Zilākalna Marta
Turpinām skatīties teātra izrādes, kuras uz skatuves jau gadiem nav pieejamas, bet ārkārtas stāvoklis tās atnes pie tevis uz mājām. Kā jau vienmēr - juridiska atruna, ka ir neiespējami pateikt, vai manas emocijas, skatoties izrādi klātienē, būtu tādas pašas kā mājas apstākļos, bet tā kā šobrīd cita formāta teātris nemaz nepastāv, arī draugu vidū esam vienojušies, ka kopš 2020.gada marta izrādes, kas ir skatītas Internetā, skaitās tāpat kā izrādes, kas redzētas teātrī.
Šīs konkrētās izrādes formāts ir ideāli piemērots, lai to varētu skatīties mājas apstākļos - visa darbība risinās pie viena gara galda (uzslavas tam, cik glīti tā ir uzfilmēta teatris.zip vajadzībām), gar kuru sež 12 cilvēki, kuru varētu saukt par Zilākalna Martas apustuļiem, kuri pārmaiņus stāsta dažādus vairāk vai mazāk ticamus stāstus par Zilākalna Martu un viņas darbību . Man pašam nekādu atmiņu par šo zintnieci prognozējami nav, tāpēc apvaicājos savam tētim, lai noskaidrotu, ka viņš arī neko pastāstīt nevar.
Droši vien šī izrāde vairāk vai mazāk ietilpa Alvja Hermaņa "Latviešu" pētījuma projektos, kā jau var gaidīt, izrādes satura lielu daļu veidoja aculiecinieku stāstījumi, kuriem var uzticēties tieši tādā mērā, kādā vispār cilvēku atmiņām var ticēt, vel jo vairāk, ja tie ir tādi cilvēki, kuri ir vērsušies pēc palīdzības pie zintnieka. Te es gan atļaušos piebilst, ka ne man vērtēt Zilākalna Martas spēju klātesamību vai iedomātību - kaut vai tāpēc, ka tā nekādā mērā nenosaka izrādes vērtību vai trūkumus. Nekur nebiju lasījis, ka Hermanis ar šo izrādi būtu vēlējies pētnieciskās žurnālistikas principos noskaidrot to, cik daudz patiesības ir visos šajos stāstos. Būtiskākais - lai šie stāsti būtu interesanti, nevis lai tie būtu patiesi.
Savā recenzijā par šo izrādi Normunds Naumanis apgalvoja, ka attiecībā pret Latvijas sabiedrību "Zilākalna Marta" ir pat vēl nesaudzīgāka nekā cits tolaik īpaši aktuāls JRT darbs - "Vectēvs", izsakot kritisku diagnozi mums kā tautai, daudzos brīnuma pieredzētājus attēlojot kā zombijus, kuri būvē cukura namus un kuros visos mājo čūskas. Savukārt Silvija Radzobe uz to raudzījās mazliet citādāk, šo saistot ar Eiropas Savienību, kuras dēļ tika slēgtas Latvijas cukurfabrikas un šādā veidā nokauta mājas svētība, latviešiem mitoloģiski tuvais zalktis. Un, ja ņem vērā, ka šos zalkšus izrādē atveido virve, kas varētu būt labi piemērots rīks, lai pakārtos, tad skats kļūst tikai blāvāks. Un tad vēl Liena Šmukste, kas uz galda inscinē slaveno ainu no "Titānika". Šaubu nav, ka šajos stāstos, kuri veido izrādi par "Zilākalna Martu" un viņas lieciniekiem, ir daudz simbolisma. Un tāpat nešaubos, ka esmu būtiski par seklu, lai to visu varētu novērtēt pilnībā, līdz ar to liela izrādes daļa man bija ne vairāk kā "brīvais mikrofons" dažādiem stāstiem, kuri reizēm šķita ticamāki, reizēm mazāk ticami.
Pilnīgi noteikti var teikt, ka izrādes virsuzdevums nav ne kritizēt, ne attaisnot zintniekus un pat ne cilvēkus, kuri pie viņiem vēršas. Kaut kādā mērā varbūt te ir mēģinājumi saprast, kāpēc cilvēks vēlas ticēt tam, ka ārpus zinātnes risinājumi spēj viņu izglābt (kas 2020.gada pavasarī šķiet īpaši aktuāli), bet manā skatījumā šī izrāde īsti nav latvieša DNS rekonstrukcija, bet gan kaut kas cits. Vai tā man vismaz šķiet.
