Tautas nodevēja atmiņas
Andrievs Niedra ir viena no pretrunīgākajām personām Latvijas vēsturē, taču tikai retais apzinās, ka šāds pretrunīgums pastāv. Man ir žēl, ka neesmu redzējis DDT izrādi "Andrievs Niedra" (nezinu, vai tā vēl nākotnē kaut kad tiks izrādīta), un līdz šim arī manas zināšanas par šo vēsturisko personu aprobežojās ar standarta komplektu "tautas nodevējs", "biedrojās ar vāciešiem", "cīnījās pret demokrātisko Latviju". Līdz ar to var teikt ka viņa visnotaļ apjomīgo memuāru, kas skar laika periodu no 1917. līdz 1919. gadam, izlasīšana ļāva man iegūt arī mazliet citu skatījumu uz šo Latvijas vēstures periodu nekā tas, ko, piemēram, māca skolās.
Dažas lietas ir vērts pieminēt, pirms iedziļināties grāmatas saturā. Pirmkārt, jāņem vērā, ka "Tautas nodevēja atmiņas" ir Niedras versija par aprakstītā laika perioda notikumiem viņa lomu tajos. Uz dažādām situācijām var skatīties vairāk kā vienā veidā, un, iespējams, ka dažādās situācijās Niedra ir saskatījis un aprakstījis to, ko viņš ir vēlējies redzēt kā patiesību. Proti, šī grāmata nav objektīva patiesība (un te jāizrāda Niedram cieņa - viņš arī neapgalvo pretējo). Otrkārt, Niedra pirms kļūšanas par politiķi ilgus gadus bija darbojies rakstniecībā, un tam šajā gadījumā ir gan savi plusi, gan mīnusi. Labais ir tas, ka viņš rakstīja dzīvi un aizraujoši. Sliktais - viņš bija pārāk labs rakstnieks, lai es vienmēr spētu noticēt, ka tas, ko viņš apraksta, ir reālais Andrievs Niedra, nevis literārais varonis Andrievs Niedra. Viņa piedzīvojumi, daudzas reizes šķērsojot fronti un saskarsmē ar dažādu konkurējošo varu pārstāvjiem reizēm šķiet mazliet pārspīlēti un ar savu devu fantāzijas. Vienlaikus, un te atkal man jānoņem cepure Niedras priekšā - ir arī epizodes, kurās viņš pats atzīst, ka ir daļu no piedzīvotajām briesmām galvenokārt iztēlojies pats savā galvā un reāli izrādījās, ka situācija bija daudz vienkāršāka.
Būtisks aspekts, kādā vēsture ir bijusi nepatiesīga attiecībā pret Andrievu Niedru, ir tas, kādi bija viņa pamatmērķi. Es līdz šim būtu galvu licis ķīlā, ka Niedra bija tas čalis, kas apvienojās ar vācu baroniem, lai nepieļautu nacionālas Latvijas nostiprināšanos. Tikām realitātē (un ne tikai viņa memuāros) Niedras politiskās darbības vadmotīvs bija nemitīga un nesaudzīga cīņa pret boļševismu un pastarpinātā veidā arī pret sociāldemokrātiem, kurus viņš uzskatīja par boļševismam simpatizējošiem. Un viņa vienošanās ar vācbaltiešiem primāri veidojās tālab, ka vāciešiem bija daudz lielāks pamats baidīties no boļševisma un nacionalizācijas nekā latviešu proletāriešiem. Un tā arī ir interesanta detaļa, ar kuru iepriekš nebiju saskāries - Niedras pārliecība, ka vispārējās vēlēšanās 1918. - 1919. gadā Latvijā būtu uzvarējuši komunistiem draudzīgi spēki. Iespējams, gluži pilna taisnība viņam nebija, bet tas, protams, ir apstāklis, par kuru latviešiem mūsdienās netīk runāt - ka savulaik daudz bija tautiešu, kas bija gatavi sekot Ļeņinam un viņam līdzīgajiem, jo viņi solīja to, par ko katrs kārtīgs proletārietis sapņo - ka bagātajiem tiks atņemts. Skaidrs, ka Niedras klaji negatīvā attieksme pret boļševismu veicināja to, ka arī padomju laikos viņš joprojām tika atzīts par vissliktāko no sliktākajiem kangariem latviešu tautas vēsturē. Grāmatā tas gan netiek īsti pat pieminēts, jo Niedras memuāri beidzas līdz ar Bermonta sakāvi, bet tiesas process, kurā Niedru notiesāja kā tautas nodevēju laikam patiešām bija totāls farss ar minimālu saistību pat ar tā laika tiesību normām.
