The Martian
Šis ir ļoti rets gadījums - grāmatu "Marsietis" es izlasīju pēc filmas noskatīšanās. Parasti sanāk otrādi, turklāt visbiežāk es ar pārsteigumu uzzinu, ka kāda manis izlasīta grāmata nule piedzīvojusi ekranizāciju. Un droši vien normālos apstākļos es nemaz nebūtu saņēmies to lasīt, ja vien tā nebūtu iekļauta mūsu biroja grāmatu pulciņa plānos. Tad nu ņēmu un izlasīju šo itin lielo ievērību guvušo darbu.
Būtu pārspīlējums teikt, ka Endijam Veiram primārais mērķis šajā grāmatā bija augstas literarās kvalitātes - nav grūti noprast, ka primāri (vismaz pirms "Marsieša" lielajiem panākumiem) viņš ir tehnoloģiju un nevis emociju eksperts, līdz ar to "The Martian" lielāko vērtību vidū noteikti nevajag meklēt niansētus un sarežģītus tēlus un ticamas attiecības starp varoņiem. Drīzāk gluži otrādi - tajās reizēs, kad Veirs mēģina varoņiem iedot kādu privāto dzīvi, rodas sajūta, ka visas savas zināšanas par cilvēciskajām emocijām viņš ir smēlies no zinātniskās fantastikas seriāliem. Pat grāmatas galvenais varonis Marks ir ļoti nosacīts tēls, kurš lieki neļaujas sentimentam, jo tas jau nav nepieciešams viņa misijai šajā grāmatā - izdzīvot uz Marsa.
Sižets (tāpat kā filmā) šeit īsumā ir raksturojums šādi: varonis ir pamests viens uz Marsa ar nepietiekamiem pārtikas krājumiem, lai viņš varētu sagaidīt glābējus. Viņam ir jāliek lietā visas savas zināšanas un izdoma, lai neietu bojā. Marks Votnijs raksta dienasgrāmatu, kurā ziņo par savu progresu cīņā pret Marsa mēģinājumiem viņu nogalināt, un ko gan citu lai viņš darītu, ja brīvā laika viņam ir sasodīti daudz? Kā jau droši vien 90% lasītāju kopš grāmata pārsteidzošā kārtā kļuva par dižpārdokli ārpus "hardcore" kosmosa / populārzinātniskās literatūras cienītāju aprindām, arī es sevišķi detalizēti neiedziļinājos visa aprakstītā zinātniskumā - nav īsti man dabā pārbaudīt, cik precīzi autors ir sniedzis faktus par dažādām ķīmiskajām reakcijām, Marsa ģeogrāfiju vai kartupeļu audzēšanu ārpuszemes apstākļos. Kam gan es mēdzu šādās situācijās piekasīties - tas ir iekšējais "consistency", jo nav tā īsti skaidrs, kam Marks adresē savu dienasgrāmatu. Diezgan droši viņš to neraksta sev, lai varētu pēcāk to brīvā brīdī pārlasīt. Atbilstoši rakstības manierei, viņš to neraksta arī nākamajiem NASA astronautiem, jo tajā ir pārāk daudz pamatinformācijas, kura varētu vairāk uzrunāt laju nekā profesionāli. Protams, es saprotu to, ka Veirs grāmatu rakstīja, domājot par "cilvēku parasto", bet tas nemaina lietas būtību, ka kategorijā "es visam tajā spēju noticēt" šī nav pati pārliecinošākā grāmata. Un vispār - lai arī autoram ir diezgan laba humora izjūta, man ne pārāk patīk viņa joku izpildījums - tiem pietrūkst autentiskuma un bieži man radās sajūta "šis joks te ir nevis nonācis dabiski, bet gan iekalkulēts kā šajā vietā nepieciešams". Iespējams, es gluži vienkārši esmu pārāk prasīgs, bet es nekādi nevaru nosaukt Veiru par izcilu rakstnieku - viņam šajā grāmatā ir padevies teicams domu eksperiments, bet gan tēli, gan sižeta uzbūve baigi jau nu rada sajūtu, ka lielāko iedvesmu viņš varētu smēlies no puskomiksa veida kosmosa sāgām, kur personāžu dziļums galīgi nav prioritāte. Lasās viegli, atmiņā paliek diezgan ok, bet kā literārs darbs - nekas īpašs.
