Karuselis
Šeit apkopoti teksti faktiski ir jau stāsti, nevis esejas. Reizēm pat personāži no stāsta uz stāstu atkārtojas, radot iespaidu, ka Eglītis apraksta pats savu dzīvi un sevis reāli novērotus cilvēkus, bet skaidrs, ka daudz te ir autora fantāzijas (un kā gan citādi?). Atšķirībā no "Neierastās Amerikas", kurā Eglītis galvenokārt dalās ar vispārīgiem novērojumiem, šie ir konkrēti stāsti ar konkrētiem varoņiem, no kuriem liela daļa turklāt vēl ir amerikāņi, nevis latvieši. Domājams, ka to tapšanas laikos Anšlavs Eglītis vēl ticēja tam, ka viņam pašam izdosies kļūt par amerikāņu vidū atzītu rakstnieku (lai gan - jau ar savu devu vilšnaās, jo ne reizi vien viņš uzsver to, ka Amerikā rakstnieku uzskata par kaut kā vērtu vienīgi tad, ja viņš ir uzrakstījis kādu bestselleru, proti, tevi par rakstnieku padara nevis literatūras kvalitāte, bet gan pārdošanas apjoms).
Liela daļa stāstu vēsta par bērniem - pirmsskolas un sākumskolas vecuma, gan latviešiem, gan amerikāņiem. Te ir latviešu meitene, kura ir liela kino pārzinātāja, kopā ar vecākiem viņa ieradusies savām acīm skatīt Holivudu un ir vilšanās pilna, kad tā izrādās vienkārši pilsēta. Ir divi sīki puikas, kuri, ne gluži labu motīvu vadīti, rok bedres daudzdzīvokļu pagalmā, lai tur viņu vecāku kaimiņi nevarētu novietot savas automašīnas (viņu pašu vecākiem vieta pienākas tikai uz ielas). Ir mazliet lielāks zeņķis, kuram tēvs iegalvojis, ka tajā pašā pagalmā aprakti dārgumi, tad nu puika visu brīvo laiku pavada ar lāpstu, bet tēva motivācija ir vienkārša - lai šis neklīst pa ielām. Citā reizē tas pats puika aizbēg no mājām un mēģina par sevi pieprasīt izpirkuma maksu, taču nosaka to vien desmit dolāru apjomā, jo zina, ka tēvs ir taupīgs, un vispār - skaidrs, ka bērns ir mazāk vērtīgs kā televizors. Un tad vēl viens cits puika, kura tēvs pie mājas izbūvē baseinu, bet dēlam neļauj to vienatnē lietot un rezultātā rodas drāma. Nē, nav tā, ka visi stāsti ir par bērniem, bet tieši tie šajā krājumā ir spilgtākie. Un, kaut kādā mērā šis krājums droši vien bija tēmēts gados jaunākam lasītājam. Ja tā padomā, lielu daļu šo stāstu es varētu lasīt arī Esterei priekšā (varbūt ne gluži par naktsklokāliem, par ko ne tikai viņai, bet pat man nav īsti nekāda viedokļa). Lasījās gana viegli un patīkami, un vispār uzskatu, ka ar Anšlava Eglīša daiļradi mums, "Latvijas latviešiem", vajadzētu būt labāk pazīstamiem. Un es droši vien tagad pamazām to arī vairāk iepazīšu.
Liela daļa stāstu vēsta par bērniem - pirmsskolas un sākumskolas vecuma, gan latviešiem, gan amerikāņiem. Te ir latviešu meitene, kura ir liela kino pārzinātāja, kopā ar vecākiem viņa ieradusies savām acīm skatīt Holivudu un ir vilšanās pilna, kad tā izrādās vienkārši pilsēta. Ir divi sīki puikas, kuri, ne gluži labu motīvu vadīti, rok bedres daudzdzīvokļu pagalmā, lai tur viņu vecāku kaimiņi nevarētu novietot savas automašīnas (viņu pašu vecākiem vieta pienākas tikai uz ielas). Ir mazliet lielāks zeņķis, kuram tēvs iegalvojis, ka tajā pašā pagalmā aprakti dārgumi, tad nu puika visu brīvo laiku pavada ar lāpstu, bet tēva motivācija ir vienkārša - lai šis neklīst pa ielām. Citā reizē tas pats puika aizbēg no mājām un mēģina par sevi pieprasīt izpirkuma maksu, taču nosaka to vien desmit dolāru apjomā, jo zina, ka tēvs ir taupīgs, un vispār - skaidrs, ka bērns ir mazāk vērtīgs kā televizors. Un tad vēl viens cits puika, kura tēvs pie mājas izbūvē baseinu, bet dēlam neļauj to vienatnē lietot un rezultātā rodas drāma. Nē, nav tā, ka visi stāsti ir par bērniem, bet tieši tie šajā krājumā ir spilgtākie. Un, kaut kādā mērā šis krājums droši vien bija tēmēts gados jaunākam lasītājam. Ja tā padomā, lielu daļu šo stāstu es varētu lasīt arī Esterei priekšā (varbūt ne gluži par naktsklokāliem, par ko ne tikai viņai, bet pat man nav īsti nekāda viedokļa). Lasījās gana viegli un patīkami, un vispār uzskatu, ka ar Anšlava Eglīša daiļradi mums, "Latvijas latviešiem", vajadzētu būt labāk pazīstamiem. Un es droši vien tagad pamazām to arī vairāk iepazīšu.
2022-10-30
comments powered by Disqus