Lotes ceļojums uz Dienvidiem
Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas par Loti no Izgudrotāju ciema, ko lasīju Esterei (Lote un Mēnessakmens noslēpums), šai teksta autors atkal ir Andruss Kivirehks, nevis ilustrāciju autors Heiki Ermits, un to uzreiz var just. "Mēnesakmens" radikāli cieta no pārmērīgas liekvārdības, pārāk gari izvērstām neinteresantām tēmām un arī kopumā neadekvāta grāmatas apjoma, kā dēļ man personīgi bija ļoti grūti tikt līdz attiecīgās grāmatas beigām. "Ceļojums uz Dienvidiem", protams, lielā mērā seko tiem pašiem spēles noteikumiem, kas Lotes pasaulē darbojas jau kopš pirmās grāmatas (proti, nekas nav neiespējams, pasaules estētika kopumā atbilst stīmpankam, par jebkuru dīvaini vienmēr atradīsies vēl cits, dīvaināks, dīvainis).
Atšķirīgais šajā grāmatā ir tas, ka tā ir vēstīta pirmajā personā, līdz ar to tai ir gan mazliet cita noskaņa - ja tu stāsti no bērna skatu punkta, tas tomēr ir citādāk nekā apstākļos, kad ir (nosacīti) neitrālais trešās personas stāstītājs, gan klāt nākoša sajūta, ka kaut kādā mērā tu visu laiku tiec āzēts - jo arī Lotes pasaulē, manuprāt, darbojas neuzticamā stāstītāja princips. Plus te parādās drusku cita ģimenes dinamika kā iepriekš - Lotes tēvs salīdzinoši ar iepriekšējiem darbiem ir izteikti nīgrāks un ar šo to neapmierinātāks, nekā tas bijis iepriekš. Tā vien varētu padomāt, ka pašu autoru šajā laika posmā ir vairāk no pacietības izveduši paša bērni (kas gan nevarētu būt tiesa, Kivirehka meitas ir jau gana sen pieaugušas).
Grāmatas sižets (kurš gan nav sevišķi svarīgs) vēsta par to, kā Lote kopā ar savu tēti (un arī pārgarās otrās Lotes grāmatas varoni ceļotājsuni Klausu) tēta izgatavotā lidmašīnā nogādā uz Dienvidiem kādu putnēnu, kurš pats vēl ir pārāk mazs, lai turp varētu aizlidot saviem spēkiem. Pa ceļam viņiem gadās daudz dažādu piedzīvojumu, kurus negrasos te atstāstīt, jo tam nebūtu nekādas jēgas. Katrā ziņā vēstījums uz priekšu gāja gana raiti, neiztiekot ne bez Kivirehkam raksturīgām absurdām situācijām (taču, atšķirībā no "Mēnesskamens" tās trakās epizodes nešķiet ar mokām no sevis izspiestas, ir tomēr atšķirība starp situācijām, kad raksta Kivirehks vai Ermits). Līdz ar to varu teikt - lasīšanai bērniem grāmata akceptēta, arī vecākam uz nerviem nekritīs. Vienīgais, par ko man gandrīz katrā grāmatā, kurā ir ļoti daudz ilustrāciju, ir iebildumi, tā ir teksta un attēlu nesakritība. Pēc principa - tu lasi, ka varoņi izgatavo jaunu zilu buru, bet attēlā tā ir brūna.
Kas gan šķiet mistiski - šķiet, ka hronoloģiski tieši šī ir pirmā grāmata (kurai pamatā ir arī pirmā multfilma par Loti), bet vienlaikus nav tā, ka mani ļoti satrauktu Lotes pasaules vēsture.
Atšķirīgais šajā grāmatā ir tas, ka tā ir vēstīta pirmajā personā, līdz ar to tai ir gan mazliet cita noskaņa - ja tu stāsti no bērna skatu punkta, tas tomēr ir citādāk nekā apstākļos, kad ir (nosacīti) neitrālais trešās personas stāstītājs, gan klāt nākoša sajūta, ka kaut kādā mērā tu visu laiku tiec āzēts - jo arī Lotes pasaulē, manuprāt, darbojas neuzticamā stāstītāja princips. Plus te parādās drusku cita ģimenes dinamika kā iepriekš - Lotes tēvs salīdzinoši ar iepriekšējiem darbiem ir izteikti nīgrāks un ar šo to neapmierinātāks, nekā tas bijis iepriekš. Tā vien varētu padomāt, ka pašu autoru šajā laika posmā ir vairāk no pacietības izveduši paša bērni (kas gan nevarētu būt tiesa, Kivirehka meitas ir jau gana sen pieaugušas).
Grāmatas sižets (kurš gan nav sevišķi svarīgs) vēsta par to, kā Lote kopā ar savu tēti (un arī pārgarās otrās Lotes grāmatas varoni ceļotājsuni Klausu) tēta izgatavotā lidmašīnā nogādā uz Dienvidiem kādu putnēnu, kurš pats vēl ir pārāk mazs, lai turp varētu aizlidot saviem spēkiem. Pa ceļam viņiem gadās daudz dažādu piedzīvojumu, kurus negrasos te atstāstīt, jo tam nebūtu nekādas jēgas. Katrā ziņā vēstījums uz priekšu gāja gana raiti, neiztiekot ne bez Kivirehkam raksturīgām absurdām situācijām (taču, atšķirībā no "Mēnesskamens" tās trakās epizodes nešķiet ar mokām no sevis izspiestas, ir tomēr atšķirība starp situācijām, kad raksta Kivirehks vai Ermits). Līdz ar to varu teikt - lasīšanai bērniem grāmata akceptēta, arī vecākam uz nerviem nekritīs. Vienīgais, par ko man gandrīz katrā grāmatā, kurā ir ļoti daudz ilustrāciju, ir iebildumi, tā ir teksta un attēlu nesakritība. Pēc principa - tu lasi, ka varoņi izgatavo jaunu zilu buru, bet attēlā tā ir brūna.
Kas gan šķiet mistiski - šķiet, ka hronoloģiski tieši šī ir pirmā grāmata (kurai pamatā ir arī pirmā multfilma par Loti), bet vienlaikus nav tā, ka mani ļoti satrauktu Lotes pasaules vēsture.
2022-12-18
comments powered by Disqus