Ziedonis un Visums
Man pazīšanās ar Imantu Ziedoni kaut kā pēdējā laikā arvien vairāk notiek ar teātra starpniecību - kopš piespiedu laikiem skolā ne rindiņas Ziedoņa tekstu lasījis neesmu, ar fonda "Viegli" darbību man nekādu emocionālu attiecību nav, bet vienlaikus pēdējo dažu mēnešu laikā šī bija jau otrā reize, kad Ziedoni vēroju teātrī. Un, kas nav īpaši pārsteidzoši, abas reizes Ziedoni atveido viens un tas pats Kaspars Znotiņš.
"Ziedoni un Visumu" noteikti var salīdzināt ar Nacionālā teātra "Raiņa sapņiem" (tiesa, ar tādu piebildi, ka "Ziedonis" teātrī ienāca vairākus gadus pirms "Raiņa", turklāt Raiņa režisors Serebreņņikovs diezgan droši nebūs iespaidojies no sava nedrauga Hermaņa, līdz ar to nav šaubu, ka tiešas ietekmes vienai izrādei uz otru nevarētu būt). Abas izrādes veltītas izciliem latviešu dzejniekiem, turklāt Ziedonis manā skatījumā no lielajiem latviešu dzejniekiem savā būtībā ir Rainim tuvākais - katrā ziņā viņa darbi itin bieži ir ambiciozi un ar savu filozofisko piesitienu, bet vienlaikus tuvas arī vienkāršas, bērnībā sakņotas tēmas. Katrā ziņā Ziedonī no Raiņa ir daudz vairāk nekā, piemēram, Čakā vai Vācietī. Gan "Ziedonis", gan "Sapņi" galīgi nav tipiskas hronoloģiski biogrāfiskas izrādes, no kurām mācīties faktus iz dzejnieku dzīves. Un abās izrādēs piedalās Raiņa piemineklis Esplanādē. Tiesa, ar to arī līdzība beidzas, jo Hermanis izvēlējies pilnīgi citu pieeju savam varonim, faktiski pat varētu teikt, ka viņš te izmantojis līdzīgu piegājienu kā vairākus gadus vēlāk "12 krēslos" - diezgan vietā būtu šo izrādi dēvēt par "Ziedoņa anekdotēm".
Vispār jau Ziedoni izrādē vismaz daļēji atveido visi aktieri, bet visvairāk patiešām Znotiņš, kurš tikai pāris reizes no savas galvas noceļ Ziedoņa mežonīgā matu ērkuļa parūku. Taču parūkās (un citās Ziedoņa matus imitējošās galvas segās mēdz būt arī citi aktieri). Ja nu vienīgi ēzelis, kurš pavada uz skatuves teju visu izrādes laiku, nevienu mirkli nepārtop Ziedonī. Tiesa, no otras puses - viņš jau no dabas ir pelēks (vai sirms), līdz ar to pat šis apgalvojums ir strīdīgs. Tomēr šaubu nav - Ziedonis ir Znotiņš, kuram it nemaz nav grūti noticēt. Tiesa, tāpat nav grūti viņam noticēt tajā brīdī, kad Znotiņš veic uzrunu Ziedoņa jubilejā, iejūtoties Vairas Vīķes-Freibergas ādā, kas mūsu apmeklējuma reizē bija pastiprināta ar tādu apstākli, ka pati eksprezidente ar kungu arī bija skatītāju auditorijas rindās. Lieki teikt, ka rinda par Ziedoņa nākotnes vieta uz eiro bankontes līdzās Latvijas brūnaļai saņēma īpašas ovācijas. Tiesa, ir pamatotas aizdomas, ka VVF ne pirmo reizi bija devusies uz šo izrādi, līdz ar to viņa gan jau, ka bija sagatavota.
Vispār interesanti - cik maz lai es nebūtu pazīstams ar Ziedoņa dzeju (un biogrāfiju), ļoti daudz kas no izrādē redzētā atmiņas uzjundīja - kas rada aizdomas, ka Hermanis, gatavojot iestudējumu, nebija sevišķi centies atrast Ziedoņa daiļradē mazāk zināmās pērles, bet paļāvies uz to, ko varētu atpazīt masas. Un man jau laikam par to tikai prieks - jo nav jau daudz gandarījuma secināt, ka esi nezinošs. Bet vispār - izrāde ļoti patika, viegla, patīkama, cilvēcīga, ar brīžiem gaužām vienkāršu, bet tikpat efektīgu humoru. Anda Stroda uzkasītie un pūdera piebērtie mati, brīnišķīgais dzejas tulkojums, letivātcija, guļamistabas aina, pelīte-parūka, Ziedonis Dzejas dienās - labu emociju no šīs izrādes ir daudzum daudz. Skaidrs, ka šeit nav ne miņas no mēģinājumiem Izprast Ziedoni kā cilvēku - Hermanim nav intereses iedziļināties diskutablākās viņa personības šķautnēs, nocelt Ziedoni no pjedestāla. Jo visticamākais - nevajag jau arī.
Nezinu, labi vai nē, ka uz šo izrādi aizgāju tik vēlu - veselus sešus gadus kopš tās pirmizrādes, kad jau tik daudzas acis skatījušas gan Ziedoni, gan Visumu, gan Ēzeli. Bet pēc sajūtām šķita - vēl ne gana daudzas, un domājams, ka vēl kādu laiciņu "Ziedonis un Visums" skatītājus priecēs. Tomēr jāsaka godīgi - cik labi gan lai šajā izrādē nebūtu Znotiņš, Daudziņš un citi JRT aktieri, galvenā zvaigzne ir neapšaubāma - ēzeliene Lilī, kuras tēlojums ir tik dabisks un nemākslots, ka tev ne vienu mirkli nerodas šaubas, ka tavā priekšā patiešām ir īsts ēzelis, turklāt ticamības momenta labad arī mūsu apmeklējuma reizē Lilī neaizmirsa veikt savu svarīgāko skatuves pienākumu.