Būtu pārspīlējums teikt, ka Endijam Veiram primārais mērķis šajā grāmatā bija augstas literarās kvalitātes - nav grūti noprast, ka primāri (vismaz pirms "Marsieša" lielajiem panākumiem) viņš ir tehnoloģiju un nevis emociju eksperts, līdz ar to "The Martian" lielāko vērtību vidū noteikti nevajag meklēt niansētus un sarežģītus tēlus un ticamas attiecības starp varoņiem. Drīzāk gluži otrādi - tajās reizēs, kad Veirs mēģina varoņiem iedot kādu privāto dzīvi, rodas sajūta, ka visas savas zināšanas par cilvēciskajām emocijām viņš ir smēlies no zinātniskās fantastikas seriāliem. Pat grāmatas galvenais varonis Marks ir ļoti nosacīts tēls, kurš lieki neļaujas sentimentam, jo tas jau nav nepieciešams viņa misijai šajā grāmatā - izdzīvot uz Marsa.
Sižets (tāpat kā filmā) šeit īsumā ir raksturojums šādi: varonis ir pamests viens uz Marsa ar nepietiekamiem pārtikas krājumiem, lai viņš varētu sagaidīt glābējus. Viņam ir jāliek lietā visas savas zināšanas un izdoma, lai neietu bojā. Marks Votnijs raksta dienasgrāmatu, kurā ziņo par savu progresu cīņā pret Marsa mēģinājumiem viņu nogalināt, un ko gan citu lai viņš darītu, ja brīvā laika viņam ir sasodīti daudz? Kā jau droši vien 90% lasītāju kopš grāmata pārsteidzošā kārtā kļuva par dižpārdokli ārpus "hardcore" kosmosa / populārzinātniskās literatūras cienītāju aprindām, arī es sevišķi detalizēti neiedziļinājos visa aprakstītā zinātniskumā - nav īsti man dabā pārbaudīt, cik precīzi autors ir sniedzis faktus par dažādām ķīmiskajām reakcijām, Marsa ģeogrāfiju vai kartupeļu audzēšanu ārpuszemes apstākļos. Kam gan es mēdzu šādās situācijās piekasīties - tas ir iekšējais "consistency", jo nav tā īsti skaidrs, kam Marks adresē savu dienasgrāmatu. Diezgan droši viņš to neraksta sev, lai varētu pēcāk to brīvā brīdī pārlasīt. Atbilstoši rakstības manierei, viņš to neraksta arī nākamajiem NASA astronautiem, jo tajā ir pārāk daudz pamatinformācijas, kura varētu vairāk uzrunāt laju nekā profesionāli. Protams, es saprotu to, ka Veirs grāmatu rakstīja, domājot par "cilvēku parasto", bet tas nemaina lietas būtību, ka kategorijā "es visam tajā spēju noticēt" šī nav pati pārliecinošākā grāmata. Un vispār - lai arī autoram ir diezgan laba humora izjūta, man ne pārāk patīk viņa joku izpildījums - tiem pietrūkst autentiskuma un bieži man radās sajūta "šis joks te ir nevis nonācis dabiski, bet gan iekalkulēts kā šajā vietā nepieciešams". Iespējams, es gluži vienkārši esmu pārāk prasīgs, bet es nekādi nevaru nosaukt Veiru par izcilu rakstnieku - viņam šajā grāmatā ir padevies teicams domu eksperiments, bet gan tēli, gan sižeta uzbūve baigi jau nu rada sajūtu, ka lielāko iedvesmu viņš varētu smēlies no puskomiksa veida kosmosa sāgām, kur personāžu dziļums galīgi nav prioritāte. Lasās viegli, atmiņā paliek diezgan ok, bet kā literārs darbs - nekas īpašs.
2016-11-17
comments powered by Disqus