Vīrs, kas zināja čūskuvārdus
Andrusa Kivirehka daiļrade nenoliedzami ir plaša un daudzšķautnaina, bet pilnīgi noteikti viens no tiem virzieniem, kurā viņš ir rakstījis salīdzinoši daudz, tā ir variācija par igauņu mitoloģiju (tam lielākā vai mazākā mērā atbilst, piemēram, romāns "Zilais, ragainais dzīvnieks" un filma "November"). "Vīrs, kas zinājā čūskuvārdus" patiesībā ir jau gana sen klajā nākusi grāmata, kas turklāt vismaz divreiz iestudēta Latvijas teātros, pēdējo - pavisam nesen Nacionālajā, taču izrādei nebija ilgs mūžs un tā jau ir ārā no aprites.
Grāmatas darbība risinās laikā, kad igauņi (tāpat kā baltu ciltis, no kurām vēlāk tapa latviešu tauta) zaudēja savu brīvību, tiekot pakļautas krustnešu zobeniem un viņus pavadošo mūku kristietībai. Grāmatas galvenais varonis - mežā augušais Lēmets ir pēdējais igaunis, kurš vēl prot čūsku valodu, kas viņa senčiem deva iespējas ne vien sazināties ar čūskām, kā arī pavēlēt citiem, zemākiem dzīvniekiem, bet arī izsaukt lielo Ziemeļu rupuci, kurš uzvarēja jebkādus naidniekus, kas igauņu zemēs nāca iekšā. Taču čūskuvārdu laikmets ir garām - un te mazāk ir vainīgs bruņnešu spēks, bet vairāk tas, ka gluži vienkārši - šis laikmets ir aizejošs, mainās mode, mainās tikumi, mainās cilvēki, un Lēmetam ir lemts kļūt par to, kas lidostā izslēdz gaismu (ne gluži šādā veidā, bet lielā mērā tomēr).
Kā jau to no Kivirehka var sagaidīt, romāns nav ne tīrs varoņeposs, ne arī parodija par varoņeposu vai tā dekonstrukcija. Tā nav kaut kādas mitoloģiskas pagātnes idealizācija, bet tā nav arī kāda iedomāta progresa slavināšana. Protams, tajā visā ir ļoti daudz ironijas. Ne velti no senču mantojuma, pieņemot kristietību, igauņi (grāmatas varoņi) patur tikai bezjēdzīgāko un māņticīgāko daļu, no kuras nav nekāda praktiska labuma, bet to, kas (vismaz grāmatas pasaulē) patiešām darbojas, ar vieglu sirdi aizmirst. Un Lēmets var saviem tautiešiem skaidrot, ka čūskuvārdi ir, bet meža gariņu nav, tāpat kā kristiešu Dieva, kuru viņi tagad metušies pielūgt, bet neviens viņā neklausās - jo viņš ir vienkāršs mežā uzaudzis igaunis, kamēr Dievu sludina vīri, kas ir baudījuši civilizācijas augstākos sasniegumus (un, lai pasargātu savas aitas no vilkiem, viņi izmanto svētītas jostas pakratīšanu). Taču arī (par Lēmetu vecākie, līdz ar to - ātrāk mirušie) pēdējie čūskuvārdu pratēji arī ir ne bez savām īpatnībām un nav šaubu, ka viņiem nākotne nepieder (īpaši tas attiecas uz par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem sauktu pārīti, kas atsakās ne vien no dzīves būdās, bet arī no sentēvu varianta alas, jo īstā un progresīvā mītne, protams, ir koks).
Grāmata ir krāšņa, brīžiem - visai smieklīga, citkārt - totāli biedējoša. Īsumā var teikt - grāmatā visi mirst, turklāt lielākoties - galīgi nesmukos un daļa - ļoti brutālos veidos. Bet nav tā, ka tā ir tikai smaga, tas jau nebūtu Kivirehks, kas rakstītu tikai minorā vai tikai mažorā, tonalitāšu te ir ļoti daudz. Droši var teikt, ka grāmata lasās ļoti viegli, kā kārtīgs piedzīvojumu romāns, lai gan realitātē tā, protams, ir daudz vairāk. Vienlaikus - šis gan būs no tiem Kivirehka darbiem, kur nevarēšu teikt, ka to var lasīt gan liels, gan mazs. Šī patiešām ir grāmata pieaugušajiem.
