Homo novus
Pirms daudziem gadiem es šo Anšlava Eglīša romānu biju lasījis, kaut kad vidusskolas laikā droši vien, bet pēc filmas noskatīšanās šķita itin prātīgi iegādāties grāmatas jaunizdevumu (senajos laikos ņēmu grāmatu bibliotēkā), lai varētu salīdzināt grāmatu ar filmu un grāmatu ar savām atmiņām par grāmatu. Lasīšana gan sanāca ļoti ilga, jo šo darbu lasījām vakaros Esterei pirms gulētiešanas, bet kādā brīdī viņai iestājās režīms, ka "grāmatu lielajiem" vakarā nelasām, un tā nu mums "Homo novus" lasīšana ievilkās uz vairākiem mēnešiem, līdz ar to iespaidi par filmu vairs nav tik svaigi.
Anšlavs Eglītis šajā grāmatā dokumentējis Rīgas mākslinieku pasauli pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, iekonservējot šo kolorīto laikmetu, kad Latvijas tēlotājmākslā darbojās patiešām liels daudzums žanra klasiķu, kuri tiešākā vai mazāk tiešā veidā nonākuši arī romāna lappusēs - protams, pārdēvēti, sastiķēti, pārveidoti, bet gan jau tajā laikā lasītājs daudz labāk varēja saprast, kurā tēlā mīt elementi no Padega, kurā - Tīdemaņa, kur - Tones vai vēl kāda cita klasiķa vaibsti. Un, protams, arī dzeltenās preses lasītāji tolaik noteikti gana daudz zināja par mākslinieku privātās dzīves detaļām, kas daudzus gadu desmitus vēlāk vairs nešķiet tik aktuālas.
Lieki teikt, ka grāmatā personāži ir iezīmēti daudz biezākām krāsām nekā Annas Vidulejas filmā - grāmata ir ļoooti apjomīga, bet filma ir filma, un Eglīša romānā varoņiem ir daudz vairāk motivācijas konkrētām rīcībām un arī Upenājs, kas man filmā šķita tiešām vienkārši laimes luteklis, daudz vairāk reāli dara, lai tiešām kļūtu par to Jauno cilvēku, kam par godu nodēvēta grāmata (un arī Kurcuma traģēdija te ir daudz skaidrāka, nekā filmā). Vispār, kas attiecas uz varoņiem, tos Eglītis iezīmē ļoti rūpīgi, nebaidoties no tām grūtajām vietām, ko savās gleznās parasti ar līkumu apiet Salutaurs, taču brīžiem šis romāns sirgst no tā, kas piemetas Upenāja lielajai gleznai - aiz pārmērīgas vēlmes uz tehnisku precizitāti pazūd mīlestība. Arī citos šī autora darbos ir jūtama viņa pārmērīgā mīlestība pret skaistu izteikšanos, bet "Homo novus" gadījumā viņš reizēm aiziet pārmērībās - piemēram, aprakstot runas Kaspara Žibeikas balvas vērtēšanas noslēgumā. Romāns noteikti ir pārāk smagnējs, līdz ar to šajā ziņā filmas pieeja visa kā vienkāršošanai arī šķiet saprotama, un Anšlavs Eglītis droši vien arī būtu radījis spēcīgāku darbu, ja viņš no lielās gleznas būtu izgriezis vienu akmeņkali un vienu puiku, nevis mēģinājis tur ietvert pilnīgi visu. Grāmatā ir daudz laba un vērtīga, bet tas periodiski noslīkst liekvārdībā. Un itin daudz visādu paņēmienu autors pārņēmis no savas iepriekšējās grāmatas - "Līgavu medniekiem". Katrā ziņā šis nav perfekts romāns un arī tā lasāmība varētu būt labāka.
