Skolotāji
Marina cītīgi rūpējas par to, lai es labi orientētos jaunākajā latviešu prozā, un tā nu kādos no svētkiem manā grāmatu plauktā nonāca arī sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" noslēdzošais darbs - Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji". Ilgāku laiku gan tas nostāvēja plauktā nelasīts, bet šonedēļ beidzot pienāca arī tā kārta.
Savā ziņā varu teikt, ka man šajā darbā ir arī iespēja saskatīt šo to personīgu, jo manos senčos skolotāju ir itin daudz, tai skaitā viens - mans vecvectēvs Andrejs Znotiņš šajā arodā strādāja arī grāmatā aprakstītajā periodā, un viņš arī pārstāvēja plus mīnus to pašu paaudzi kā vecākais šīs grāmatas varonis - Ansis Ādolfs Grauds un arī saskārās ar šādām tādām līdzīgām problēmām. Viena būtiska atšķirība gan pastāvēja - Znotiņa kungs lielāko mūža daļu nostrādāja Rīgas Valsts tehnikumā, nevis kādā lauku skolā un arī savā pirmsrīgas periodā viņš bija skolotājs pilsētās (Tērbatā un Palangā), nevis laukos. Taču, piemēram, sāga ar lielākoties nesekmīgu cīņu par pensiju par spīti tam, ka jau pirms 2. Pasaules kara viņš bija pensionējies, manam vecvectēvam gan bija ļoti labi pazīstama. Un satraukums par to, vai tu nonāksi izsūtāmo sarakstos. Ar pārējiem personāžiem gan sevišķi identificēties nevaru.
Grāmatas darbība risinās (galvenokārt) tā dēvētā Hruščova atkušņa laikā Tērces ciemā un pamatskolā, kur Papiņš (vecais Grauds) sākotnēji vēl ir direktors, bet viņa meitas Velta un Sarmīte pamazām iet uz to, lai arī kļūtu par skolotājām, turklāt Velta jau sākotnēji par skolotāju kļūt vēlas, kamēr Sarmīte - drīzāk nē. Vērts ievērot, ka abas ir ļoti vēli bērni savam tēvam, kurš ir 25 gadus vecāks par meiteņu māti, un līdz ar to viņš patiešām ļoti labprāt sen jau būtu pensijā, bet šādas reālas iespējas viņam nav. Grāmatas pirmā (un lielākā) daļa ir no Sarmītes skatu punkta, bet tālāk parādās arī vairāku citu varoņu skatījums uz (daļēji) tiem pašiem notikumiem, tādējādi veidojot panorāmiskāku skatu uz notiekošo. Akmentiņš sevišķi nekoncentrējas uz lielajiem politiskajiem notikumiem, tiem allaž esot patālu fonā, politika ir aktuāla tikai tādā mērā, kā tā skar Tērci. Un līdz ar to viņš arī gandrīz manī neraisa pretreakciju (jo tāda man rodas pret principā jebkādu vēstures notikumu traktējumu un to politisko vērtējumu, jo mana pozīcija galvenokārt ir iebilstoša, neatkarīgi no tā, pret ko tieši tai ir iespēja iebilst).
Patiesībā ir tā, ka pirms grāmatas lasīšanas es biju diezgan noskaņots, ka es varētu šo konkrēto grāmatu izlasīt un nepaturēt, jo diez vai tā būs tāda, kurai pienāktos vieta grāmatu plauktā uz ilgāku laiku, bet tagad vairs neesmu tik pārliecināts - Akmentiņš patiešām labi iejūtas laikmetā, drēbi pazīst, stāsts ir gana personīgs un nav šabloniem pārpildīts. Tiešām - saistošs un vērtīgs pienesums XX gadsimta Latvijas sērijai.
Savā ziņā varu teikt, ka man šajā darbā ir arī iespēja saskatīt šo to personīgu, jo manos senčos skolotāju ir itin daudz, tai skaitā viens - mans vecvectēvs Andrejs Znotiņš šajā arodā strādāja arī grāmatā aprakstītajā periodā, un viņš arī pārstāvēja plus mīnus to pašu paaudzi kā vecākais šīs grāmatas varonis - Ansis Ādolfs Grauds un arī saskārās ar šādām tādām līdzīgām problēmām. Viena būtiska atšķirība gan pastāvēja - Znotiņa kungs lielāko mūža daļu nostrādāja Rīgas Valsts tehnikumā, nevis kādā lauku skolā un arī savā pirmsrīgas periodā viņš bija skolotājs pilsētās (Tērbatā un Palangā), nevis laukos. Taču, piemēram, sāga ar lielākoties nesekmīgu cīņu par pensiju par spīti tam, ka jau pirms 2. Pasaules kara viņš bija pensionējies, manam vecvectēvam gan bija ļoti labi pazīstama. Un satraukums par to, vai tu nonāksi izsūtāmo sarakstos. Ar pārējiem personāžiem gan sevišķi identificēties nevaru.
Grāmatas darbība risinās (galvenokārt) tā dēvētā Hruščova atkušņa laikā Tērces ciemā un pamatskolā, kur Papiņš (vecais Grauds) sākotnēji vēl ir direktors, bet viņa meitas Velta un Sarmīte pamazām iet uz to, lai arī kļūtu par skolotājām, turklāt Velta jau sākotnēji par skolotāju kļūt vēlas, kamēr Sarmīte - drīzāk nē. Vērts ievērot, ka abas ir ļoti vēli bērni savam tēvam, kurš ir 25 gadus vecāks par meiteņu māti, un līdz ar to viņš patiešām ļoti labprāt sen jau būtu pensijā, bet šādas reālas iespējas viņam nav. Grāmatas pirmā (un lielākā) daļa ir no Sarmītes skatu punkta, bet tālāk parādās arī vairāku citu varoņu skatījums uz (daļēji) tiem pašiem notikumiem, tādējādi veidojot panorāmiskāku skatu uz notiekošo. Akmentiņš sevišķi nekoncentrējas uz lielajiem politiskajiem notikumiem, tiem allaž esot patālu fonā, politika ir aktuāla tikai tādā mērā, kā tā skar Tērci. Un līdz ar to viņš arī gandrīz manī neraisa pretreakciju (jo tāda man rodas pret principā jebkādu vēstures notikumu traktējumu un to politisko vērtējumu, jo mana pozīcija galvenokārt ir iebilstoša, neatkarīgi no tā, pret ko tieši tai ir iespēja iebilst).
Patiesībā ir tā, ka pirms grāmatas lasīšanas es biju diezgan noskaņots, ka es varētu šo konkrēto grāmatu izlasīt un nepaturēt, jo diez vai tā būs tāda, kurai pienāktos vieta grāmatu plauktā uz ilgāku laiku, bet tagad vairs neesmu tik pārliecināts - Akmentiņš patiešām labi iejūtas laikmetā, drēbi pazīst, stāsts ir gana personīgs un nav šabloniem pārpildīts. Tiešām - saistošs un vērtīgs pienesums XX gadsimta Latvijas sērijai.
2019-11-17
comments powered by Disqus