Latvijas hokeja izlase: Sākums. 1932–1940
Esmu lasījis diezgan daudz grāmatu par sportu, galvenokārt - par Latvijas sportu. Teju pret katru man ir šādi tādi iebildumi un vienmēr ir sajūta, ka autors būtu varējis tēmu "parakt dziļāk". Šī Andra Zeļenkova ir absolūts izņēmums - lai arī pats autors tajā apgalvo, ka ir vēl vieta izaugsmei, es šo grāmatu esmu gatavs pasludināt par Latvijas pirmskara hokeja bībeli - tik skrupulozi, precīzi un detalizēti aprakstīt viena sporta veida nianses ir vienkārši zvēra darbs, un lai arī, protams, kaut kādos aspektos jaunatklāti avoti varētu ieviest korekcijas, pat ļoti prasīgam lasītājam ir jāpaceļ cepure Andra Zeļenkova ieguldītā darba priekšā.
Tikai tagad, jau pēc grāmatas izlasīšanas, vienā Jāņa Matuļa rakstā uzzināju, ka A.Zeļenkovs Internetā iepriekš bija pazīstams kā petrovich27 - un tas ir ļoti loģiski, jo šis "hokeja blogeris" savulaik daudz rakstīja par pirmskara Latvijas hokeja izlasi, taču es par to biju pilnībā aizmirsis. Interesanti, ka, līdzīgi kā otrs rūpīgākais Latvijas sporta vēsturnieks Ainis Ulmanis, arī Zeļenkovs, kā šķiet, pats nopietnā līmenī ar sevis aprakstīto sporta veidu nav nodarbojies. Rūpīgi ar šo izpēti es gan neesmu nodarbojies, bet neko vairāk kā 1960.g. Ludzas pilsētas izlasē spēlējušu G.Zeļenkovu man Periodikā uziet neizdevās. Zinu, ka savulaik Miķelis Rubenis bija ļoti kritisks par Aiņa Ulmaņa darbību futbola lauciņā, jo cilvēks no malas jau neko sportā nesapratīs, bet man (kā cilvēkam no malas) daudz lielāka uzticība ir tieši "bezpartejiskam" autoram, kurš vēstures notikumos mēģinās noskaidrot patiesību, nevis meklēs pamatojumu savam personīgajam viedoklim. Protams, te nepieciešama atruna, ka viens no nozīmīgākajiem avotiem par tā laika hokeju ir spožā hokejista, regulārā Latvijas sastādītās komandas kapteiņa Leonīda Vedēja atmiņas, proti, ļoti pat iesaistīta cilvēka skatījums.
Primāri grāmata ir veltīta Latvijas hokeja izlasei, taču faktiski tajā apskatīts viss Latvijas hokejs līdz 1940. gadam, jo pārējās norises jau bija tās, kas veidoja izlasi. Bez Latvijas čempionāta (kurš lielāko daļu laika reāli bija Rīgas čempionāts) nebūtu kur valstsvienībai rasties, bez stāstiem par komandām, nebūtu skaidras aizkulises un tā tālāk. Līdz ar to iespēju robežās autors ir atstāstījis būtiskāko par katru kaut cik nozīmīgu spēli ar Latvijas hokejistu līdzdalību apskatāmajā laika posmā, tai skaitā daudz uzmanības veltot arī tā sauktajiem "tālākajiem plauktiņiem" - spēlēm otrajā Rīgas līgā, strādnieku sporta norisēm un mazliet - pat vidusskolēnu hokejam. Pieejot lietām nopietni, Zeļenkovs jebkuras situācijas raksturošanai cenšas izmantot dažādu avotu salīdzinājumu, lai astoņdesmit gadus vēlāk nekļūtu par kāda tendencioza medija ruporu (un var droši apgalvot, ka trīsdesmitajos gados katram medijam bija ļoti izteiktas simpātijas un antipātijas ne tikai sportā), tādējādi notikumus autors vērtē pēc būtības, nevis reproducē senus no pirksta izzīstus skandālus.
