Latvijas vieglatlētikas vēsture 1897-1944
Vieglatlētikas vēsture īsti neietilpst manā pamata interešu lokā, bet esmu apņēmies uzrakstīt vienu mazliet plašāku pārskatu par Liepājas ebreju sporta aktivitātēm (protams, joprojām ļoti specifiska tēma), un tā ietvaros man nākas studēt arī tādus materiālus, kuriem līdz šim esmu gājis garām ar līkumu. Un tā es nonācu pie grāmatas par Latvijas vieglatlētikas vēsturi, kura aptver tieši mani interesējošo laika periodu.
Grāmatai pamatā ir materiāli, kurus ilgus gadus vāca Juris Bernsons, kamēr līdz grāmatai to noveda viņa ceļa turpinātājs vieglatlētikas statistiķa darbā Andris Staģis. Pozitīvais šajā padarīšanā ir tas, ka šī grāmata ir faktoloģiski visnotaļ precīza, ar lielu daudzumu faktu un bez aizraušanās ar autora personīgajām pārdomām un subjektīviem apgalvojumiem. Te ir gan vispārējs ieskats vieglatlētikas vēsturē, gan sasniegumu progresa uzskaitījums dažādās disciplīnās, gan salīdzinājums starp Latvijas sportistu sasniegumiem un globālajiem procesiem attiecīgajās disciplīnās. Gana daudz uzmanības veltīts, piemēram, izmaiņās noteikumos, tādējādi arī tāds vieglatlētikai svešs cilvēks kā es varu uzzināt par dažādām augstlēkšanas tehnikām, par izmaiņām starta kārtībā un tā tālāk.
Ir sniegtas arī ievērojamāko atlētu biogrāfijas, tai skaitā pat kaut kas apkopots par laikiem pirms Pirmā pasaules kara, kur viss ir pagalam sarežģīti.
Vienlaikus šī grāmata man radīja pārdomas par vienu no Latvijas sporta svētumiem, kam šajā grāmatā veltīts daudz uzmanības, kā pieņemts uzskatīt, visu laiku latviešu izcilāko atlētu Jāni Daliņu. Proti, ka Daliņš ir pirmais piemērs tam, ka latviešiem visos laikos sportā bijusi raksturīga apsēstība ar medaļām. Vērtējot neitrāli, Daliņš piekopa vienu sasodīti dīvainu sporta veidu. Kā var noskaidrot šajā grāmatā, pirms Daliņa tā Latvijā nebija sevišķi populāra, bet līdz ar viņa panākumiem sācies īstens soļošanas bums, sacīkstes apmeklēja tūkstoši skatītāju, valsts vadošos politiķus ieskaitot, un pēkšņi soļošana kļuva par skaļāko vieglatlētikas disciplīnu. Līdz ar to gribu teikt, ka Daliņš bija sava laika Martins Dukurs - izcils ļoti šaurā nišas sporta veidā (starp citu, arī otra latviešu izcilā vieglatlētikas disciplīna šķēpmešana ir no tās pašas operas). Arī šajā grāmatā uzsvērts, ka Daliņš bijis visu sportistu sportists, bet prātā nāk būtisks jautājums: cik daudzi var nosaukt kaut vienu šobrīd aktīvu soļotāju? Personīgi manas zināšanas par soļošanu aprobežojas ar Fadejevu, un tas arī viss. Vai tu zini, kā sauc atlētu, kuram Fadejevs piekāpās 2000. gada Olimpiskajās spēlēs? Un kas bijuši zelta medaļu OS ieguvēji pēc tam? Nu, re. Līdz ar to šajā elementā nevar teikt, ka tas ir tikai padomju mantojums - fanot par sporta veidiem, kuros ir medaļas.
Vai tas dara "Latvijas vieglatlētikas vēsturi" par mazāk vērtīgu grāmatu? Nebūt nē, tā ir tiešām labs uzskates līdzeklis gan skaitļu ziņā, gan vispārīgā ieskatā tā sauktās sporta karalienes saimniecībā. Skaidrs, ka normāls cilvēks šo grāmatu drīzāk turēs plauktā un vajadzības gadījumā tajā reizēm ieskatīsies, nevis urbsies tai cauri vienā piegājienā kā es, bet tāpat varu teikt, ka šī grāmata ir gana laba, lai gan, protams, ar visai šauru mērķauditoriju.
