Kazhes pierakstu burtnīca

Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas" ir nu jau kārtējais izdevums grāmatu sērijā par 20. gadsimta Latviju un kā jau tas šai sērijai piedienas - ne tas dzīvespriecīgākais stāstījums, kādu varētu iedomāties. Savā ziņā es pat teiktu, ka šī grāmata ir drūmāka par pirmo no manis lasītajiem sērijas darbiem - Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas, kura galvenais varonis diezgan droši bija saucams par maniaku.

"Virsnieku sievu" darbība risinās Liepājas Karostā galvenokārt pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, tikai tās ievadā drusku iekāpjot periodā, kad Karosta vairs nav norobežota no pārējās pasaules ar caurlaižu un sargposteņu sistēmu. Līdz ar to itin prognozējami, ka grāmatas varones ir tur novietoto padomju virsnieku sievas (nevis, piemēram, Litenē nošauto Latvijas armijas virsnieku atraitnes). Nozīmīgākais tēls romānā ir Valērija, kura ir vienlaikus virsnieka sieva un meita - viņas tēvs ir ievērojams vīrs, kas dienējis uz zemūdenes, bet vīrs - neievērojams vīrs, kuru nozīmē par Matrožu kluba (par izklaižu vietu pārveidotās Jūras katedrāles) vadītāju. Valērijas stāsts, kurš nebūt nav vienīgais šajā grāmatā, ir tai ļoti tipisks - Valērijas dzīvē gaužām trūkst prieka un mīlestības. Uzaugusi komunālajā dzīvoklī, viņa arī ar vīru tajā turpina mitināties, vīrs aizšļūc pa kreisi, jo sieva viņu sākusi garlaikot, nevienam īsti viņa notikušo stāstīt nevar, un tad kļūst pamazām tikai sliktāk. Tad vēl mēs iepazīstam Ilgu un viņas meitu Noru - pilsētas latvietes divās paaudzēs, kurām ir lemts sapīties ar precētiem krievu virsniekiem, arī viņu dzīvēs prognozējami saule bieži nespīd. Un vēl vairāki mazāk nozīmīgi tēli, bet visus viņus vieno laimīgas bezrūpības trūkums.

Būtu pārspīlēti teikt, ka "Virsnieku sievas" varēja lasīt ar baudu un patiku - lai arī Manfelde kā (primāri) dzejniece raksta ļoti tēlaini un skaisti, romānā aprakstītie notikumi ar savu drūmo bezcerību mani itin bieži nokaitināja kā Esteri "besīgā grāmatiņa", kuru reizēm gribas sviest projām ar asarām acīs, taču es apzinos - šī grāmata ir laba, un es lielākoties spēju Manfeldes rakstītajam noticēt, gluži vienkārši man ļoti gribas dzīvot tālāk no tās pasaules, kuru viņa apraksta, kur cilvēki dzīvo bez jebkāda mērķa un ticības, ka rītdiena būs labāka par šodienu.