"Ziedoni un Visumu" noteikti var salīdzināt ar Nacionālā teātra "Raiņa sapņiem" (tiesa, ar tādu piebildi, ka "Ziedonis" teātrī ienāca vairākus gadus pirms "Raiņa", turklāt Raiņa režisors Serebreņņikovs diezgan droši nebūs iespaidojies no sava nedrauga Hermaņa, līdz ar to nav šaubu, ka tiešas ietekmes vienai izrādei uz otru nevarētu būt). Abas izrādes veltītas izciliem latviešu dzejniekiem, turklāt Ziedonis manā skatījumā no lielajiem latviešu dzejniekiem savā būtībā ir Rainim tuvākais - katrā ziņā viņa darbi itin bieži ir ambiciozi un ar savu filozofisko piesitienu, bet vienlaikus tuvas arī vienkāršas, bērnībā sakņotas tēmas. Katrā ziņā Ziedonī no Raiņa ir daudz vairāk nekā, piemēram, Čakā vai Vācietī. Gan "Ziedonis", gan "Sapņi" galīgi nav tipiskas hronoloģiski biogrāfiskas izrādes, no kurām mācīties faktus iz dzejnieku dzīves. Un abās izrādēs piedalās Raiņa piemineklis Esplanādē. Tiesa, ar to arī līdzība beidzas, jo Hermanis izvēlējies pilnīgi citu pieeju savam varonim, faktiski pat varētu teikt, ka viņš te izmantojis līdzīgu piegājienu kā vairākus gadus vēlāk "12 krēslos" - diezgan vietā būtu šo izrādi dēvēt par "Ziedoņa anekdotēm".
Vispār jau Ziedoni izrādē vismaz daļēji atveido visi aktieri, bet visvairāk patiešām Znotiņš, kurš tikai pāris reizes no savas galvas noceļ Ziedoņa mežonīgā matu ērkuļa parūku. Taču parūkās (un citās Ziedoņa matus imitējošās galvas segās mēdz būt arī citi aktieri). Ja nu vienīgi ēzelis, kurš pavada uz skatuves teju visu izrādes laiku, nevienu mirkli nepārtop Ziedonī. Tiesa, no otras puses - viņš jau no dabas ir pelēks (vai sirms), līdz ar to pat šis apgalvojums ir strīdīgs. Tomēr šaubu nav - Ziedonis ir Znotiņš, kuram it nemaz nav grūti noticēt. Tiesa, tāpat nav grūti viņam noticēt tajā brīdī, kad Znotiņš veic uzrunu Ziedoņa jubilejā, iejūtoties Vairas Vīķes-Freibergas ādā, kas mūsu apmeklējuma reizē bija pastiprināta ar tādu apstākli, ka pati eksprezidente ar kungu arī bija skatītāju auditorijas rindās. Lieki teikt, ka rinda par Ziedoņa nākotnes vieta uz eiro bankontes līdzās Latvijas brūnaļai saņēma īpašas ovācijas. Tiesa, ir pamatotas aizdomas, ka VVF ne pirmo reizi bija devusies uz šo izrādi, līdz ar to viņa gan jau, ka bija sagatavota.
Vispār interesanti - cik maz lai es nebūtu pazīstams ar Ziedoņa dzeju (un biogrāfiju), ļoti daudz kas no izrādē redzētā atmiņas uzjundīja - kas rada aizdomas, ka Hermanis, gatavojot iestudējumu, nebija sevišķi centies atrast Ziedoņa daiļradē mazāk zināmās pērles, bet paļāvies uz to, ko varētu atpazīt masas. Un man jau laikam par to tikai prieks - jo nav jau daudz gandarījuma secināt, ka esi nezinošs. Bet vispār - izrāde ļoti patika, viegla, patīkama, cilvēcīga, ar brīžiem gaužām vienkāršu, bet tikpat efektīgu humoru. Anda Stroda uzkasītie un pūdera piebērtie mati, brīnišķīgais dzejas tulkojums, letivātcija, guļamistabas aina, pelīte-parūka, Ziedonis Dzejas dienās - labu emociju no šīs izrādes ir daudzum daudz. Skaidrs, ka šeit nav ne miņas no mēģinājumiem Izprast Ziedoni kā cilvēku - Hermanim nav intereses iedziļināties diskutablākās viņa personības šķautnēs, nocelt Ziedoni no pjedestāla. Jo visticamākais - nevajag jau arī.
Nezinu, labi vai nē, ka uz šo izrādi aizgāju tik vēlu - veselus sešus gadus kopš tās pirmizrādes, kad jau tik daudzas acis skatījušas gan Ziedoni, gan Visumu, gan Ēzeli. Bet pēc sajūtām šķita - vēl ne gana daudzas, un domājams, ka vēl kādu laiciņu "Ziedonis un Visums" skatītājus priecēs. Tomēr jāsaka godīgi - cik labi gan lai šajā izrādē nebūtu Znotiņš, Daudziņš un citi JRT aktieri, galvenā zvaigzne ir neapšaubāma - ēzeliene Lilī, kuras tēlojums ir tik dabisks un nemākslots, ka tev ne vienu mirkli nerodas šaubas, ka tavā priekšā patiešām ir īsts ēzelis, turklāt ticamības momenta labad arī mūsu apmeklējuma reizē Lilī neaizmirsa veikt savu svarīgāko skatuves pienākumu.
2016-03-14
comments powered by Disqus