Grāmatā Niedra visai pārliecinoši argumentē savu pasaules redzējumu un to, kāpēc viņš katrā situācijā rīkojies tā, kā to darījis. Ja es uzskatītu šīs grāmatas varoni par tīru literāru personāžu, vispār nebūtu kur piesieties (ja nu vienīgi es būtu sūdzējies, ka tā grāmata varētu būt uz pusi īsāka, literāram darbam noteikti prasītos vairāk koncentrācijas). Laikam jau galvenā vērtība šim izdevumam tiešām ir tajā, ka tas tev liek kaut ko ieraudzīt pilnīg citā gaismā. Pēc principa - iedomājies, ka filma "Rīgas sargi" būtu uzņemta no Bermonta atbalstītāju skatu punkta, skaidrojot, nevis dēmonizējot vienu vai otru rīcību. Un nav pat svarīgi, vai tu vēlies vai nevēlies piekrist Niedram viņa redzējumā, galvenais te ir tas, ka šāds redzējums ir iespējams un ka lielākoties reālajā pasaulē cilvēku rīcība (it īpaši, kas attiecas uz dažāda veida vadoņiem) nav apzināts kaitnieciskums vai noziedzība (kā to dara filmu ļaundari) - viņu pašu acīs viņi rīkojas tā, kā attiecīgajā situācijā rīkoties būtu pareizi. Un tas ir aspekts, kas bieži ir jāpatur prātā arī ārpus vēstures stundām.
Nobeigumā: viens no interesantākajiem novērojumiem, kas parādās šajā grāmatā. Niedra atkārtoti apgalvo, ka nav korekti apgalvot, ka viņš ir iestājies pret leģitīmo Latvijas Republikas varu, jo 1918. gada 18. novembrī Latvijas neatkarību pasludinājusi Tautas padome bija tieši tikpat tautas neievēlēta un pašpasludināta lēmēja kā tas bija ar Stučkas un Niedras valdībām un ka reāli tā leģitimitāti ieguva ar atpakaļejošu datumu pēc tam, kad bija notikušas Satversmes sapulces vēlēšanas. Turklāt viņš argumentē, ka visu šo valdību rašanās ir pilnīgi attaisnojama no morālās puses, cilvēkiem uzņemoties atbildību par saviem lēmumiem, bet runāt par juridiskām tiesībām tur būtu pilnīgi absurdi. Es pat teiktu - mind blown!
Savus memuārus Niedra beidza rakstīt divdesmito gadu vidū, bet pilnā veidā grāmatā tie ieraudzīja vien 1998. gadā. Vai tie mainīja Niedras tēlu sabiedrības apziņā? Diez vai, jo viņš pārāk ilgu laiku ir bijis arhetipiskais kangars. Kaut kādā mērā viņš noteikti ir upuris tam, ka vēsturi raksta uzvarētāji un pat ja zaudētāji to arī raksta, viņu vēsture nevienu tā īsti neinteresē, pat tad, ja viņiem itin labi padodas rakstīšana. Manuprāt, visnotaļ vērtīga lasāmviela. Ja nu vienīgi būtu prasījies, lai tā būtu labāk komentēta - proti, nevis grāmatas beigās būtu skaidroti pamattermini, bet vairāk - cik pamatotas ir dažādas autora izteiktās teorijas un vai viņa aprakstītā notikumu hronoloģija labi sasaucas ar to, kādu to ir pieņemts redzēt. Piemēram, Ulmaņa valdības organizētā Niedras nolaupīšana - vai tas ir vēsturisks fakts, versija vai pilnīga fikcija?
