Sporta smaidi un grimases
Gaidot rindā uz pases formēšanu, laika īsināšanas labad iegāju turpat PMLP blakus esošajā bibliotēkā, lai paņemtu kādu vieglu lasāmvielu laika īsināšanai. Par to kļuva Andžila Remesa viens no pēdējiem publicētajiem darbiem - sporta pastāstu krājumu "Sporta smaidi un grimases". Savā būtībā tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons) Latvijas teātrim deva ar "Latviešu teātris anekdotēs. No 1804. līdz 1940. gadam" (1943), tikai, protams, par sportu un nevis teātri. Dažādi īsi vairāk vai mazāk patiesi stāstiņi iz Latvijas sporta dzīves sākot ar 20. gadsimta sākumu un beidzot ar mūsdienām (par pēdējām gan par laimi nav sevišķi daudz, jo tur jau tāpat esmu gana informēts).
Lasāmviela nudien ļoti viegla un sevišķu koncentrāciju neprasoša. Stāstiņu grāmatā ir daudz - ap simtu, daži no tiem īsāki par lappusi, citi - garāki, bet tāpat nelieli. Ja kāda tēma tevi ne sevišķi uzrunā, vari neraizēties - tūlīt būs cita. Sporta veidi un notikumi - visdažādākie gan mēroga, gan vēsturiskuma ziņā. Būs tev te gan futbols, gan basketbols, gan orientēšanās sports, gan ledus burāšana un citas man pagalam svešas tēmas. Arī sportisti gan tādi, kuru vārdi jautājumus neprasa, gan tādi, par kuriem man nav ne zināšanu, ne intereses pie šādām zināšanām tikt. Šis tas ir no autora paša pieredzētā, vēl daļa - nostāstos dzirdēta (prognozējami liela daļa stāstu ir par Liepājas sportu, ar kuru Remesam loģiski, ka bija vistuvākās attiecības), vēl kaut kas - droši vien tīri no avīzēm pasmelts.
Par ko man šī grāmata raisīja lielākās pārdomas - tas ir viss padomju laika sports. Gan no tāda viedokļa, ka man vispār ir ļoti sarežģītas attiecības (un maza skaidrība), kā par tā laika sporta norisēm vajadzētu rakstīt (nepatīk man okupācijas normalizācija - tas gan, protams, attiecas arī uz sportu nacistiskās okupācijas laikā), gan tālab, ka arī šajā grāmatā reizēm tur parādās tādas lietas, kuras liek šaubīties, cik ļoti tas sports ir ņemams par pilnu tīri tajā valdošās korupcijas dēļ. Ja, lasot par PSRS mēroga turnīriem futbolā, hokejā, basketbolā, tu atkal un atkal sastopies ar aprakstiem par "darbu ar tiesnešiem", iepriekš sarunātiem spēļu rezultātiem, korupciju, nodrošinot to, kuras komandas krīt līmeni zemāk un kuras ne - kā gan lai tu šādos apstākļos vērtē jebkādus sasniegumus un to guvējus? Šajā grāmatā laikam visvairāk šajā ziņā tiek Liepājas "Zvejnieka" meistarkomandai, kuras pārstāvētajā PSRS čempionāta līmenī, šķiet, negodīgu spēļu procents bija maksimāli augsts.
Šādi tādi no šiem stāstiem bija dzirdēti, citi nē. Šķiet, ka dīvainākais bija stāsts par Igaunijas - Latvijas futbola spēli 1925. gadā Tallinā, kur igauņiem labvēlīgs tiesnesis spēles pēdējās piecās minūtēs nozīmēja divus 11 metru soda sitienus uz latviešu vārtiem, turklāt ar īpatnību, ka pēc pirmā 11 metru soda sitiena tiesnesis noraidīja Latvijas vārtsargu Jurgenu, bet atļāva viņa vietu ieņemt rezerves vārtsargam Greblem (nevis kāda nomainīta spēlētāja, bet tieši Jurgena vietā), un tad vēl otrajos vārtos bumbu vārtos ievadījis nevis 11 metru sitiena izpildītājs, bet gan kāds skatītājs ar roku (!). Nudien gribētos par šo uzzināt vairāk, bet diemžēl arī laikraksti neko vairāk par šo neziņoja.
