Vecākošanās
Kaut kad pagājušogad Kvadrifrons "Projektu bankas" ietvaros izziņoja "Pirmās reizes" festivālu - proti, četru izrāžu tapšanu, dodot jaunajiem režisoriem un aktieriem iespēju pirmo reizi prezentēt savas radošās darbības izpausmes plašākai publikai. Mani šī iniciatīva uzrunāja vismaz tādā mērā, lai man pienāktos biļete uz vienu izrādi, un tā nu teju gadu vēlāk devos uz "Vecākošanos". Jāatzīst, ka pārmērīgi detalizēti nebiju izpētījis, kura no izrādēm šķiet vissaistošākā, bet vismaz šīs konkrētās izrādes tēma šķita gana aktuāla. Patiesībā, tagad apskatoties arī pārējo izrāžu aprakstus, secināju - varētu uz vēl kādu no tām aiziet, katrā var saskatīt kaut ko interesantu.
Izrādes tēma ir no tām, kas man maksimāli aktuāla bija pirms dažiem gadiem, tagad jau uz to varu raudzīties ar pieredzējuša cilvēka aci - proti, te runa ir par apbērnošanos, to, kā tu tam sagatavojies un kā tava dzīve mainās pēc tam. Izrāde par diviem pāriem, kuri aptuveni vienā laikā kļūst par vecākiem, par dažādām vairāk vai mazāk neveiklām situācijām, par sarežģījumiem attiecībās, kas šādos apstākļos mēdz rasties un to, kā šīs problēmas risināt (par pēdējo gan - vismazāk). Te ir gan stipri nodreijātas tēmas iz kategorijas "mēs pakakājām" vai "viņš mani sit", gan arī tādi novērojumi, kuri nav gluži tik triviāli. Un pa vidu - it kā personīgi stāsti "iz personīgās pieredzes" ("it kā" tālab, ka man nav ne mazākās nojautas, vai tā ir aktieru vai dramaturga personīgā pieredze). Principā varētu teikt, ka izrāde diezgan labi atbilda tam, ko es no tās biju gaidījis - bija diezgan smieklīgi, brīžiem - mazliet arī nopietni. Tam visam gan ir tāds studentu darba piesitiens, kas varbūt ir sirsnīgāks par līdz galam nopulētu veikumu, bet pilnībā no pašdarbnieku līmeņa vēl vaļā nav tikts (kaut kādā mērā tas droši vien sasaucas ar to laiku, kad paši kvadrifronieši iestudēja Kivirehka "Trīs stāstus"). Jaunie aktieri: Elīna Bojarkina, Sabīne Ozoliņa, Matīss Millers, Rihards Zelezņevs neviens tā uz sitiena mani nepārliecināja, ka viņiem būtu kāda sevišķa nākotne teātrī, bet lieliski zinu, ka man nav uz šo lietu trenēta acs - arī par jau daudzkārt piesaukto Kvadrifrona četrotni (par kuras fanu laika gaitā esmu kļuvis) pēc pirmās viņu redzēšanas reizes iespaids bija: "Teksts smieklīgs, bet aktieri - nekas īpašs". Tā jau varu novēlēt veiksmi gan aktieriem, gan izrādi iestudējušajam Andrim Zeļonkam! Droši varu teikt, ka šo izrādi varu rekomendēt gan jaunajiem vecākiem, gan tiem, kas par tādiem tuvākajā laikā grasās kļūt!
Izrādes tēma ir no tām, kas man maksimāli aktuāla bija pirms dažiem gadiem, tagad jau uz to varu raudzīties ar pieredzējuša cilvēka aci - proti, te runa ir par apbērnošanos, to, kā tu tam sagatavojies un kā tava dzīve mainās pēc tam. Izrāde par diviem pāriem, kuri aptuveni vienā laikā kļūst par vecākiem, par dažādām vairāk vai mazāk neveiklām situācijām, par sarežģījumiem attiecībās, kas šādos apstākļos mēdz rasties un to, kā šīs problēmas risināt (par pēdējo gan - vismazāk). Te ir gan stipri nodreijātas tēmas iz kategorijas "mēs pakakājām" vai "viņš mani sit", gan arī tādi novērojumi, kuri nav gluži tik triviāli. Un pa vidu - it kā personīgi stāsti "iz personīgās pieredzes" ("it kā" tālab, ka man nav ne mazākās nojautas, vai tā ir aktieru vai dramaturga personīgā pieredze). Principā varētu teikt, ka izrāde diezgan labi atbilda tam, ko es no tās biju gaidījis - bija diezgan smieklīgi, brīžiem - mazliet arī nopietni. Tam visam gan ir tāds studentu darba piesitiens, kas varbūt ir sirsnīgāks par līdz galam nopulētu veikumu, bet pilnībā no pašdarbnieku līmeņa vēl vaļā nav tikts (kaut kādā mērā tas droši vien sasaucas ar to laiku, kad paši kvadrifronieši iestudēja Kivirehka "Trīs stāstus"). Jaunie aktieri: Elīna Bojarkina, Sabīne Ozoliņa, Matīss Millers, Rihards Zelezņevs neviens tā uz sitiena mani nepārliecināja, ka viņiem būtu kāda sevišķa nākotne teātrī, bet lieliski zinu, ka man nav uz šo lietu trenēta acs - arī par jau daudzkārt piesaukto Kvadrifrona četrotni (par kuras fanu laika gaitā esmu kļuvis) pēc pirmās viņu redzēšanas reizes iespaids bija: "Teksts smieklīgs, bet aktieri - nekas īpašs". Tā jau varu novēlēt veiksmi gan aktieriem, gan izrādi iestudējušajam Andrim Zeļonkam! Droši varu teikt, ka šo izrādi varu rekomendēt gan jaunajiem vecākiem, gan tiem, kas par tādiem tuvākajā laikā grasās kļūt!
2021-09-09
comments powered by Disqus