Kazhes pierakstu burtnīca

Valmieras vasaras teātra festivāla izrāde "Koplietojamie stāsti" bija anonsēta kā vēstījums par to, kas īsti notiek kopmītnēs, kurā festivāla dalībnieki pavada pāris nedēļas pirms festivāla un arī to laiku, kad rit pats festivāls. Sajūtu līmenī gan vairāk es teiktu, ka centrālā tēma te ir tas, caur kādām mokām top festivāla izrādes un kas darās aktieru prātā šajā laikā. Jā, ir arī sadzīviskā puse par kopīgajām ēdienreizēm un dzērienreizēm, nebeidzamo troksni, bohēmu un tā tālāk, bet, manuprāt, tas tomēr nav galvenais.

Atkāpsimies no tā, par ko ir izrāde un pievērsīsimies tam, kā mēs to iepazīstam. Izrādē piedalās divi aktieri: talantīgā un skaistā vidējās paaudzes aktrise Anta Aizupe un centīgais, par VVTF mēbeli saucamais, Jānis Kronis. Arī Kronis tehniski, protams, pieskaitāms vidējās paaudzes aktieriem, bet vīriešu gadījumā runāt par vecumu kaut kā nešķiet korekti. Līdzās viņiem izrādē piedalās arī tās mūzikas autore Elīza Dombrovska. Izrādes ievadā aktieri iejūtas Andreja Volmāra un Ilzes Strengas tēlos, kuri ieradušies Valmierā, lai uzfilmētu nelielu rullīti par jauno izrādi. Pie reizes viņi veica ekspersintervijas ar dažām slavenībām, kas bija auditorijā. Šajā ziņā mums paveicās, ka bijām uz "Koplietojamo stāstu" pirmizrādi, līdz ar to slavenību auditorijā bija īpaši daudz. Nevienu vārdā nesaukšu, pat ne Matīsu Kažu.

Turpinājumā aktieri vairākas reizes maina tērpus, tāpat izrādē plaši izmanto Valmieras domes ēku, aiz kuras rāda izrādi: aktieri mēdz uzturēties arī iekštelpās, arī brīvprātīgie nodrošina atbalstu. Jautājumam "kāpēc izrādi par kopmītnēm rāda pie domes, nevis pie kopmītnēm" piedāvātais plašais atbilžu klāsts gan šķiet ar baltiem diegiem šūts (apzināti), taču jāatzīst, ka šī gada festivāla pieeja, ka teju visas izrādes spēlēja tik tuvu teātra ēkai, ka pat Spānijas kailgliemezis, ja labi gribētu, varētu no vienas izrādes paspēt uz nākamo, bija ļoti praktisks, pat ja tas nozīmēja autentisko telpu upurēšanu.

Kā jau tas piedienas izrādēm, par kurām es parasti priecājos, "Koplietojamie stāsti" primāri ir izrāde, kurā izsmieties, dramaturģe Linda Rudene radījusi tekstu, kas derētu arī kādai "Kvadrifrona" izrādei (un tas šķiet loģiski - izrādes izpildproducente ir Ance Strazda, tajā spēlē kvadrifronieši Kronis un Aizupe). Taču nav jau tā, ka tas viss ir hi ha, ar to jau man gluži nepietiek. Jautājumi par to, kā un kāpēc rodas izrāde, vai arī kāpēc tā nerodas un kā sadzīvot ar to, ka nerodas, tas viss tur ir, aiz jokiem, LOLiem un drēbēm no Valmieras humpalām. Smējos skaļi, smējos no sirds, un pēc izrādes bija patīkama pēcgarša - apmēram kā pēc festivāla jubilejas kokteiļa, kurā pusi uz pusi sajaukts alus un limonāde.

P.S. Izrādē skan arī (īsti vai neīsti, tam nav nozīmes) dienesta viesnīcas komandanšu stāsti. Droši vien jau īsti, jo tie nebija ne tuvu tik smieklīgi kā pārējais izrādes saturs, iespējams - tāpēc to nebija vairāk.