Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu lasīt Anšlava Eglīša darbus, sasniedzot piedzīvojumu romānu "Adžurdžonga". Jā, tu nepārlasījies - šis patiešām ir piedzīvojumu romāns, turklāt, cik var saprast, rakstīts ar mērķi iegūt starptautisku atpazīstamību. Tiesa, to līdz galam nevaru saprast - kādu tieši, jo rakstīja to Eglītis vēl Vācijā, bet izdots tas jau pēc viņa ierašanās Amerikā. Dažus gadus vēlāk latvieši to arī izdeva angļu valodā ar cerību - nu tik būs! Bet nebija. Un tas droši vien kļuva par pirmo lielo vilšanos Anšlava Eglīša literārajā karjerā, kad izrādījās, ka Amerikas literatūras tirgū iekļūt nav tik viegli.

Savā ziņā "Adžurdžongu" var uzskatīt par turpinājumu garstāstam "Čingishana nāve", lai arī stāsta darbība risinājās pirms daudziem gadsimtiem, kamēr romāna - pēc Otrā pasaules kara. Tomēr autora skatījums uz mongoļiem un viņu pienesumu pasaulei te ir stipri līdzīgs kā stāstā, tāpat te parādās senās Hijas tēma un tās augstās kultūras pretstats mongoļu barbarisman. Lielā mērā šie mongoļi gan eksistē tālab, lai pamatotu, ka no sajaukšanās ar viņu asinīm krievi ir kļuvuši par barbariem. Par šo man ir mazliet iebildumu - visas teorijas, kas tautas šķiro pēc ģenētikas, man nešķiet sevišķi simpātiskas. Bet kopumā šis nav tas literārais darbs, kurā pārmērīgi vajadzētu aizrauties ar satraukumu par jebkādām satura niansēm - līdzīgi kā filmas par Indianu Džonsu, "Adžurdžonga" neprasās pēc ļoti dziļas analīzes.

Sižets ir aptuveni sekojošs: neliela ekspozīcija dodas no Kanādas uz Mongoliju, lai no turienes izvestu artefaktus, ko savācis kāds priesteris misionārs, taču izrādās, ka tie viņiem jāmeklē būs stepēs un tuksnešos prom no civilizācijas, un tur divi sākotnējie varoņi: vēsturnieks un lašu konservu miljonārs, sastop kādu dīvainu vienatnē klīstošu tipāžu, kas izrādās esam (kā gan citādi) latvietis, kas ir bijis iepriekš čekas gūstā, bet pamazām ir pārvērties par kaut ko līdzīgu Džeimsam Bondam, tikai kompetentāku. Protams, ka šis vīrs vārdā Vidvuds Šķērstēns, zina visas iespējamās valodas, māk rīkoties ar dažādiem ieročiem, bez problēmām apgūst alpīnismu bez jebkāda ekipējuma, ar savām runām spēj apvārdot kā vīriešus, tā sievietes (ne velti viņā kļūst par slepenās cilts valdnieces vīru, bet tikai uz brīdi, jo tāda vīrs kā viņš nevar apstāties). Un, protams, viņš uzveic visus sev ceļā pagadījušos komunistus. Bet viena vājība Šķērstēnam ir - viņš nespēj nogalināt savu ienaidnieku, ja vien no tā iespēja ms izvairīties. Kaut kā tā.

Uz agrīnāku Anšlava Eglīša darbu fona "Adžurdžonga", protams, ir diezgan paprasta - ne es varu noticēt romāna stāstniekam skotu amerikānim Kilmanrokam, ne arī Šķērstēnam, dziļāk par virsslāni darbība te vispār neaiziet, arī stils te galīgi nav tik izsmalcināts, ar kādu Eglītis izcēlās. Piedzīvojumu gabals paliek piedzīvojumu gabals. Iztēlojos, ka autore iecere te bija radīt kaut ko līdzīgu Konana Doila "Marakota bezdibenim", tikai ar boļševiku līdzdalību, un kaut kādā mērā tas viņam izdevās, bet vienlaikus šajā romānā īsti nav nekā tāda, kas patiešām varētu ieinteresēt to starptautisko lasītāju, pēc kura Eglītis tiecās, un es jau nu galīgi neesmu šādu supervaroņu un ļaundaru stāstu cienītājs. Vienīgais, kālab šis darbs ir ievērojams - ka tas ir atšķirīgs no visa, ko Eglītis rakstīja gan pirms, gan pēc tā, bet diez vai tas ir iemesls, lai es kādam ieteiktu to lasīt.

Nevaru gan noliegt, ka grāmatai ir arī savas pozitīvās iezīmes - lasās tā viegli, sižets ir gana dramatisks un brīžam - pavisam neparedzams, turklāt lielā mērā Šķērstēns galīgi nav tipiskais Eglīša varonis - viņš ir absolūts rīcības cilvēks, kurš ir spējīgs ne tikai uz zobgalīgiem izteikumiem, bet arī uz pārdrošu rīcību - īpaši tas atšķirams to stipri vien amorfajiem tēliem, kas viņa daiļradē kļūs aktuāli uz vecumu. Vienlaikus - neesmu es šāda tipa literatūras cienītājs un pat ja būtu, tad diez vai "Adžurdžongu" uzskatītu par izcilāko piedzīvojumu literatūras paraugu.