Dažas lietas ir vērts pieminēt, pirms iedziļināties grāmatas saturā. Pirmkārt, jāņem vērā, ka "Tautas nodevēja atmiņas" ir Niedras versija par aprakstītā laika perioda notikumiem viņa lomu tajos. Uz dažādām situācijām var skatīties vairāk kā vienā veidā, un, iespējams, ka dažādās situācijās Niedra ir saskatījis un aprakstījis to, ko viņš ir vēlējies redzēt kā patiesību. Proti, šī grāmata nav objektīva patiesība (un te jāizrāda Niedram cieņa - viņš arī neapgalvo pretējo). Otrkārt, Niedra pirms kļūšanas par politiķi ilgus gadus bija darbojies rakstniecībā, un tam šajā gadījumā ir gan savi plusi, gan mīnusi. Labais ir tas, ka viņš rakstīja dzīvi un aizraujoši. Sliktais - viņš bija pārāk labs rakstnieks, lai es vienmēr spētu noticēt, ka tas, ko viņš apraksta, ir reālais Andrievs Niedra, nevis literārais varonis Andrievs Niedra. Viņa piedzīvojumi, daudzas reizes šķērsojot fronti un saskarsmē ar dažādu konkurējošo varu pārstāvjiem reizēm šķiet mazliet pārspīlēti un ar savu devu fantāzijas. Vienlaikus, un te atkal man jānoņem cepure Niedras priekšā - ir arī epizodes, kurās viņš pats atzīst, ka ir daļu no piedzīvotajām briesmām galvenokārt iztēlojies pats savā galvā un reāli izrādījās, ka situācija bija daudz vienkāršāka.
Būtisks aspekts, kādā vēsture ir bijusi nepatiesīga attiecībā pret Andrievu Niedru, ir tas, kādi bija viņa pamatmērķi. Es līdz šim būtu galvu licis ķīlā, ka Niedra bija tas čalis, kas apvienojās ar vācu baroniem, lai nepieļautu nacionālas Latvijas nostiprināšanos. Tikām realitātē (un ne tikai viņa memuāros) Niedras politiskās darbības vadmotīvs bija nemitīga un nesaudzīga cīņa pret boļševismu un pastarpinātā veidā arī pret sociāldemokrātiem, kurus viņš uzskatīja par boļševismam simpatizējošiem. Un viņa vienošanās ar vācbaltiešiem primāri veidojās tālab, ka vāciešiem bija daudz lielāks pamats baidīties no boļševisma un nacionalizācijas nekā latviešu proletāriešiem. Un tā arī ir interesanta detaļa, ar kuru iepriekš nebiju saskāries - Niedras pārliecība, ka vispārējās vēlēšanās 1918. - 1919. gadā Latvijā būtu uzvarējuši komunistiem draudzīgi spēki. Iespējams, gluži pilna taisnība viņam nebija, bet tas, protams, ir apstāklis, par kuru latviešiem mūsdienās netīk runāt - ka savulaik daudz bija tautiešu, kas bija gatavi sekot Ļeņinam un viņam līdzīgajiem, jo viņi solīja to, par ko katrs kārtīgs proletārietis sapņo - ka bagātajiem tiks atņemts. Skaidrs, ka Niedras klaji negatīvā attieksme pret boļševismu veicināja to, ka arī padomju laikos viņš joprojām tika atzīts par vissliktāko no sliktākajiem kangariem latviešu tautas vēsturē. Grāmatā tas gan netiek īsti pat pieminēts, jo Niedras memuāri beidzas līdz ar Bermonta sakāvi, bet tiesas process, kurā Niedru notiesāja kā tautas nodevēju laikam patiešām bija totāls farss ar minimālu saistību pat ar tā laika tiesību normām.
