Vingrinājumi ar ābolu un loku

Sestdienas vakarā radās iespēja apmeklēt kādu teātri. Tā kā šī iespēja radās pietiekami neilgi pirms konkrētā vakara, teātru piedāvājums bija ierobežots ar izrādēm, uz kurām bija pieejamas biļetes. Un tā kā mums jau nesen bija sanākusi itin laba pieredze ar pirmizrādi ("Cīrulīši"), tad izlēmām mēģināt vēlreiz - šajā piegājienā izvēlējāmies Ģertrūdes ielas teātra jaunāko iestudējumu "Vingrinājumi ar ābolu un loku".

Iestudējuma pirmā īpatnība ir tajā, ka tā aktieru sastāvs ir skatītājam normālajam gaužām mazzināms. Agate Bankava, Artūrs Čukurs, Alise Danovska un Emīls Krūmiņš. Patiesībā gan ir tā, ka tā nezināmība ir daļēji iedomāta. Agate Bankava primāri darbojas dejas lauciņā kā horeogrāfe, viņas izrāde "Rauts" ir bijusi nominēta "Spēlmaņu naktī". Artūrs Čukurs (ignorējot to, ka viņš ir bijis Latvijas čempions akmens-šķēres-papīrīts spēlē) dzied un spēlē ģitāru "Taņas dzimšanas dienā". Alise Danovska ir ārštata aktrise Nacionālajā, bijusi arī nominēta kā gada jaunā māksliniece. Emīls Krūmiņš JRT spēlē otro Ļeņinu līdzās daudziņam "Pēdējā eglītē". Līdz ar to galīgi nevar teikt, ka darīšana būtu ar diletantiem. Un Andrejs Jarovojs, kas to režisējis, bija atbildīgs arī par "Rondo" - manuprāt, pirmo izrādi, kas ĢIT bija ilgstoši izpārdota un atnesa arī gada mazās formas izrādes nomināciju.

"Vingrinājumiem ar ābolu un loku" pamatā esot Šillera "Vilhelms Tells", bet šis noteikti ir no tiem gadījumiem, kas angliski tiktu raksturots kā "inspired by" (vai labākajā gadījumā "based on"), jo no Tella te ir tik vien kā ābols un bulta. Par ko ir šis stāsts? Uz šo jautājumu es droši atbildēt neņemos. Četri jaunieši - draugi, kuriem ir kopīga rokgrupa, strīdas par to, kā ir jārīkojas konfliktsituācijās un kā tas ir - uzņemties atbildību. Un viena no lietām, par ko jāuzņemas atbildība, tā ir - paņemt loku, paņemt bultu, uzlikt uz galvas ābolu un izšaut.

Izrāde ir multimediāla, ja tā var izteikties - proti, tajā ir gan tīrā aktierspēle, gan mūzikas spēlēšana, gan mazliet horeogrāfijas (nekādu video tipa risinājumu gan nav), kaut kāds kopējais vēstījums galīgi nav tās centrā. Patīkami pārsteidza aktieru kvartets - visi atšķirīgi, bet visi ļoti ticami un dabiski. Teksti varbūt ne vienmēr sakarīgi, bet arī ne samāksloti. Būtu pārspīlēti teikt, ka man kļuva līdz galam skaidrs, ko ar šo visu Jarovojs gribēja pateikt - vai tā ir slavas dziesma Ansim Ataolam Bērziņam, viņa nopēlums, vai arī Ansim ar to vispār nav nekādas darīšanas. Taču kā lai arī nebūtu, izrādē ir daudz trāpīgu frāžu, muzikālā tās puse ir vairāk nekā kompetenta un gala iespaids radās labs. Jā, iespējams (kā jau tas raksturīgs pirmizrādēm), laika gaitā vēl kaut ko vajadzētu šajā padarīšanā pieslīpēt, jo tās plūdums mani līdz galam nepārliecināja, bet sajūtu līmenī plusu šajā pasākumā bija vairāk kā mīnusu. Varbūt tā gluži nav izrāde, kuru VAJAG redzēt, bet tā ir izrāde, kuru IR VĒRTS redzēt. Un arī tas nav maz.

Piebilde: vingrinājumi ar loku mani biedē. Esmu testējis, kā tas ir - stāvēt vienā vai otrā pusē lokam, kad otrs cilvēks ir turpat pretī, un pat ar tādu amatieru tipa loku no parasta veikala šī sajūta ir baisa, kur nu vēl ar izrādē izmantoto ekipējumu.
2018-12-15
8.0
comments powered by Disqus