Kvēlošā lokā
Izlasījis Zentas Mauriņas apceres grāmatu par Annu Brigaderi, ķēros vērsim pie ragiem, proti, pašas Brigaderes darbam. "Kvēlošā lokā" gan nekādi nevar nosaukt par viņas tipiskāko darbu - vienīgais romāns, kas turklāt vēsta par Pirmo pasaules karu un Latvijas Brīvības cīņām, kas galīgi nav tās tēmas ar ko vismaz man personīgi saistās Anna Brigadere. Turklāt vēl viens satraucošs faktors - grāmatas apjoms ap 500 lappusēm. Protams, zinu, ka Brigadere galīgi nebija īsrakstītāja, bet lielas grāmatas mani mēdz satraukt ar jautājumu, vai autors spēs uzturēt manu uzmanību līdz galam. Un kā tad ir ar šo grāmatu?
Tēma, protams, ir aktuāla arī šodien, varbūt pat vēl aktuālāka kā tad, kad tā iznāca. Par tautas tieksmi pēc brīvības, par upuriem, kas jānes, par apstākļiem, kas vienam vai otram liek izšķirties šādi vai citādi. Vēsturiskais materiāls arī gana noderīgs mūsdienu lasītājam, ja viņš nav pārmērīgi iedziļinājies savas dzimtenas vēsturē. Bet kaut kur internetos lasītais vērtējums, ka šī grāmata ir ne mazāk vērtīga kā "Mūžības skartie" un "Dvēseļu putenis" - atvainojiet, bet nudien kaut kam tādam nevaru piekrist. Tas, protams, no manas puses izklausīsies pēc seksisma (kā nu no tā izvairīties šajā gadījumā!), bet ir tēmas, par kurām Brigadere spēj rakstīt pārliecinoši, un ir tādas, kurām es nespēju noticēt. Un tas, kā viņa apraksta Bermontiādi, man kvalitātes ziņā sasaucas ar "Rīgas sargiem", tikai Mārtiņa lomā šajā reizē ir Arvis Bujāns. Tiesa, šis nav skatījums no tēmas "ko gan tā sieviete var saprast no kara, kas ir veču lieta", grāmatas centrālā mīlestības līnija arī ir to pašu "Rīgas sargu" līmenī. Kaut kad kara sākuma posmā Arvis un Vaida nejauši sastopas, meklējot noklīdušu teļu, starp viņiem acumirklī izveidojas dziļš kontakts, seko viens liktenīgais skūpsts un tad turpmākos gadus, cik sarežģīti lai nebūtu viņu likteņi, viņi domā tikai viens par otru, lai arī ir kopā pavadījuši varbūt pusstundu laika. Un, protams, ka grāmatas beigās viņi satiksies un apprecēsies, jo kā gan citādi? Un dialogi, kāda brīžiem ir to kvalitāte! Ja es atļāvos kritizēt Īvandes Kaijas "Iedzimto grēku" un to, ka personāži tajā visi varbūt runā katrs savā balsī, bet tie tāpat visi ir viens un tas pats tēls (proti, autore), tad "Kvēlošā lokā" no tā cieš mazliet citā formā - te varoņi varbūt tik ļoti neaizraujas ar teoretizēšanu un vispārīgiem spriedumiem, bet viņu runas veids drīzāk būtu iederīgs kādā no Brigaderes pasaku lugām, nevis it kā reālistiskā vēstījumā.
Tomēr mana lielākā problēma ar šo grāmatu ir tajā, ka tā ir pārāk audzinoša, pārāk pamācoša, tās ļaundari ir pārāk ļauni un līdz ar to neinteresanti, bet pozitīvie varoņi pārāk labi un līdz ar to neinteresanti. Ok, kā faktoloģiskā puse par Stučkas valdīšanas laiku tā ir gana noderīga, un patiesībā lasās šī grāmata arī gana viegli - tīri no teksta viedokļa, bet ik pa brīdim no tās nepieciešama atelpa, autorei aizejot pārāk dziļi banālajā. Vienu varu teikt droši - ja arī Brigaderes laikabiedru vidū kādam patiešām bija domas nominēt viņu Nobela prēmijai literatūrā, par šo grāmatu to darīt nudien nebūtu bijis vērts.
Tēma, protams, ir aktuāla arī šodien, varbūt pat vēl aktuālāka kā tad, kad tā iznāca. Par tautas tieksmi pēc brīvības, par upuriem, kas jānes, par apstākļiem, kas vienam vai otram liek izšķirties šādi vai citādi. Vēsturiskais materiāls arī gana noderīgs mūsdienu lasītājam, ja viņš nav pārmērīgi iedziļinājies savas dzimtenas vēsturē. Bet kaut kur internetos lasītais vērtējums, ka šī grāmata ir ne mazāk vērtīga kā "Mūžības skartie" un "Dvēseļu putenis" - atvainojiet, bet nudien kaut kam tādam nevaru piekrist. Tas, protams, no manas puses izklausīsies pēc seksisma (kā nu no tā izvairīties šajā gadījumā!), bet ir tēmas, par kurām Brigadere spēj rakstīt pārliecinoši, un ir tādas, kurām es nespēju noticēt. Un tas, kā viņa apraksta Bermontiādi, man kvalitātes ziņā sasaucas ar "Rīgas sargiem", tikai Mārtiņa lomā šajā reizē ir Arvis Bujāns. Tiesa, šis nav skatījums no tēmas "ko gan tā sieviete var saprast no kara, kas ir veču lieta", grāmatas centrālā mīlestības līnija arī ir to pašu "Rīgas sargu" līmenī. Kaut kad kara sākuma posmā Arvis un Vaida nejauši sastopas, meklējot noklīdušu teļu, starp viņiem acumirklī izveidojas dziļš kontakts, seko viens liktenīgais skūpsts un tad turpmākos gadus, cik sarežģīti lai nebūtu viņu likteņi, viņi domā tikai viens par otru, lai arī ir kopā pavadījuši varbūt pusstundu laika. Un, protams, ka grāmatas beigās viņi satiksies un apprecēsies, jo kā gan citādi? Un dialogi, kāda brīžiem ir to kvalitāte! Ja es atļāvos kritizēt Īvandes Kaijas "Iedzimto grēku" un to, ka personāži tajā visi varbūt runā katrs savā balsī, bet tie tāpat visi ir viens un tas pats tēls (proti, autore), tad "Kvēlošā lokā" no tā cieš mazliet citā formā - te varoņi varbūt tik ļoti neaizraujas ar teoretizēšanu un vispārīgiem spriedumiem, bet viņu runas veids drīzāk būtu iederīgs kādā no Brigaderes pasaku lugām, nevis it kā reālistiskā vēstījumā.
Tomēr mana lielākā problēma ar šo grāmatu ir tajā, ka tā ir pārāk audzinoša, pārāk pamācoša, tās ļaundari ir pārāk ļauni un līdz ar to neinteresanti, bet pozitīvie varoņi pārāk labi un līdz ar to neinteresanti. Ok, kā faktoloģiskā puse par Stučkas valdīšanas laiku tā ir gana noderīga, un patiesībā lasās šī grāmata arī gana viegli - tīri no teksta viedokļa, bet ik pa brīdim no tās nepieciešama atelpa, autorei aizejot pārāk dziļi banālajā. Vienu varu teikt droši - ja arī Brigaderes laikabiedru vidū kādam patiešām bija domas nominēt viņu Nobela prēmijai literatūrā, par šo grāmatu to darīt nudien nebūtu bijis vērts.
2023-05-26
comments powered by Disqus