Vai es biju par šo izrādi sajūsmā? Drīzāk nē. Man būtu prasījies, lai tā kaut kā saturīgāk noslēgtos - nē, nav tā, ka tai nebūtu beigu, bet šīs beigas varēja pienākt pusstundu agrāk un pusstundu vēlāk, kas neko daudz nemainītu. Nevar noliegt, ka daudz tā panāk ar ļoti minimāliem līdzekļiem, bet... nespēju es Zilākalna Martu iemīlēt.
Šīs konkrētās izrādes formāts ir ideāli piemērots, lai to varētu skatīties mājas apstākļos - visa darbība risinās pie viena gara galda (uzslavas tam, cik glīti tā ir uzfilmēta teatris.zip vajadzībām), gar kuru sež 12 cilvēki, kuru varētu saukt par Zilākalna Martas apustuļiem, kuri pārmaiņus stāsta dažādus vairāk vai mazāk ticamus stāstus par Zilākalna Martu un viņas darbību . Man pašam nekādu atmiņu par šo zintnieci prognozējami nav, tāpēc apvaicājos savam tētim, lai noskaidrotu, ka viņš arī neko pastāstīt nevar.
Droši vien šī izrāde vairāk vai mazāk ietilpa Alvja Hermaņa "Latviešu" pētījuma projektos, kā jau var gaidīt, izrādes satura lielu daļu veidoja aculiecinieku stāstījumi, kuriem var uzticēties tieši tādā mērā, kādā vispār cilvēku atmiņām var ticēt, vel jo vairāk, ja tie ir tādi cilvēki, kuri ir vērsušies pēc palīdzības pie zintnieka. Te es gan atļaušos piebilst, ka ne man vērtēt Zilākalna Martas spēju klātesamību vai iedomātību - kaut vai tāpēc, ka tā nekādā mērā nenosaka izrādes vērtību vai trūkumus. Nekur nebiju lasījis, ka Hermanis ar šo izrādi būtu vēlējies pētnieciskās žurnālistikas principos noskaidrot to, cik daudz patiesības ir visos šajos stāstos. Būtiskākais - lai šie stāsti būtu interesanti, nevis lai tie būtu patiesi.
Savā recenzijā par šo izrādi Normunds Naumanis apgalvoja, ka attiecībā pret Latvijas sabiedrību "Zilākalna Marta" ir pat vēl nesaudzīgāka nekā cits tolaik īpaši aktuāls JRT darbs - "Vectēvs", izsakot kritisku diagnozi mums kā tautai, daudzos brīnuma pieredzētājus attēlojot kā zombijus, kuri būvē cukura namus un kuros visos mājo čūskas. Savukārt Silvija Radzobe uz to raudzījās mazliet citādāk, šo saistot ar Eiropas Savienību, kuras dēļ tika slēgtas Latvijas cukurfabrikas un šādā veidā nokauta mājas svētība, latviešiem mitoloģiski tuvais zalktis. Un, ja ņem vērā, ka šos zalkšus izrādē atveido virve, kas varētu būt labi piemērots rīks, lai pakārtos, tad skats kļūst tikai blāvāks. Un tad vēl Liena Šmukste, kas uz galda inscinē slaveno ainu no "Titānika". Šaubu nav, ka šajos stāstos, kuri veido izrādi par "Zilākalna Martu" un viņas lieciniekiem, ir daudz simbolisma. Un tāpat nešaubos, ka esmu būtiski par seklu, lai to visu varētu novērtēt pilnībā, līdz ar to liela izrādes daļa man bija ne vairāk kā "brīvais mikrofons" dažādiem stāstiem, kuri reizēm šķita ticamāki, reizēm mazāk ticami.
Pilnīgi noteikti var teikt, ka izrādes virsuzdevums nav ne kritizēt, ne attaisnot zintniekus un pat ne cilvēkus, kuri pie viņiem vēršas. Kaut kādā mērā varbūt te ir mēģinājumi saprast, kāpēc cilvēks vēlas ticēt tam, ka ārpus zinātnes risinājumi spēj viņu izglābt (kas 2020.gada pavasarī šķiet īpaši aktuāli), bet manā skatījumā šī izrāde īsti nav latvieša DNS rekonstrukcija, bet gan kaut kas cits. Vai tā man vismaz šķiet.
Vai es biju par šo izrādi sajūsmā? Drīzāk nē. Man būtu prasījies, lai tā kaut kā saturīgāk noslēgtos - nē, nav tā, ka tai nebūtu beigu, bet šīs beigas varēja pienākt pusstundu agrāk un pusstundu vēlāk, kas neko daudz nemainītu. Nevar noliegt, ka daudz tā panāk ar ļoti minimāliem līdzekļiem, bet... nespēju es Zilākalna Martu iemīlēt.
2020-04-05
comments powered by Disqus