Ņemot vērā savu apjomu un faktoloģisko bagātību: pāri par 800 lappusēm, milzums atsauču, fotogrāfiju, ar hokeju saistītu cilvēku biogrāfiju, grāmata ir pārsteidzoši lasāma. Nē, tā nav tik aizraujoša kā jaunākā Karīnas Račko grāmata (pieņemot, ka tā ir aizraujoša), bet no "sausa" pētnieciska darba par sporta norisēm es arī negaidu, ka katra nākamā lappuse dos negaidītus pavērsienus un atklāsmes, un labi ir jau tas vien, ka vēstījums ir strukturēts, sakarīgs, skaidri uzrakstīts un faktoloģiski ļoti vērtīgs. Tiešām liels prieks par tik rūpīgu darbu!
Kas mani visvairāk "aizķēra" šajā grāmatā, tie ir neuzsvērtie stāsti par to, cik patiesībā ļoti piezemēti ir visi stāsti par tā laika sportu un tā sasniegumu nozīmību. Kad pats sāku vairāk sekot līdzi hokejam (1996. gada B grupas čempionāts), atceros lasījis sporta medijos, ka vispār jau tā ir bijusi totāla netaisnība, ka Latvijai ceļš uz hokeja eliti deviņdesmitajos gados bija jāsāk no nulles, jo mums taču ir tik senas tradīcijas un pirms neatkarības zaudēšanas Latvija bija spēlējusi hokeju ar pasaules eliti. Protams, īsti melots jau nebija, taču ja ņem vērā, ka tolaik Pasaules čempionātā katru gadu piedalījās tikai tās komandas, kam tas konkrētajā reizē šķita prātīgs lēmums finansiāli un faktiski nekādu citu kritēriju dalībai nebija, un sasniegumi tai nebija nekādi grandiozie, kas gan nav nekāds pārsteigums, jo jau tolaik daudzviet Eiropā bija izveidotas mākslīgā ledus slidotavas, kamēr latviešiem nācās paļauties tikai vienīgi uz dabas labvēlību. Un - kas ir pat negaidītāk - arī trīsdesmitajos gados Rīgā ziemas lielākoties bija tizlas, sals ilgi neturējās un reizēm ripu nācās dzenāt pa šļuru.
Otra tēma ir naudas trūkums - līdz vismaz trīsdesmito gadu vidum, kad sāka mazināties globālās ekonomiskās krīzes sekas, Latvijas hokeja izlases pastāvēšanai un dalībai lielajos turnīros lielākais šķērslis bija ar to saistītās izmaksas. Un te runa nav par miljoniem - tie bija kā kuru reizi 500 vai 1000 lati, kas bija nepieciešami komandas aizsūtīšanai un kuru nebija. Protams, naudas vērtība tolaik bija daudz lielāka nekā 2014. gadā, kad lats tika likvidēts, bet arī tolaik šie skaitļi nebija nekas tik liels, taču hokejs jau toreiz skaitījās ļoti dārgs sporta veids, kuram turklāt nebija sevišķi daudz skatītāju, un tā nu sanāca, ka summa, ko varētu pielīdzināt, piemēram, divām skolotāja mēnešalgām, kļuva par nepārvaramu šķērsli.
Laikam gan tomēr uz mani lielāko iespaidu atstāja grāmatas biogrāfiju sadaļa - ieguldītais darbs, noskaidrojot iespējami vairāk faktu par šiem cilvēkiem, kas bija aktīvi Latvijas hokeja pirmsākumos, ir mežonīgs - līdzās darbam arhīvos un ar periodiku te ir arī saziņa ar pa pasauli izkaisītajiem sen mirušo sportistu pēcnācējiem. Ja salīdzina šo ar, piemēram, Rubeņa "Latvijas futbola vēsturi", kur daļai spēlētāju pat dzimšanas dati ir no pirksta izzīsti, tad šis ir pilnīgs kosmoss.
