Krēsls
Jaunu izrāžu iestudēšana šajos apstākļos ir investīcija ar ļoti augstu riska pakāpi. Kas to lai zina, kad un vai vispār sagatavoto izrādi varēs rādīt skatītājiem, varbūt uz reālās publiskās pirmizrādes laiku tā nebūs tas, ko skatītājiem vajadzēs un tā tālāk, un tā joprojām. Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī tapušajai izrādei "Krēsls" izvēlējās citu variantu, kurš gan tāpat bija ne bez riska elementa. Standarta variants, kā šobrīd būtu veidot saturu, ja vien tā nav Zoom izrāde, ir izrādi nofilmēt un skatītājiem demonstrēt ierakstu - taču šī risinājuma trūkums ir tajā, ka gala produkts ļoti minimālā mērā ir teātris. Vismaz manās acīs normālos apstākļos viens no teātra burvības svarīgākajiem elementiem ir tas, ka katra reize, kad izrādi spēlē, ir kaut vai pašās sīkākajās niansēs atšķirīga. Kamēr pa skatuvi nepārvietojas roboti, bet gan dzīvi cilvēki, vienu un to pašu saturu nav iespējams divas reizes nospēlēt pilnīgi identiski. Nezinu, vai te būtu vietā runāt par slēptu sadismu skatītājā, kas zemapziņā vēlas, lai izrādē gadītos kāda izgāšanās, bet sajūta, ka "tas notiek pa īstam" vismaz man kā skatītajam ir ļoti svarīga. Tas laikam ir līdzīgi kā skatīties ierakstā sporta sacensības - pat, ja es nezinu to iznākumu, skatoties ierakstu vai tiešraidi, emociju līmenis ir atšķirīgs. Līdz ar to "Krēsls" man šķiet saistošs kaut vai ar to, ka tu to vari skatīties ar apziņu, ka aktieri to spēlē tieši tev (un, tā kā citus skatītājus tu nemaz neredzi un pat nezini, cik viņu ir - varbūt viņi patiešām spēlē tikai un vienīgi tev).
Izrāde tapusi pēc Aleksandra Čaka stāsta motīviem. Kā cilvēks, kurš līdz šim vispār nebija dzirdējis Čaka kontekstā piesauktu vārdu "proza", nemācēšu teikt, vai izrādes veidotāji ir bijuši uzticīgi Čaka tekstam vai nē, bet sajūtu līmenī šķiet, ka nekāda satura revolūcija te nav notikusi - satūrā jūt līdzīgas vēsmas kā trīsdesmito gadu Anšlava Eglīta, Mirdzas Bendrupes, Ērika Ādamsona īsprozas darbos. Juris Gulēns (viņu atveidojošais Emīls Krūmiņš man neizbēgami atgādina latviešu Saimonu Pegu, tā ap "Shaun of the Dead" periodu) ir radiotelegrāfists uz vientuļas salas, kur viņam ir pilnīgā vientulībā jāpavada mēnesis. Darbs un mīļotās Zentas fotoattēls ir faktiski visa viņa dzīve, jo darbība (par laimi) risinās laikmetā pirms sociālajiem tīkliem un Netflix. Šādos apstākļos tas droši vien nav nekas brīnumains, ka kādā brīdī ar Juri sāk sarunāties kaplogs (mūsdienās drīzāk saucams par vēdlodziņu, Edgars Samītis).
Viens no galvenajiem šīs izrādes trikiem, kas diez vai būtu šādi darbojies, ja skatītāji to varētu vērot klātienē teātra zālē, ir skaņas pasaule. Ja uz teātri raugās kā uz mānīšanos, tad ir pat pašsaprotami, ka tas, ko tu dzirdi, ne vienmēr ir tas, ko tu patiešām dzirdi, jo tavas smadzenes tev gluži vienkārši dzirdēto skaņu salāgo ar redzamo attēlu un tev mēģina iegalvot, ka starp šīm lietām ir kāds kopsakars. Un no teātra pulciņa, ko apmeklēju kaut kad bērnībā, skaidri atceros, ka skaņu atveidošana ir viens no pamatu pamatiem, bieži - izmantojot visai oriģinālus risinājumus. Digitālajā laikmetā, protams, ja tev vajag iestāstīt skatītājam, ka aktieris pa skatuvi brien pa pusotru sprīdi biezu sniega kārtu, kuras virskārta ir mazliet ar sērsnu, tev ir visas iespējas nepieciešamo skaņu sameklēt kādā skaņu bibliotēkā un tad to atskaņot, tomēr "Krēslā", lai arī izrāde savā būtībā ir digitālāla, visa mānīšanās ar skaņu notiek godīgā veidā, proti, skaņas atveido aktieri, izmantojot visdažādākos risinājumus - gan sadzīves priekšmetus, gan īpaši izrādes vajadzībām veidotus risinājumus. Un šīs saasinātās, reizēm arī nepareizi saasinātās maņas, teicami pastiprina to, kā Juris Gulēns... iemācās sarunāties ar priekšmetiem, kas, protams, noved pie tā, ka viņš uzzina to, ko varbūt labāk nezināt, proti, "ledusskapis redzējis, kurš ar ko ir gulējis" (te gan man jāprecizē, ka Gapoljeru aprakstītā situācija nav tik izplatīta - vai nu tur ir bijis sekss uz virtuves galda vai arī šis ledusskapis patiesībā ir mini bāriņš, proti, priekšmetu vidū ledusskapis retāk būs tas, kas redzēs rotaļas divatā, viņam drīzāk morālu traumu radīs nakts izsalkuma mocīts tēvainis ar pliku desu, kas ieradies nograuzt kādu gabaliņu desas). Emīla Krūmiņa uzdevums šajā izrādē ir savā ziņā vienkāršs - attēlot varoni, kurš no pilnīgi normāla, mazliet garlaikota personāža, pārtop tādā, kurš spēj sarunāties ar, piemēram, mutes bļodu. Ja kas - kaut kādā mērā tas labi sasaucas ar uzdevumiem, ar kuriem saskaras Saimona Pega varoņi kino triloģijā, kuru aizsāka jau pieminētā "Shaun of the Dead".