Grāmatā Niedra visai pārliecinoši argumentē savu pasaules redzējumu un to, kāpēc viņš katrā situācijā rīkojies tā, kā to darījis. Ja es uzskatītu šīs grāmatas varoni par tīru literāru personāžu, vispār nebūtu kur piesieties (ja nu vienīgi es būtu sūdzējies, ka tā grāmata varētu būt uz pusi īsāka, literāram darbam noteikti prasītos vairāk koncentrācijas). Laikam jau galvenā vērtība šim izdevumam tiešām ir tajā, ka tas tev liek kaut ko ieraudzīt pilnīg citā gaismā. Pēc principa - iedomājies, ka filma "Rīgas sargi" būtu uzņemta no Bermonta atbalstītāju skatu punkta, skaidrojot, nevis dēmonizējot vienu vai otru rīcību. Un nav pat svarīgi, vai tu vēlies vai nevēlies piekrist Niedram viņa redzējumā, galvenais te ir tas, ka šāds redzējums ir iespējams un ka lielākoties reālajā pasaulē cilvēku rīcība (it īpaši, kas attiecas uz dažāda veida vadoņiem) nav apzināts kaitnieciskums vai noziedzība (kā to dara filmu ļaundari) - viņu pašu acīs viņi rīkojas tā, kā attiecīgajā situācijā rīkoties būtu pareizi. Un tas ir aspekts, kas bieži ir jāpatur prātā arī ārpus vēstures stundām.
Nobeigumā: viens no interesantākajiem novērojumiem, kas parādās šajā grāmatā. Niedra atkārtoti apgalvo, ka nav korekti apgalvot, ka viņš ir iestājies pret leģitīmo Latvijas Republikas varu, jo 1918. gada 18. novembrī Latvijas neatkarību pasludinājusi Tautas padome bija tieši tikpat tautas neievēlēta un pašpasludināta lēmēja kā tas bija ar Stučkas un Niedras valdībām un ka reāli tā leģitimitāti ieguva ar atpakaļejošu datumu pēc tam, kad bija notikušas Satversmes sapulces vēlēšanas. Turklāt viņš argumentē, ka visu šo valdību rašanās ir pilnīgi attaisnojama no morālās puses, cilvēkiem uzņemoties atbildību par saviem lēmumiem, bet runāt par juridiskām tiesībām tur būtu pilnīgi absurdi. Es pat teiktu - mind blown!
Savus memuārus Niedra beidza rakstīt divdesmito gadu vidū, bet pilnā veidā grāmatā tie ieraudzīja vien 1998. gadā. Vai tie mainīja Niedras tēlu sabiedrības apziņā? Diez vai, jo viņš pārāk ilgu laiku ir bijis arhetipiskais kangars. Kaut kādā mērā viņš noteikti ir upuris tam, ka vēsturi raksta uzvarētāji un pat ja zaudētāji to arī raksta, viņu vēsture nevienu tā īsti neinteresē, pat tad, ja viņiem itin labi padodas rakstīšana. Manuprāt, visnotaļ vērtīga lasāmviela. Ja nu vienīgi būtu prasījies, lai tā būtu labāk komentēta - proti, nevis grāmatas beigās būtu skaidroti pamattermini, bet vairāk - cik pamatotas ir dažādas autora izteiktās teorijas un vai viņa aprakstītā notikumu hronoloģija labi sasaucas ar to, kādu to ir pieņemts redzēt. Piemēram, Ulmaņa valdības organizētā Niedras nolaupīšana - vai tas ir vēsturisks fakts, versija vai pilnīga fikcija?
2020-10-18
comments powered by Disqus