Annette

Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmu šogad itin droši var teikt, ka baudīšu attālināti (nu jau šis "itin droši" ir pārtapis par 100% pārliecību, jo drīz nekas klātienē vairs nenotiks), bet vismaz dažas filmas no tā noteikti bija plānā redzēt. "Anete" ir viena no tām, lai arī patiesībā neko daudz par šo filmu līdz nesenam laikam nebiju dzirdējis, tik vien kā grupas "Sparks" dziesmu "So May We Start", kura ievada šo filmu, taču savā ziņā - ar to jau arī bija pietiekami.

Tas noteikti nav viens no pasaulē lielākajiem noslēpumiem, ka esmu brāļu Rasela un Rona Meilu daiļrades cienītājs. Esmu vismaz dažas reizes noklausījies visus viņu albumus un pat pirms aptuveni desmit gadiem bijis Ventspilī uz viņu koncertu. Līdz ar to, uzzinājis, ka "Sparks" radījuši mūziklu, kuru turklāt režisējis Leoss Karakss (zināms kā "Mīlnieki un Jaunā tilta" un "Holy Motors" radītājs), bet lomās te ir Mariona Kotijāra un Adams Drivers (kurš gan man vairāk zināms nevis savu filmu dēļ, bet tālab, ka pandēmijas ēras "Last Week Tonight" par viņu ļoti dīvainos veidos seksuāli fantazēja Džons Olivers), ne mirkli nevilcinājos, apgādājoties ar digitālu biļeti uz šo filmu.

Kas ir jāņem vērā pirms šīs filmas skatīšanās - tās muzikālais saturs ir ļoti raksturīgs mūslaiku Sparks stilam, kurā dominē vienas frāzes atkārtošana atkal un atkal. Proti, tas nozīmē, ka liela daļa muzikālo skaņdarbu šajā filmā ir vairāk ritmiski nekā sižetu uz priekšu virzoši, vai arī - vismaz ne ļoti intensīvi to virzoši. Nav tā, ka tas obligāti būtu filmas mīnuss, bet tas ir apstāklis, kuram vajadzētu būt gatavam. Faktiski jau "So May We Start" visai skaidri iezīmē to taciņu, pa kuru ies filma. Ja šī taciņa galīgi nav tavējā, tad varbūt labāk iet Anetei garām ar līkumu.

Par ko ir stāsts? Henrijs Makhenrijs (Draivers) ir ļoti veiksmīgs standup komiķis, kamēr Anna Defranū - operdziedātāja. Viņi viens otru mīl, saderinās, piedzimst viņu meita Anete. Annas karjera turpina iet uz augšu, kamēr Henrija provokatīvais stils komplektā ar viņa apšaubāmajām rakstura kvalitātēm veicina viņa paša strauju ceļu lejup, kas kaitē arī viņa attiecībām ar Annu, arvien attīstoties greizsirdībai par viņas panākumiem. Izbrauciena ar jahtu laikā Henrija reibuma stāvoklis (bet ne tikai tas) noved pie tā, ka Anna iet bojā. Pēc mātes nāves brīnumainā kārtā viņas balss pārceļo uz mazuli Aneti, kuru Henrijs sāk izmantot kā savu personīgo finanšu instrumentu. Agrāk vai vēlāk tam ir jāņem nelabs gals. Aptuveni šādi.

Filma, protams, galīgi nav reālistiska, viss tajā ir ļoti teatrāls un uzspēlēts, bet tas nenozīmē, ka tu nespēj noticēt stāstam un tā varoņiem. Draivera iešana arvien dziļāk pa sviesta taku, Kotijāras izmisums - tam visam nemaz nav grūti noticēt pat tad, ja viņi visu laiku dzied (jā, dzied viņi lielākoties paši, tikai operātiskajos momentos Kotijāru aizstāj profesionāla operdziedātāja) un arī tas, ka Anete patiesībā ir koka lelle, nedara šo filmu mazāk ticamu. Jā, lelles moments ir viens no filmas galvenajiem āķiem: nevēlēdamies pats ekspluatēt bērnu tā, kā to dara viņa filmas varonis, Karakss izvēlējās darboties ar lelli, kuru turklāt darbina leļļu mākslinieki un nevis pēcapstrāde un datorgrafika (par šo filmas aspektu iesaku izlasīt Indiewire rakstu). Es vispār apbrīnoju cilvēkus, kas mūsdienās neiet mākslā "vieglāko ceļu". Protams, no Karaksa neko citādu īsti arī nevarētu gaidīt, bet tas nemaina to, ka risinājums ir ļoti kvalitatīvs.

Ja kas - amizanti, ka sākotnēji šī filma bija iecerēta kā Sparks kārtējais studijas albums, jo viņu iepriekšējais mēģinājums uztaisīt mūziklu (The Seduction of Ingmar Bergman) nebija realizējies kino, taču rezultātā tieši Anete tika uz lielā ekrāna un, atšķirībā no mazās meitenes, kura starmešos nebūt nejutās labi, "Annette" kā filma tur iederas ļoti labi un mazliet žēl, ka man nebūs iespējas to redzēt uz lielā ekrāna.
2021-10-17
8.5
comments powered by Disqus