Das Exemplar
Anete Kolba bija ievērojama vācu literāte, pacifiste, kura līdz ar Hitlera nākšanu pie varas emigrēja no Vācijas, bet 1941. gadā aizbēga uz Ņujorku. "Eksemplārs" bija viņas pirmais romāns, izdots vēl pirms Pirmā pasaules kara, proti, pilnīgi citādā pasaulē, nekā tā kļuva pāris gadus vēlāk.
Grāmata vēsta par kādu jaunu sievieti, kura ierodas no Vācijas Anglijā, lai satiktu "Eksemplāru". Diezgan ilgstoši grāmatas gaitā lasītājam netop īsti skaidrs, par kādu Eksemplāru ir runa, viņu (to) nesastapusi, varone dodas ceļot pa britu salām, pieredz šo un to (manā skatījumā - ne pārāk interesantu), un tad atgriežas Londonā un beidzot tā saukto Eksemplāru patiešām satiek. Kā izrādās, tas ir viņas mūža liktenīgais vīrietis, kuram gan viņa nav liktenīgā sieviete. Viņš ir svarīgs vīrs, tur šaubu nav, bet stipri vien egoistisks un viņu tikšanās reizēs viņš perfekti māk atstāt mazuma piegaršu, kamēr viņa izblamējas, ir sākotnēji vīlusies, bet tāpat savu atkarību no nepieciešamības viņu atkal satikt pieveikt nevar. Arī šajā reizē viņa pati saprot, ka pavēstot viņam, ka Londonā uzturēsies vēl trīs nedēļas, automātiski ir sev parakstījusi spriedumu, ka nākamreiz viņi tiksies tieši pēc trim nedēļām, ne dienu ātrāk, bet viņai jau tāpat sāk kļūt spiedīgi ar līdzekļiem un vajadzētu jau doties mājās. Par viņu izrāda interesi citi vīrieši, bet viņa uz tiem neskatās - un ne tāpēc, ka būtu pārāk tikumīga, bet tāpēc, ka nav intereses. Beigās viņa sasniedz pietiekamu nožēlojamības līmeni, lai nelegālā veidā nokļūtu uz kuģa, ar kuru brauc Eksemplārs, un iepazīstas ar viņa sievu un sievasmāti. Iespējams, viņa vara ar to būs lauzta, bet tikai iespējams.
Ko varu teikt par šo grāmatu? Veids, kā Kolba ataino savu varoņu attiecības, ir gana oriģināls, noticēt Mariclée (tā sauc sievieti) pārdzīvojumiem nav grūti, grāmata nav ne pārāk sentimentāla, ne banāla. Tā nav varbūt gluži tāda literatūra, kuru spēju pilnvērtīgi izbaudīt, bet tā ir gana interesants attiecību portrets. Iespējams, grāmata būtu labi ekranizējama.
Grāmata vēsta par kādu jaunu sievieti, kura ierodas no Vācijas Anglijā, lai satiktu "Eksemplāru". Diezgan ilgstoši grāmatas gaitā lasītājam netop īsti skaidrs, par kādu Eksemplāru ir runa, viņu (to) nesastapusi, varone dodas ceļot pa britu salām, pieredz šo un to (manā skatījumā - ne pārāk interesantu), un tad atgriežas Londonā un beidzot tā saukto Eksemplāru patiešām satiek. Kā izrādās, tas ir viņas mūža liktenīgais vīrietis, kuram gan viņa nav liktenīgā sieviete. Viņš ir svarīgs vīrs, tur šaubu nav, bet stipri vien egoistisks un viņu tikšanās reizēs viņš perfekti māk atstāt mazuma piegaršu, kamēr viņa izblamējas, ir sākotnēji vīlusies, bet tāpat savu atkarību no nepieciešamības viņu atkal satikt pieveikt nevar. Arī šajā reizē viņa pati saprot, ka pavēstot viņam, ka Londonā uzturēsies vēl trīs nedēļas, automātiski ir sev parakstījusi spriedumu, ka nākamreiz viņi tiksies tieši pēc trim nedēļām, ne dienu ātrāk, bet viņai jau tāpat sāk kļūt spiedīgi ar līdzekļiem un vajadzētu jau doties mājās. Par viņu izrāda interesi citi vīrieši, bet viņa uz tiem neskatās - un ne tāpēc, ka būtu pārāk tikumīga, bet tāpēc, ka nav intereses. Beigās viņa sasniedz pietiekamu nožēlojamības līmeni, lai nelegālā veidā nokļūtu uz kuģa, ar kuru brauc Eksemplārs, un iepazīstas ar viņa sievu un sievasmāti. Iespējams, viņa vara ar to būs lauzta, bet tikai iespējams.
Ko varu teikt par šo grāmatu? Veids, kā Kolba ataino savu varoņu attiecības, ir gana oriģināls, noticēt Mariclée (tā sauc sievieti) pārdzīvojumiem nav grūti, grāmata nav ne pārāk sentimentāla, ne banāla. Tā nav varbūt gluži tāda literatūra, kuru spēju pilnvērtīgi izbaudīt, bet tā ir gana interesants attiecību portrets. Iespējams, grāmata būtu labi ekranizējama.
2020-12-06
comments powered by Disqus