Protams, jāņem vērā arī apstākļi, kuros grāmata tika rakstīta un publicēta - Otrais Pasaules karš, vācu okupācija, izdevums turpinājumos itin šaušalīgajā propagandas laikrakstā "Tēvija", kas gan jau mazliet ietekmēja arī grāmatas saturu (nulle politikas, ļoti latviski monomacionāla Rīga). Nē, galīgi nav tā, ka grāmatā būtu kaut kādas lietas, kas sasauktos ar nacionālsociālismu, tā ir gluži vienkārši uzkrītoši neitrāla. Un, iespējams, ka autoram būtiskākais bija saņemt atlīdzību par iespējami lielāku skaitu turpinājumu, līdz ar to optimālais Homo novus varētu būt uz pusi īsāks kā reālais.
Anšlavs Eglītis šajā grāmatā dokumentējis Rīgas mākslinieku pasauli pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, iekonservējot šo kolorīto laikmetu, kad Latvijas tēlotājmākslā darbojās patiešām liels daudzums žanra klasiķu, kuri tiešākā vai mazāk tiešā veidā nonākuši arī romāna lappusēs - protams, pārdēvēti, sastiķēti, pārveidoti, bet gan jau tajā laikā lasītājs daudz labāk varēja saprast, kurā tēlā mīt elementi no Padega, kurā - Tīdemaņa, kur - Tones vai vēl kāda cita klasiķa vaibsti. Un, protams, arī dzeltenās preses lasītāji tolaik noteikti gana daudz zināja par mākslinieku privātās dzīves detaļām, kas daudzus gadu desmitus vēlāk vairs nešķiet tik aktuālas.
Lieki teikt, ka grāmatā personāži ir iezīmēti daudz biezākām krāsām nekā Annas Vidulejas filmā - grāmata ir ļoooti apjomīga, bet filma ir filma, un Eglīša romānā varoņiem ir daudz vairāk motivācijas konkrētām rīcībām un arī Upenājs, kas man filmā šķita tiešām vienkārši laimes luteklis, daudz vairāk reāli dara, lai tiešām kļūtu par to Jauno cilvēku, kam par godu nodēvēta grāmata (un arī Kurcuma traģēdija te ir daudz skaidrāka, nekā filmā). Vispār, kas attiecas uz varoņiem, tos Eglītis iezīmē ļoti rūpīgi, nebaidoties no tām grūtajām vietām, ko savās gleznās parasti ar līkumu apiet Salutaurs, taču brīžiem šis romāns sirgst no tā, kas piemetas Upenāja lielajai gleznai - aiz pārmērīgas vēlmes uz tehnisku precizitāti pazūd mīlestība. Arī citos šī autora darbos ir jūtama viņa pārmērīgā mīlestība pret skaistu izteikšanos, bet "Homo novus" gadījumā viņš reizēm aiziet pārmērībās - piemēram, aprakstot runas Kaspara Žibeikas balvas vērtēšanas noslēgumā. Romāns noteikti ir pārāk smagnējs, līdz ar to šajā ziņā filmas pieeja visa kā vienkāršošanai arī šķiet saprotama, un Anšlavs Eglītis droši vien arī būtu radījis spēcīgāku darbu, ja viņš no lielās gleznas būtu izgriezis vienu akmeņkali un vienu puiku, nevis mēģinājis tur ietvert pilnīgi visu. Grāmatā ir daudz laba un vērtīga, bet tas periodiski noslīkst liekvārdībā. Un itin daudz visādu paņēmienu autors pārņēmis no savas iepriekšējās grāmatas - "Līgavu medniekiem". Katrā ziņā šis nav perfekts romāns un arī tā lasāmība varētu būt labāka.
Protams, jāņem vērā arī apstākļi, kuros grāmata tika rakstīta un publicēta - Otrais Pasaules karš, vācu okupācija, izdevums turpinājumos itin šaušalīgajā propagandas laikrakstā "Tēvija", kas gan jau mazliet ietekmēja arī grāmatas saturu (nulle politikas, ļoti latviski monomacionāla Rīga). Nē, galīgi nav tā, ka grāmatā būtu kaut kādas lietas, kas sasauktos ar nacionālsociālismu, tā ir gluži vienkārši uzkrītoši neitrāla. Un, iespējams, ka autoram būtiskākais bija saņemt atlīdzību par iespējami lielāku skaitu turpinājumu, līdz ar to optimālais Homo novus varētu būt uz pusi īsāks kā reālais.
2019-02-11
comments powered by Disqus