Kazhes pierakstu burtnīca

Iepazīstoties ar 2025. gada Valmieras vasaras teātra festivāla programmu, šī bija viena no tām izrādēm, kur nebija šaubu - tā būs jāiekļauj mūsu ģimenes plānos. Tas, ka bērniem patīk traktori, tas vispār nav apstrīdami, turklāt ne tikai Jurģis mums tāds potenciālais traktorists, arī Estere savulaik bija pamatīga šo mašīnu cienītāja, tagad gan droši vien mazāk, bet skaidrs, ka viņu šī izrāde interesēja. Un mūs, protams, arī - kā nekā tad, kad to rādīja festivālā pirmo reizi, mēs vēl uz bērnu izrādēm negājām un zinājām vien to, ka šāds notikums tur reiz bija.

Ar pašu izrādes skatīšanos gan sanāca sarežģīti: biļetes bija iegādātas uz tādu laiku, kurā Estere līdz ar saviem pienākumiem citā izrādē nekādi nevarēja tikt. Izdarījām tad nu tā, ka paredzētajā laikā uz "Traktoperu" devās Marina ar Jurģi, bet man un Esterei bija ieplānots to noskatīties kaut kad vēlāk. Rezultātā gan sanāca, ka Jurģis līdzi bija arī otrajā piegājienā (jo Marina tikām bija uz "Inišmoras leitnantu", kur viņam nekādi nebūtu vieta). Tiesa, teikt, ka viņš "Traktoperu" redzēja divreiz, būtu drusku pārspīlēti - kā Marina ziņoja, pirmajā piegājienā pēc aptuveni 30% "Traktoperas" viņš iemiga un pamodās vien uz applausiem. Bet vismaz otrajā piegājienā viņš izrādi redzēja pilnā garumā. Turklāt viņam izdevās atkārtot Raita sasniegumu festivālā pirms vairākiem gadiem - vienā dienā būt vienā izrādē divreiz.

Jautājums: kā gan tas sanāca, ka Jurģis aizmiga izrādē, kurā piedalās īsts traktors, divi buldozeri un "Patria" bruņumašīna? Atbilde ir pavisam vienkārša - jo patiesībā mēs tā īsti nesapratām, vai šī vispār bija bērnu izrāde. Jā, mērķauditorija tai ir bērni, bet pārliecība, ka Toma Auniņa radītā mūzika un Andra Kalnozola teksti ir adresēti tie bērniem. Mājas būvniecība no projekta līdz realizācijai, ieskaitot potenciālu kukuļošanu, absurdas pasūtītāja prasības un arhitekta izmisumu - tas tik ļoti bērnišķīgi neizklausās, komplektā ar mūziku, kas galīgi nav tāda, kas saistās ar bērniem domātu saturu. Bet no otras puses - traktori, zemes darbi, aktieri kausos (kas varētu īsti neatbilst drošības prasībām), tas atkal ir bērniem aktuāli. Par auditorijas reakciju ar īsti nevaru spriest - acīmredzami bija bērni, kam šis ļoti patika un bija tādi, kuriem līdz galam šis neaizgāja. Mūsējie šķita tā pa vidam - otrajā piegājienā Jurģa atsauksmes bija pozitīvas, Esteres, manuprāt, arī, bet par sajūsmu te runāt nevarēja. Un man kā pieaugušajam līdzīgi - bija šis tas, kas patika (muzikālā puse noteikti mani uzrunāja vairāk nekā jauniešus), bet pārliecības par to, ka šī bija veiksmīga izrāde ārpus iespējas nofotografēties traktorā, man nav. Es saprotu, kāpēc tā bija atgriezusies festivālā pēc daudzu gadu prombūtnes - risinājums kā tāds ir atmiņā paliekošs, šī nav "tikai vēl viena izrāde", bet tas nenozīmē, ka šī ir viena no labākajām izrādēm, kas festivālā bijušas (arī atsauksmes no kritikas, cik lasīts, toreiz nebija nekādas izcilās). Vienlaikus esmu priecīgs, ka tagad esam "Traktoperā" bijuši un zinām, kas tā tāda. Bet arī no pašiem traktoriem horeogrāfijas ziņā biju gaidījis kaut ko vairāk - varbūt ne gluži "Romeo un Džuljetu" traktoru variantā, kāda šogad iestudēta Igaunijā, bet vismaz kaut kādas izteiksmīgākas darbības ar traktoriem gan.

Jā, par aktieriem: te piedalās Matīss Budovskis (pasūtītājs), Rihards Zelezņevs (arhitekts) un Emīls Krūmiņš (būvuzraugs). Visi savās lomās un funkcijās gana labi, bet ne kas tāds, par ko es atcerēšos gadiem.