Grāmatas darbība risinās laikā, kad igauņi (tāpat kā baltu ciltis, no kurām vēlāk tapa latviešu tauta) zaudēja savu brīvību, tiekot pakļautas krustnešu zobeniem un viņus pavadošo mūku kristietībai. Grāmatas galvenais varonis - mežā augušais Lēmets ir pēdējais igaunis, kurš vēl prot čūsku valodu, kas viņa senčiem deva iespējas ne vien sazināties ar čūskām, kā arī pavēlēt citiem, zemākiem dzīvniekiem, bet arī izsaukt lielo Ziemeļu rupuci, kurš uzvarēja jebkādus naidniekus, kas igauņu zemēs nāca iekšā. Taču čūskuvārdu laikmets ir garām - un te mazāk ir vainīgs bruņnešu spēks, bet vairāk tas, ka gluži vienkārši - šis laikmets ir aizejošs, mainās mode, mainās tikumi, mainās cilvēki, un Lēmetam ir lemts kļūt par to, kas lidostā izslēdz gaismu (ne gluži šādā veidā, bet lielā mērā tomēr).
Kā jau to no Kivirehka var sagaidīt, romāns nav ne tīrs varoņeposs, ne arī parodija par varoņeposu vai tā dekonstrukcija. Tā nav kaut kādas mitoloģiskas pagātnes idealizācija, bet tā nav arī kāda iedomāta progresa slavināšana. Protams, tajā visā ir ļoti daudz ironijas. Ne velti no senču mantojuma, pieņemot kristietību, igauņi (grāmatas varoņi) patur tikai bezjēdzīgāko un māņticīgāko daļu, no kuras nav nekāda praktiska labuma, bet to, kas (vismaz grāmatas pasaulē) patiešām darbojas, ar vieglu sirdi aizmirst. Un Lēmets var saviem tautiešiem skaidrot, ka čūskuvārdi ir, bet meža gariņu nav, tāpat kā kristiešu Dieva, kuru viņi tagad metušies pielūgt, bet neviens viņā neklausās - jo viņš ir vienkāršs mežā uzaudzis igaunis, kamēr Dievu sludina vīri, kas ir baudījuši civilizācijas augstākos sasniegumus (un, lai pasargātu savas aitas no vilkiem, viņi izmanto svētītas jostas pakratīšanu). Taču arī (par Lēmetu vecākie, līdz ar to - ātrāk mirušie) pēdējie čūskuvārdu pratēji arī ir ne bez savām īpatnībām un nav šaubu, ka viņiem nākotne nepieder (īpaši tas attiecas uz par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem sauktu pārīti, kas atsakās ne vien no dzīves būdās, bet arī no sentēvu varianta alas, jo īstā un progresīvā mītne, protams, ir koks).
Grāmata ir krāšņa, brīžiem - visai smieklīga, citkārt - totāli biedējoša. Īsumā var teikt - grāmatā visi mirst, turklāt lielākoties - galīgi nesmukos un daļa - ļoti brutālos veidos. Bet nav tā, ka tā ir tikai smaga, tas jau nebūtu Kivirehks, kas rakstītu tikai minorā vai tikai mažorā, tonalitāšu te ir ļoti daudz. Droši var teikt, ka grāmata lasās ļoti viegli, kā kārtīgs piedzīvojumu romāns, lai gan realitātē tā, protams, ir daudz vairāk. Vienlaikus - šis gan būs no tiem Kivirehka darbiem, kur nevarēšu teikt, ka to var lasīt gan liels, gan mazs. Šī patiešām ir grāmata pieaugušajiem.
2022-12-20
comments powered by Disqus