Skaidrs, ka šī ir grāmata ar ļoti šauru mērķauditoriju, kurā es precīzi ietilpstu (lai arī mana primārā interese tā laika sportā noteikti ir futbols, sportistu plašās pārklāšanās dēļ šis ir ļoti vērtīgs izziņas materiāls), līdz ar to ieteikt to varu tikai un vienīgi sporta un sporta vēstures interesentiem, bet viņiem (mums) tai obligāti ir jābūt goda vietā grāmatu plauktā. Un, ja kādreiz pienāks laiks, kad es atkal sadūšošos pieķerties malā noliktajām futbola vēstures lietām, tad nešaubīgi šis būs tas Parīzes metra etalons, kuram līdzināties, kaut ko rakstot pašam.
Tikai tagad, jau pēc grāmatas izlasīšanas, vienā Jāņa Matuļa rakstā uzzināju, ka A.Zeļenkovs Internetā iepriekš bija pazīstams kā petrovich27 - un tas ir ļoti loģiski, jo šis "hokeja blogeris" savulaik daudz rakstīja par pirmskara Latvijas hokeja izlasi, taču es par to biju pilnībā aizmirsis. Interesanti, ka, līdzīgi kā otrs rūpīgākais Latvijas sporta vēsturnieks Ainis Ulmanis, arī Zeļenkovs, kā šķiet, pats nopietnā līmenī ar sevis aprakstīto sporta veidu nav nodarbojies. Rūpīgi ar šo izpēti es gan neesmu nodarbojies, bet neko vairāk kā 1960.g. Ludzas pilsētas izlasē spēlējušu G.Zeļenkovu man Periodikā uziet neizdevās. Zinu, ka savulaik Miķelis Rubenis bija ļoti kritisks par Aiņa Ulmaņa darbību futbola lauciņā, jo cilvēks no malas jau neko sportā nesapratīs, bet man (kā cilvēkam no malas) daudz lielāka uzticība ir tieši "bezpartejiskam" autoram, kurš vēstures notikumos mēģinās noskaidrot patiesību, nevis meklēs pamatojumu savam personīgajam viedoklim. Protams, te nepieciešama atruna, ka viens no nozīmīgākajiem avotiem par tā laika hokeju ir spožā hokejista, regulārā Latvijas sastādītās komandas kapteiņa Leonīda Vedēja atmiņas, proti, ļoti pat iesaistīta cilvēka skatījums.
Primāri grāmata ir veltīta Latvijas hokeja izlasei, taču faktiski tajā apskatīts viss Latvijas hokejs līdz 1940. gadam, jo pārējās norises jau bija tās, kas veidoja izlasi. Bez Latvijas čempionāta (kurš lielāko daļu laika reāli bija Rīgas čempionāts) nebūtu kur valstsvienībai rasties, bez stāstiem par komandām, nebūtu skaidras aizkulises un tā tālāk. Līdz ar to iespēju robežās autors ir atstāstījis būtiskāko par katru kaut cik nozīmīgu spēli ar Latvijas hokejistu līdzdalību apskatāmajā laika posmā, tai skaitā daudz uzmanības veltot arī tā sauktajiem "tālākajiem plauktiņiem" - spēlēm otrajā Rīgas līgā, strādnieku sporta norisēm un mazliet - pat vidusskolēnu hokejam. Pieejot lietām nopietni, Zeļenkovs jebkuras situācijas raksturošanai cenšas izmantot dažādu avotu salīdzinājumu, lai astoņdesmit gadus vēlāk nekļūtu par kāda tendencioza medija ruporu (un var droši apgalvot, ka trīsdesmitajos gados katram medijam bija ļoti izteiktas simpātijas un antipātijas ne tikai sportā), tādējādi notikumus autors vērtē pēc būtības, nevis reproducē senus no pirksta izzīstus skandālus.
Ņemot vērā savu apjomu un faktoloģisko bagātību: pāri par 800 lappusēm, milzums atsauču, fotogrāfiju, ar hokeju saistītu cilvēku biogrāfiju, grāmata ir pārsteidzoši lasāma. Nē, tā nav tik aizraujoša kā jaunākā Karīnas Račko grāmata (pieņemot, ka tā ir aizraujoša), bet no "sausa" pētnieciska darba par sporta norisēm es arī negaidu, ka katra nākamā lappuse dos negaidītus pavērsienus un atklāsmes, un labi ir jau tas vien, ka vēstījums ir strukturēts, sakarīgs, skaidri uzrakstīts un faktoloģiski ļoti vērtīgs. Tiešām liels prieks par tik rūpīgu darbu!
