Sirli, Sīms un noslēpumi
Andruss Kivirehks summāri droši vien uzskatāms par mūsu ģimenes mīļāko rakstnieku. Nezinu, vai kāds akurāt viņu liktu savā pašā topa virsotnē, bet šaubu nav - par viņa grāmatām jūsmojam visi četri, katram gan, protams, vairāk tuvs kaut kas cits no viņa veikumiem. Šo konkrēto grāmatu iepriekš nebiju manījis, taču vizītes Nacionālajā bibliotēkā laikā konstantēju: "O, ir vēl kaut kas no Kivirehka izdots latviski, ko neesam lasījuši!", Marina daļu šīs grāmatas turpat bibliotēkā izlasīja, bet nedēļu vēlāk es to paņēmu mājas lasīšanai jau "bibliotēkā parastajā".
"Sirli, Sīms un noslēpumi" ir viena no Kivirehka grāmatām bērniem, bet te, kā allaž, jāatgādina, ka šī autora raksturīga iezīme ir - gan bērniem, gan pieaugušajiem viņš raksta ļoti līdzīgā manierē, ar pamatīgu devu absurda, bieži - absolūtā minimālisma formā. Arī šeit kaut kas no tā ir jūtams, bet vienlaikus droši vien tomēr man jāatzīst - šī ir tāda tipiskāka mazajam lasītājam paredzēta grāmata, un varbūt tādēļ es droši vien apgalvotu, ka no visiem Kivirehka darbiem, ko man nācies lasīt (un tādu ir daudz!) šis manī raisījis vismazāko sajūsmu.
Grāmata stāsta par kādu ģimeni: divi bērni un viņu vecāki, kur katram ir savs noslēpums, taču tas nav kaut kas tumšs, bet gan tas, kādi ir katra ģimenes locekļa sapņi, sava privātā fantāziju pasaule, kurā tu esi tas, kas vēlies būt. Sīms, kad ielien pagaldē, ir burvis. Sirli caur daudzdzīvokļu mājas liftu nonāk debesīs, kur viņa draudzējas ar zvaigznēm, Sauli un Mēnesi (pēdējais ir sieviešu dzimtē, proti Mēnestiņa). Mamma, kad viņai atrodas laiks iziet caur durvīm, nonāk pilī, kurā viņa reiz bijusi princese, bet tagad ir karaliene. Tikām tētis ir pasaulē izcilākais sportists - taču vien tad, kad pārkāpj aizmugurējā sēdēkli savā auto, jo pārējā laikā viņš sportā piedalās tikai caur TV ekrānu, ko gan dara ļoti intensīvi, gandrīz profesionālā līmenī.
Kolorītākie grāmatas tēli gan nemaz nav šīs ģimenes pārstāvji, bet gan citi mājas iemītnieki. Pirmkārt, tā ir melīga kaimiņu meitene, kas to vien dara, kā mēģina citiem iestāstīt kaut kādas blēņas, kolorītākās no tām ir stāsts par suņa kakā atrastu zelta pulksteni un otrs, par rejošo vectēvu. Nodaļas ar šiem blēņu stāstiem liekamas Kivirehka zelta fondā. Tāpat ievērības cienīgs ir nīgrais rakstnieks Aitas kungs, kurš, atšķirībā no citiem grāmatas varoņiem, savus bērnības sapņus ir aizmirsis, tāpēc viņš to vien dara kā īgņojas un raksta riebeklību pilnas grāmatas. Trešais ir mājas sētnieks, kurš ar saviem pamata pienākumiem gan neaizraujas, jo viņš galvenokārt dzīvo savu sapņu dzīvi, kur viņš ir zemūdens valstības princis. Ieejas punkts šajā zemūdens valstībā ir slotu skapis, un no tā sētnieks ārā nāk visnotaļ slapjš.
Teikt, ka grāmatā būtu kāds super centrāls sižets, es nevarētu - tā vairāk ir tēlu un atgadījumu kolāža, bet tas pats par sevi nav nekas ļauns. Mana problēma ar to droši vien ir tajā, ka Sirli un Sīma ģimenes sapņu valstības, manuprāt, nav fenomenāli aizraujošas, vismaz ne lielos daudzumos. Grāmatas morāle arī nav no sarežģītajām: nezaudē savus sapņus (kā Aitas kungs), bet neļauj tiem sevi arī aprīt (kā Sētniekam). Ok, doma, ka katram ir savi sapņi, ka tie ir privāti un ka citi par to eksistenci nenojauš - tas viss ir ok, taču, piemēram, tēta sapņi par sportista karjeru, realitātē neko aktīvu nedarot, man šķiet drīzāk kā "pamācošs stāsts, kā nevajag darīt", taču grāmatā šādu attieksmi no autora puses es, manuprāt, nesaskatu. Tā kopumā es teiktu - nav jau slikti (pavisam slikti Kivirehks nemaz nevar rakstīt), bet šī noteikti nav viena no veiksmīgākajām viņa grāmatām, un šo man pat nebūtu vēlmes nočiept no bibliotēkas.