Skaidrs, ka šī ir tieši tādas kvalitātes lasāmviela, ko baudīt sabiedriskajā transportā, rindā pēc pasēm vai arī vienkārši tajā telpā, kurp pat ķeizars gāja ar kājām. Bet šajās konkrētajās situācijās tā ir gana laba un izklaidējoša, bet kaut ko vairāk no šāda faktiski anekdošu krājuma prasīt nebūtu vietā.
Lasāmviela nudien ļoti viegla un sevišķu koncentrāciju neprasoša. Stāstiņu grāmatā ir daudz - ap simtu, daži no tiem īsāki par lappusi, citi - garāki, bet tāpat nelieli. Ja kāda tēma tevi ne sevišķi uzrunā, vari neraizēties - tūlīt būs cita. Sporta veidi un notikumi - visdažādākie gan mēroga, gan vēsturiskuma ziņā. Būs tev te gan futbols, gan basketbols, gan orientēšanās sports, gan ledus burāšana un citas man pagalam svešas tēmas. Arī sportisti gan tādi, kuru vārdi jautājumus neprasa, gan tādi, par kuriem man nav ne zināšanu, ne intereses pie šādām zināšanām tikt. Šis tas ir no autora paša pieredzētā, vēl daļa - nostāstos dzirdēta (prognozējami liela daļa stāstu ir par Liepājas sportu, ar kuru Remesam loģiski, ka bija vistuvākās attiecības), vēl kaut kas - droši vien tīri no avīzēm pasmelts.
Par ko man šī grāmata raisīja lielākās pārdomas - tas ir viss padomju laika sports. Gan no tāda viedokļa, ka man vispār ir ļoti sarežģītas attiecības (un maza skaidrība), kā par tā laika sporta norisēm vajadzētu rakstīt (nepatīk man okupācijas normalizācija - tas gan, protams, attiecas arī uz sportu nacistiskās okupācijas laikā), gan tālab, ka arī šajā grāmatā reizēm tur parādās tādas lietas, kuras liek šaubīties, cik ļoti tas sports ir ņemams par pilnu tīri tajā valdošās korupcijas dēļ. Ja, lasot par PSRS mēroga turnīriem futbolā, hokejā, basketbolā, tu atkal un atkal sastopies ar aprakstiem par "darbu ar tiesnešiem", iepriekš sarunātiem spēļu rezultātiem, korupciju, nodrošinot to, kuras komandas krīt līmeni zemāk un kuras ne - kā gan lai tu šādos apstākļos vērtē jebkādus sasniegumus un to guvējus? Šajā grāmatā laikam visvairāk šajā ziņā tiek Liepājas "Zvejnieka" meistarkomandai, kuras pārstāvētajā PSRS čempionāta līmenī, šķiet, negodīgu spēļu procents bija maksimāli augsts.
Šādi tādi no šiem stāstiem bija dzirdēti, citi nē. Šķiet, ka dīvainākais bija stāsts par Igaunijas - Latvijas futbola spēli 1925. gadā Tallinā, kur igauņiem labvēlīgs tiesnesis spēles pēdējās piecās minūtēs nozīmēja divus 11 metru soda sitienus uz latviešu vārtiem, turklāt ar īpatnību, ka pēc pirmā 11 metru soda sitiena tiesnesis noraidīja Latvijas vārtsargu Jurgenu, bet atļāva viņa vietu ieņemt rezerves vārtsargam Greblem (nevis kāda nomainīta spēlētāja, bet tieši Jurgena vietā), un tad vēl otrajos vārtos bumbu vārtos ievadījis nevis 11 metru sitiena izpildītājs, bet gan kāds skatītājs ar roku (!). Nudien gribētos par šo uzzināt vairāk, bet diemžēl arī laikraksti neko vairāk par šo neziņoja.
Skaidrs, ka šī ir tieši tādas kvalitātes lasāmviela, ko baudīt sabiedriskajā transportā, rindā pēc pasēm vai arī vienkārši tajā telpā, kurp pat ķeizars gāja ar kājām. Bet šajās konkrētajās situācijās tā ir gana laba un izklaidējoša, bet kaut ko vairāk no šāda faktiski anekdošu krājuma prasīt nebūtu vietā.
2022-12-21
comments powered by Disqus