Grāmatai pamatā ir materiāli, kurus ilgus gadus vāca Juris Bernsons, kamēr līdz grāmatai to noveda viņa ceļa turpinātājs vieglatlētikas statistiķa darbā Andris Staģis. Pozitīvais šajā padarīšanā ir tas, ka šī grāmata ir faktoloģiski visnotaļ precīza, ar lielu daudzumu faktu un bez aizraušanās ar autora personīgajām pārdomām un subjektīviem apgalvojumiem. Te ir gan vispārējs ieskats vieglatlētikas vēsturē, gan sasniegumu progresa uzskaitījums dažādās disciplīnās, gan salīdzinājums starp Latvijas sportistu sasniegumiem un globālajiem procesiem attiecīgajās disciplīnās. Gana daudz uzmanības veltīts, piemēram, izmaiņās noteikumos, tādējādi arī tāds vieglatlētikai svešs cilvēks kā es varu uzzināt par dažādām augstlēkšanas tehnikām, par izmaiņām starta kārtībā un tā tālāk.
Ir sniegtas arī ievērojamāko atlētu biogrāfijas, tai skaitā pat kaut kas apkopots par laikiem pirms Pirmā pasaules kara, kur viss ir pagalam sarežģīti.
Vienlaikus šī grāmata man radīja pārdomas par vienu no Latvijas sporta svētumiem, kam šajā grāmatā veltīts daudz uzmanības, kā pieņemts uzskatīt, visu laiku latviešu izcilāko atlētu Jāni Daliņu. Proti, ka Daliņš ir pirmais piemērs tam, ka latviešiem visos laikos sportā bijusi raksturīga apsēstība ar medaļām. Vērtējot neitrāli, Daliņš piekopa vienu sasodīti dīvainu sporta veidu. Kā var noskaidrot šajā grāmatā, pirms Daliņa tā Latvijā nebija sevišķi populāra, bet līdz ar viņa panākumiem sācies īstens soļošanas bums, sacīkstes apmeklēja tūkstoši skatītāju, valsts vadošos politiķus ieskaitot, un pēkšņi soļošana kļuva par skaļāko vieglatlētikas disciplīnu. Līdz ar to gribu teikt, ka Daliņš bija sava laika Martins Dukurs - izcils ļoti šaurā nišas sporta veidā (starp citu, arī otra latviešu izcilā vieglatlētikas disciplīna šķēpmešana ir no tās pašas operas). Arī šajā grāmatā uzsvērts, ka Daliņš bijis visu sportistu sportists, bet prātā nāk būtisks jautājums: cik daudzi var nosaukt kaut vienu šobrīd aktīvu soļotāju? Personīgi manas zināšanas par soļošanu aprobežojas ar Fadejevu, un tas arī viss. Vai tu zini, kā sauc atlētu, kuram Fadejevs piekāpās 2000. gada Olimpiskajās spēlēs? Un kas bijuši zelta medaļu OS ieguvēji pēc tam? Nu, re. Līdz ar to šajā elementā nevar teikt, ka tas ir tikai padomju mantojums - fanot par sporta veidiem, kuros ir medaļas.
Vai tas dara "Latvijas vieglatlētikas vēsturi" par mazāk vērtīgu grāmatu? Nebūt nē, tā ir tiešām labs uzskates līdzeklis gan skaitļu ziņā, gan vispārīgā ieskatā tā sauktās sporta karalienes saimniecībā. Skaidrs, ka normāls cilvēks šo grāmatu drīzāk turēs plauktā un vajadzības gadījumā tajā reizēm ieskatīsies, nevis urbsies tai cauri vienā piegājienā kā es, bet tāpat varu teikt, ka šī grāmata ir gana laba, lai gan, protams, ar visai šauru mērķauditoriju.
2023-12-20
comments powered by Disqus