Stāsts ir vecum vecais - par dvēseles pārdošanu nelabajam apmaiņā pret kaut kādiem labumiem. Kamēr Kreicvalda versijā runa ir par skopu saimnieku, kurš savu nemirstīgo dvēseli un trīs asins lāses iemaina pret kalpiem, ks neprasa ēdienu un algu, tad Kivirehks darbību pārnes uz Atmodas laika (un arī mūsdienu neatkarības) Igauniju, darījumam ar velnu notiekot naktī pirms Baltijas ceļa norises. Taču tas, ko no šīs premisas Kivirehks izveido tālāk, ir kaut kas visnotaļ nesaistīts ar sākotnējo pasaku - un jāatzīst, ka lielisks. Šajā darbā Kivirehks ir itin labi sakausējis igauņu (un latviešu - jo šis periods mums bija stipri līdzīgs) vēsturē nozīmīgo Atmodas periodu un tā sajūtas (tas, kā viņš apraksta darbību Tautas frontes birojā, man pamatīgi atsita atmiņā Sandras Kalnietes memuārus) ar mitoloģisko pasauli, to visu ietērpjot absurda mērcē (jo kas gan būtu Kivirehks bez absurda). Saturiski te itin spēcīgi jaušamas vēsmas no "Rijkura" pasaules, kur arī notika nebeidzami darījumi ar velnu (tiesa, tur velns lielākoties palika jaņos) un igauņi ieguva mākslīgi radītus kalpus, taču "Koceniekos" tas viss notiek pavisam netālu no mūsdienām, padarot to mitoloģiju daudz tuvāku šodienas reālijām, bet - ne mazāk pārsteidzošu tajā, kas no tā visa sanāk beigās. Un, domājams, ja šo grāmatiņu tu lasīsi otro reizi, tev uzreiz acīs dursies dažādas norādes uz to, kas atklājās vien tās beigās, bet sākotnēji tas viss šķitis absolūti normāli un loģiski.
Ņemot vērā to, ka summāri šajā izdevumā ir 70 lappuses, turklāt vēl tajā ir itin daudz ilustrāciju, prātīgākais šķiet ieteikums veltīt pusstundu šīs grāmatas izlasīšanai un tad izteikt spriedumu, vai tev tā gāja pie sirds tikpat labi kā man, kuram līdz šim vēl nav sanācis Kivirehkā vilties, un šī grāmata noteikti nebūs tā, kas liks man pārstāt jūsmot par šo igauņu rakstnieku.