Mājās pārnāca basa
Šī grāmata droši vien būtu pareizāk lasāma kā turpinājums citam Andras Manfeldes darbam - grāmatai "Zemnīcas bērni", kas vēsta par viņas ģimenes piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Kā nekā "Mājās pārnāca basa" tieši no šīs grāmatas "izauga" - proti, pēc "Zemnīcas bērnu" izlasīšanas dažādi cilvēki ar rakstnieci dalījās savos un savu senču stāstos, un tā nu radās šis stāstu krājums, kurš daļēji atbilst dokumentālās prozas definīcai, ne velti grāmatas tekstā izmantoti arī autentiski vēstuļu un dienasgrāmatu fragmenti, tos bagātinot ar autores radītu tekstu, un arī katra stāsta varonim ir gluži reāls vārds un uzvārds.
Stāstu varoņi lielākoties ir bērni, reizēm - jaunieši, jo tikai tie, kam tolaik bija maz gadu, varēja jau šī gadsimta otrajā desmitgadē savu pieredzētu izstāstīt Andrai Manfeldei. Stāsti, tāpat kā likteņi ir dažādi, un dažādas ir arī to formas, reizēm autore lakoniski atklāj vienu sīku epizodi (kā īpaši skaudrajā stāstā "Kauns"), citkārt izstāsta vai veselu dzīvi. Arī apstākļi, kādos izsūtītie nonāca, bija gana dažādi - protams, neba nu kūrorts bija viena no galējībām, bet tas, kā un cik grūti varēja izdzīvot, bija atkarīgs no daudziem faktoriem, ieskaitot nejaušības. Un loģiski, ka arī šie varoņi bija ļoti atšķirīgi cilvēki un viņu skatījums uz dzīvi domājams ietekmē atsevišķo stāstu noskaņas, kuru drūmuma pakāpes mēdz variēt. Protams, vēl viens faktors jebkurā dokumentālos notikumos balstītā tekstā, ir neuzticamā stāstnieka faktors, it īpaši, kad runa ir par tik seniem notikumiem - cilvēka atmiņas, pat par dzīves nozīmīgākajām situācijām, laika gaitā transformējas un pamazām tās pārvēršas par atmiņām par atmiņām. Tas, protams, šajā brīdī nav nekāds mēģinājums no manas puses nodarboties ar vēstures pārskatīšanu un vatņiku gaumē apgalvot, ka vispār Sibīrijā viss bija ok un ja nu kādam nebija ok, tad viņš to bija pelnījis. Kopējo bildi jau tāpat tas viss neietekmē.
Ja grāmatas stāstos var saskatīt kādas kopīgas iezīmes (izņemot sadzīviskos jautājumus kā stāsti par zemnīcu būvēšanu un visādu pārtikai nepiemērotu lietu ēšanu izdzīvošanas pēc), tad tās būtu: bada modinātas atmiņas un skumjas par pārtikas lietām, kas mājās bijušas tik pierastas un pieejamas, bet tagad - fantāziju objekts (tipiskākais gadījums - āboli), stāsti par tiem, kuri izvēlējās šo Golgātas ceļu veikt kopā ar saviem tuviniekiem un tiem, kuri (sekmīgāk vai nesekmīgāk) centās šī liktens izbēgt. Un, protams, sapnis par atgriešanos kā galvenais motivētājs dzīvot tālāk, cik smagi lai arī nebūtu (un itin bieži tam klāt secinājums, ka atgriešanas galīgi nebija tik salda kā sapņos).
Grāmata ir laba, svētīga, un vienlaikus - tā nav gruzons uz gruzona. Turklāt stāsti ir gana atšķirīgi, lai nevarētu Manfeldei pārmest viena un tā paša sērīgā sižeta malšanu atkal un atkal, nē - tie tomēr ir izdzīvojušo stāsti, un lai arī tajos ir daudz traģēdijas, ir jau tajā visā arī kaut kas pacilājošs. Jā, cilvēkam, kurš ar savas tautas vēsturi ir gana labi pazīstams, "Mājās pārnāca basa" neatvērs acis uz kaut ko iepriekš nezināmu (un tādam, kurš dzīvo iebāzis galvu Austrumzemes dibencaurumā vēl jo vairāk nē, jo viņš jau tāpat nekam neticēs), bet to ir vērts izlasīt. It īpaši - jaunam cilvēkam. Īpaši - cilvēkam, kas dzīvo laimīgo un pārtikušo burbulī.