"Sirli, Sīms un noslēpumi" ir viena no Kivirehka grāmatām bērniem, bet te, kā allaž, jāatgādina, ka šī autora raksturīga iezīme ir - gan bērniem, gan pieaugušajiem viņš raksta ļoti līdzīgā manierē, ar pamatīgu devu absurda, bieži - absolūtā minimālisma formā. Arī šeit kaut kas no tā ir jūtams, bet vienlaikus droši vien tomēr man jāatzīst - šī ir tāda tipiskāka mazajam lasītājam paredzēta grāmata, un varbūt tādēļ es droši vien apgalvotu, ka no visiem Kivirehka darbiem, ko man nācies lasīt (un tādu ir daudz!) šis manī raisījis vismazāko sajūsmu.
Grāmata stāsta par kādu ģimeni: divi bērni un viņu vecāki, kur katram ir savs noslēpums, taču tas nav kaut kas tumšs, bet gan tas, kādi ir katra ģimenes locekļa sapņi, sava privātā fantāziju pasaule, kurā tu esi tas, kas vēlies būt. Sīms, kad ielien pagaldē, ir burvis. Sirli caur daudzdzīvokļu mājas liftu nonāk debesīs, kur viņa draudzējas ar zvaigznēm, Sauli un Mēnesi (pēdējais ir sieviešu dzimtē, proti Mēnestiņa). Mamma, kad viņai atrodas laiks iziet caur durvīm, nonāk pilī, kurā viņa reiz bijusi princese, bet tagad ir karaliene. Tikām tētis ir pasaulē izcilākais sportists - taču vien tad, kad pārkāpj aizmugurējā sēdēkli savā auto, jo pārējā laikā viņš sportā piedalās tikai caur TV ekrānu, ko gan dara ļoti intensīvi, gandrīz profesionālā līmenī.
Kolorītākie grāmatas tēli gan nemaz nav šīs ģimenes pārstāvji, bet gan citi mājas iemītnieki. Pirmkārt, tā ir melīga kaimiņu meitene, kas to vien dara, kā mēģina citiem iestāstīt kaut kādas blēņas, kolorītākās no tām ir stāsts par suņa kakā atrastu zelta pulksteni un otrs, par rejošo vectēvu. Nodaļas ar šiem blēņu stāstiem liekamas Kivirehka zelta fondā. Tāpat ievērības cienīgs ir nīgrais rakstnieks Aitas kungs, kurš, atšķirībā no citiem grāmatas varoņiem, savus bērnības sapņus ir aizmirsis, tāpēc viņš to vien dara kā īgņojas un raksta riebeklību pilnas grāmatas. Trešais ir mājas sētnieks, kurš ar saviem pamata pienākumiem gan neaizraujas, jo viņš galvenokārt dzīvo savu sapņu dzīvi, kur viņš ir zemūdens valstības princis. Ieejas punkts šajā zemūdens valstībā ir slotu skapis, un no tā sētnieks ārā nāk visnotaļ slapjš.
Teikt, ka grāmatā būtu kāds super centrāls sižets, es nevarētu - tā vairāk ir tēlu un atgadījumu kolāža, bet tas pats par sevi nav nekas ļauns. Mana problēma ar to droši vien ir tajā, ka Sirli un Sīma ģimenes sapņu valstības, manuprāt, nav fenomenāli aizraujošas, vismaz ne lielos daudzumos. Grāmatas morāle arī nav no sarežģītajām: nezaudē savus sapņus (kā Aitas kungs), bet neļauj tiem sevi arī aprīt (kā Sētniekam). Ok, doma, ka katram ir savi sapņi, ka tie ir privāti un ka citi par to eksistenci nenojauš - tas viss ir ok, taču, piemēram, tēta sapņi par sportista karjeru, realitātē neko aktīvu nedarot, man šķiet drīzāk kā "pamācošs stāsts, kā nevajag darīt", taču grāmatā šādu attieksmi no autora puses es, manuprāt, nesaskatu. Tā kopumā es teiktu - nav jau slikti (pavisam slikti Kivirehks nemaz nevar rakstīt), bet šī noteikti nav viena no veiksmīgākajām viņa grāmatām, un šo man pat nebūtu vēlmes nočiept no bibliotēkas.
2026-10-29
comments powered by Disqus