, tas, kādā veidā Daudziņa un Znotiņa čekisti "strādā" ar topošajiem un esošajiem ziņotājiem, ir gandrīz vai māksla - un, ja tu abstrahējies no tā, kādi ir viņu mērķi, paņēmienu efektivitāti var tikai apbrīnot un varbūt pat kādā situācijā iedomāties - šis man varētu dzīvē noderēt (un tad pašam nobīties par šādu domu). Tas nav stāsts par vīriem ādas mēteļos, no kuriem viegli nomazgāt asinis, bet gan par intelektuālu spēli, kurā tas mērķis ir panākt, lai otrs cilvēks izdara to, ko tu vēlies, tiešā veidā pret viņu varu neizmantojot, bet liekot lietā viņa paša fantāziju, kas agrāk vai vēlāk viņu pārliecinās, ka viņam nav nekādas izvēles brīvības un līdz ar to viņam arī nevajag pārdzīvot par savu principu pārkāpumu, jo tas jau vairs nav no viņa atkarīgs. Un tu vari tikai pasmīnēt par daudzajiem stāstiem par to, kā ziņotāji esot tinuši čekistus ap pirkstu un teju vai grāvuši sistēmu no iekšpuses (tā ir populāra atruna no "maisos" esošiem cilvēkiem, ka viņi spēlējās ar Čeku, nevis otrādi).

Ar ko man patika sirmmāmiņas tēls - tajā ir atainota parasti pilnībā ignorēta skaitliski pietiekami liela jebkuras sabiedrības grupa - tie, kuriem represijas šķiet ļoti pat pieņemamas, jo tās nevēršas pret viņiem. Līdz ar to viņiem nav nekādu iebildumu, ja vēršas pret "žīdiem", "budžiem", "zilajiem" vai vēl kādu citu minoritāti, kurai viņi paši nepieder un kura viņuprāt dzīvo pārāk labi. Par žīdiem runājot, izrādē bez sevišķas uzsvēršanas tiek pieminēts latviešu antisemītisms (ar pilnīgi sadzīvisku "žīdu šāvēju" pieminēšanu un stāstu par to, kā teātra darbiniekiem var sanākt sūdi par dziedāšanu par stobriem, kas jau karsti, bet žīdi tikai nāk), kas vienā ainā tiek izspēlēts arī kā tests skatītājiem (kuri gan jau sevišķi labi to neiztur) - kad pašsadedzināšanos mēģinājušo Rīgas ebreju jaunieti Iļju Ripsu izmeklē trīs ļoti stereotipiski ebreju ārsti. Vispār skatītāju pārbaudīšana izrādē ir jūtama arī citās situācijās, un tas ir vēl viens aspekts tajā, kas man patika - lai arī es saprotu, ka to var interpretēt kā Hermaņa aizstāvēšanos pret viņam izteiktajiem pārmetumiem par to, cik viņš ir nelabs cilvēks, pretī parādot spoguli: "Un ar sevi tu esi apmierināts?", bet veids, kā tas ir īstenots, ir tiešām iedarbīgs.

Teju vai piemirsu par vēl vienu izrādes aspektu - pseidovēsturisku lekciju par Rietumrīgu, kura, ja kas, arī ir viena skatītāju pārbaude. No vienas puses - komisks un absolūti izdomāts pastāsts līdzīgā garā kā Foresta Gampa ielīmēšana vēsturiskos notikumos (vai - vēl precīzāk man tas atgādināja The Beatles / The Rutles parodisko stāstu), no otras - klausoties citu skatītāju emocijas par redzēto, tu saproti, ka daļai tur redzētā viņi ir spējīgi noticēt, pat ja viņiem noteikti vajadzētu zināt, ka tā ir totāla fikcija. Daļēji tas ir par fake news, daļēji - par to, kā vispār strādā cilvēka smadzenes.

Laikam jau no šī garā apraksta var saprast, ka izrāde man ļoti patika, un, manuprāt, to ir vērts redzēt pat tad, ja pēc izrādes tev pret to būs daudz iebildumu, un tās lielākais pluss ir tajā, ka pēc tās noskatīšanās tu nevarēsi vienkārši pateikt - ko īsti Hermanis ir gribējis ar izrādi pateikt, un ko tev turpmāk domāt par cilvēkiem, kuri bija maisos, nebija maisos vai pildīja maisus. Ja nu vienīgi - ka nevajag vispārināt.
2019-09-08
9.0
comments powered by Disqus