Gala iespaids par izrādi - tā ir lēna, bet vienlaikus gana dinamiska, pilnīgi noteikti - caur un caurēm oriģināla, ļoti aktuāla konkrētajos apstākļos, vienlaikus - ne pārāk nospiedoša. Ja kaut kad tuvākajā laikā to atkal būs iespējams redzēt, noteikti iesaku. Tikai brīdinu - Edijs tās laikā garantēti aizmigtu.
Izrāde tapusi pēc Aleksandra Čaka stāsta motīviem. Kā cilvēks, kurš līdz šim vispār nebija dzirdējis Čaka kontekstā piesauktu vārdu "proza", nemācēšu teikt, vai izrādes veidotāji ir bijuši uzticīgi Čaka tekstam vai nē, bet sajūtu līmenī šķiet, ka nekāda satura revolūcija te nav notikusi - satūrā jūt līdzīgas vēsmas kā trīsdesmito gadu Anšlava Eglīta, Mirdzas Bendrupes, Ērika Ādamsona īsprozas darbos. Juris Gulēns (viņu atveidojošais Emīls Krūmiņš man neizbēgami atgādina latviešu Saimonu Pegu, tā ap "Shaun of the Dead" periodu) ir radiotelegrāfists uz vientuļas salas, kur viņam ir pilnīgā vientulībā jāpavada mēnesis. Darbs un mīļotās Zentas fotoattēls ir faktiski visa viņa dzīve, jo darbība (par laimi) risinās laikmetā pirms sociālajiem tīkliem un Netflix. Šādos apstākļos tas droši vien nav nekas brīnumains, ka kādā brīdī ar Juri sāk sarunāties kaplogs (mūsdienās drīzāk saucams par vēdlodziņu, Edgars Samītis).
Viens no galvenajiem šīs izrādes trikiem, kas diez vai būtu šādi darbojies, ja skatītāji to varētu vērot klātienē teātra zālē, ir skaņas pasaule. Ja uz teātri raugās kā uz mānīšanos, tad ir pat pašsaprotami, ka tas, ko tu dzirdi, ne vienmēr ir tas, ko tu patiešām dzirdi, jo tavas smadzenes tev gluži vienkārši dzirdēto skaņu salāgo ar redzamo attēlu un tev mēģina iegalvot, ka starp šīm lietām ir kāds kopsakars. Un no teātra pulciņa, ko apmeklēju kaut kad bērnībā, skaidri atceros, ka skaņu atveidošana ir viens no pamatu pamatiem, bieži - izmantojot visai oriģinālus risinājumus. Digitālajā laikmetā, protams, ja tev vajag iestāstīt skatītājam, ka aktieris pa skatuvi brien pa pusotru sprīdi biezu sniega kārtu, kuras virskārta ir mazliet ar sērsnu, tev ir visas iespējas nepieciešamo skaņu sameklēt kādā skaņu bibliotēkā un tad to atskaņot, tomēr "Krēslā", lai arī izrāde savā būtībā ir digitālāla, visa mānīšanās ar skaņu notiek godīgā veidā, proti, skaņas atveido aktieri, izmantojot visdažādākos risinājumus - gan sadzīves priekšmetus, gan īpaši izrādes vajadzībām veidotus risinājumus. Un šīs saasinātās, reizēm arī nepareizi saasinātās maņas, teicami pastiprina to, kā Juris Gulēns... iemācās sarunāties ar priekšmetiem, kas, protams, noved pie tā, ka viņš uzzina to, ko varbūt labāk nezināt, proti, "ledusskapis redzējis, kurš ar ko ir gulējis" (te gan man jāprecizē, ka Gapoljeru aprakstītā situācija nav tik izplatīta - vai nu tur ir bijis sekss uz virtuves galda vai arī šis ledusskapis patiesībā ir mini bāriņš, proti, priekšmetu vidū ledusskapis retāk būs tas, kas redzēs rotaļas divatā, viņam drīzāk morālu traumu radīs nakts izsalkuma mocīts tēvainis ar pliku desu, kas ieradies nograuzt kādu gabaliņu desas). Emīla Krūmiņa uzdevums šajā izrādē ir savā ziņā vienkāršs - attēlot varoni, kurš no pilnīgi normāla, mazliet garlaikota personāža, pārtop tādā, kurš spēj sarunāties ar, piemēram, mutes bļodu. Ja kas - kaut kādā mērā tas labi sasaucas ar uzdevumiem, ar kuriem saskaras Saimona Pega varoņi kino triloģijā, kuru aizsāka jau pieminētā "Shaun of the Dead".
Gala iespaids par izrādi - tā ir lēna, bet vienlaikus gana dinamiska, pilnīgi noteikti - caur un caurēm oriģināla, ļoti aktuāla konkrētajos apstākļos, vienlaikus - ne pārāk nospiedoša. Ja kaut kad tuvākajā laikā to atkal būs iespējams redzēt, noteikti iesaku. Tikai brīdinu - Edijs tās laikā garantēti aizmigtu.
2021-02-12
comments powered by Disqus