P.S. Ar šo noslēdzu atvaļinājumā Somijā/Igaunijā izlasīto grāmatu aprakstu maratonu.
Stāstu varoņi lielākoties ir bērni, reizēm - jaunieši, jo tikai tie, kam tolaik bija maz gadu, varēja jau šī gadsimta otrajā desmitgadē savu pieredzētu izstāstīt Andrai Manfeldei. Stāsti, tāpat kā likteņi ir dažādi, un dažādas ir arī to formas, reizēm autore lakoniski atklāj vienu sīku epizodi (kā īpaši skaudrajā stāstā "Kauns"), citkārt izstāsta vai veselu dzīvi. Arī apstākļi, kādos izsūtītie nonāca, bija gana dažādi - protams, neba nu kūrorts bija viena no galējībām, bet tas, kā un cik grūti varēja izdzīvot, bija atkarīgs no daudziem faktoriem, ieskaitot nejaušības. Un loģiski, ka arī šie varoņi bija ļoti atšķirīgi cilvēki un viņu skatījums uz dzīvi domājams ietekmē atsevišķo stāstu noskaņas, kuru drūmuma pakāpes mēdz variēt. Protams, vēl viens faktors jebkurā dokumentālos notikumos balstītā tekstā, ir neuzticamā stāstnieka faktors, it īpaši, kad runa ir par tik seniem notikumiem - cilvēka atmiņas, pat par dzīves nozīmīgākajām situācijām, laika gaitā transformējas un pamazām tās pārvēršas par atmiņām par atmiņām. Tas, protams, šajā brīdī nav nekāds mēģinājums no manas puses nodarboties ar vēstures pārskatīšanu un vatņiku gaumē apgalvot, ka vispār Sibīrijā viss bija ok un ja nu kādam nebija ok, tad viņš to bija pelnījis. Kopējo bildi jau tāpat tas viss neietekmē.
Ja grāmatas stāstos var saskatīt kādas kopīgas iezīmes (izņemot sadzīviskos jautājumus kā stāsti par zemnīcu būvēšanu un visādu pārtikai nepiemērotu lietu ēšanu izdzīvošanas pēc), tad tās būtu: bada modinātas atmiņas un skumjas par pārtikas lietām, kas mājās bijušas tik pierastas un pieejamas, bet tagad - fantāziju objekts (tipiskākais gadījums - āboli), stāsti par tiem, kuri izvēlējās šo Golgātas ceļu veikt kopā ar saviem tuviniekiem un tiem, kuri (sekmīgāk vai nesekmīgāk) centās šī liktens izbēgt. Un, protams, sapnis par atgriešanos kā galvenais motivētājs dzīvot tālāk, cik smagi lai arī nebūtu (un itin bieži tam klāt secinājums, ka atgriešanas galīgi nebija tik salda kā sapņos).
Grāmata ir laba, svētīga, un vienlaikus - tā nav gruzons uz gruzona. Turklāt stāsti ir gana atšķirīgi, lai nevarētu Manfeldei pārmest viena un tā paša sērīgā sižeta malšanu atkal un atkal, nē - tie tomēr ir izdzīvojušo stāsti, un lai arī tajos ir daudz traģēdijas, ir jau tajā visā arī kaut kas pacilājošs. Jā, cilvēkam, kurš ar savas tautas vēsturi ir gana labi pazīstams, "Mājās pārnāca basa" neatvērs acis uz kaut ko iepriekš nezināmu (un tādam, kurš dzīvo iebāzis galvu Austrumzemes dibencaurumā vēl jo vairāk nē, jo viņš jau tāpat nekam neticēs), bet to ir vērts izlasīt. It īpaši - jaunam cilvēkam. Īpaši - cilvēkam, kas dzīvo laimīgo un pārtikušo burbulī.
P.S. Ar šo noslēdzu atvaļinājumā Somijā/Igaunijā izlasīto grāmatu aprakstu maratonu.
2023-07-31
comments powered by Disqus