Kazhes pierakstu burtnīca

Romānu sērija "Es esmu...", kurā mūsdienu latviešu autori iejūtas vietējo klasiķu ādā, ir patiešām interesants projekts, kas gan palīdz aktualizēt autorus, kuri konkrēti man parasti nav dienaskārtībā, gan paši par sevi kļūst par savdabīgām mūsu laikmeta liecībām, spēlējoties ar robežām starp laikmetiem, tekstiem un to autoriem. Pagaidām gan esmu izlasījis tikai divus šādus darbus - Ingas Gailes "Rakstītāju" un Andra Akmentiņa "Meklējot Ezeriņu", bet iespaidi līdz šim bijuši pozitīvi.

Grāmata vēsta par Ezeriņa īso, bet spožo dzīvi un ceļu literatūrā. Tiesa, mazāk uzsvara te ir uz rakstnieka dzīves pēdējiem gadiem, kad dienasgaismu piedzīvoja viņa slavenākie darbi - noveles, tā vietā plašāk mēs kā lasītāji iepazīstam Ezeriņu - semināristu, Ezeriņu - skolotāju un Ezeriņu - dzejnieku, pat pa vidu mazliet Ezeriņu - karavīru, kas gan tiešām nav ilgs posms, jo kāds gan diloņa slimnieks var būt karavīrs. Pa vidu tam ir paša Akmentiņa rakstītas noveles Ezeriņa manierē, tikai ar darbību mūsdienās. Un brīžiem teksti, kuros tu vairs nesaproti, kurš īsti ir grāmatas varonis - Ezeriņš vai Akmentiņš (ne velti uzvārdi arī radniecīgi). Grāmatas skunstīgākā lieta noteikti ir tāda, ka Akmentiņš konsekventi seko Ezeriņa principam - oriģinālas frāzes meklējumiem, uzskatam, ka pasaulē nav nekā briesmīgāka par banalitātēm. Šādā veidā aprakstīt cilvēka dzīvi galīgi nav vienkāršs uzdevums. Turklāt, atšķirībā no iepriekš lasītās "Rakstītājas", Ezeriņa daiļrade un viņa biogrāfija nav gluži sinonīmi (proti, Īvande Kaija diezgan izteikti vienmēr rakstīja pati par sevi, kamēr Ezeriņš - nebūt nē), līdz ar to šis romāns ir gana sarežģīts vēstījuma formā un arī visādi citādi, kaut kādā mērā to arī var uzskatīt par noveļu krājumu, vismaz šādā manierē Akmentiņš veido sava varoņa biogrāfiju. Katrā ziņā - lasīt bija interesanti, un tagad tā vien prasās paņemt bibliotēkā pārlasīšanas nolūkā Ezeriņa noveles.