Kas mani visvairāk "aizķēra" šajā grāmatā, tie ir neuzsvērtie stāsti par to, cik patiesībā ļoti piezemēti ir visi stāsti par tā laika sportu un tā sasniegumu nozīmību. Kad pats sāku vairāk sekot līdzi hokejam (1996. gada B grupas čempionāts), atceros lasījis sporta medijos, ka vispār jau tā ir bijusi totāla netaisnība, ka Latvijai ceļš uz hokeja eliti deviņdesmitajos gados bija jāsāk no nulles, jo mums taču ir tik senas tradīcijas un pirms neatkarības zaudēšanas Latvija bija spēlējusi hokeju ar pasaules eliti. Protams, īsti melots jau nebija, taču ja ņem vērā, ka tolaik Pasaules čempionātā katru gadu piedalījās tikai tās komandas, kam tas konkrētajā reizē šķita prātīgs lēmums finansiāli un faktiski nekādu citu kritēriju dalībai nebija, un sasniegumi tai nebija nekādi grandiozie, kas gan nav nekāds pārsteigums, jo jau tolaik daudzviet Eiropā bija izveidotas mākslīgā ledus slidotavas, kamēr latviešiem nācās paļauties tikai vienīgi uz dabas labvēlību. Un - kas ir pat negaidītāk - arī trīsdesmitajos gados Rīgā ziemas lielākoties bija tizlas, sals ilgi neturējās un reizēm ripu nācās dzenāt pa šļuru.
Otra tēma ir naudas trūkums - līdz vismaz trīsdesmito gadu vidum, kad sāka mazināties globālās ekonomiskās krīzes sekas, Latvijas hokeja izlases pastāvēšanai un dalībai lielajos turnīros lielākais šķērslis bija ar to saistītās izmaksas. Un te runa nav par miljoniem - tie bija kā kuru reizi 500 vai 1000 lati, kas bija nepieciešami komandas aizsūtīšanai un kuru nebija. Protams, naudas vērtība tolaik bija daudz lielāka nekā 2014. gadā, kad lats tika likvidēts, bet arī tolaik šie skaitļi nebija nekas tik liels, taču hokejs jau toreiz skaitījās ļoti dārgs sporta veids, kuram turklāt nebija sevišķi daudz skatītāju, un tā nu sanāca, ka summa, ko varētu pielīdzināt, piemēram, divām skolotāja mēnešalgām, kļuva par nepārvaramu šķērsli.
Laikam gan tomēr uz mani lielāko iespaidu atstāja grāmatas biogrāfiju sadaļa - ieguldītais darbs, noskaidrojot iespējami vairāk faktu par šiem cilvēkiem, kas bija aktīvi Latvijas hokeja pirmsākumos, ir mežonīgs - līdzās darbam arhīvos un ar periodiku te ir arī saziņa ar pa pasauli izkaisītajiem sen mirušo sportistu pēcnācējiem. Ja salīdzina šo ar, piemēram, Rubeņa "Latvijas futbola vēsturi", kur daļai spēlētāju pat dzimšanas dati ir no pirksta izzīsti, tad šis ir pilnīgs kosmoss.
Skaidrs, ka šī ir grāmata ar ļoti šauru mērķauditoriju, kurā es precīzi ietilpstu (lai arī mana primārā interese tā laika sportā noteikti ir futbols, sportistu plašās pārklāšanās dēļ šis ir ļoti vērtīgs izziņas materiāls), līdz ar to ieteikt to varu tikai un vienīgi sporta un sporta vēstures interesentiem, bet viņiem (mums) tai obligāti ir jābūt goda vietā grāmatu plauktā. Un, ja kādreiz pienāks laiks, kad es atkal sadūšošos pieķerties malā noliktajām futbola vēstures lietām, tad nešaubīgi šis būs tas Parīzes metra etalons, kuram līdzināties, kaut ko rakstot pašam.
2019-09-20
comments powered by Disqus