Kazanovas mētelis
Noveļu krājums (kas gan apkopotas vienlaidus tekstā) "Kazanovas mētelis" veido tādu kā robežšķirtni starp Anšlavu Eglīti - Rīgas dendiju, un trimdas rakstnieku. Uzrakstīts, šķiet, vēl lielākoties dzimtenē, bet izdots jau trimdā, tas vēsta par tiem pašiem aizgājušajiem laikiem kā "Līgavu mednieki" un "Homo Novus", taču kaut kas tev šajā tekstā liek nojausta, ka tas ir atskatīšanās uz pagātni, nevis tagadnes liecība. Kā jau tas ir raksturīgi Eglīša darbiem, kas risinās Rīgā, viņa aprakstītais laiks ir maksimāli nekonkrēts, tik vien tu saproti, ka runa ir par brīvvalsts laiku, bet nekādu aktuālu notikumu, nekādas politikas. Un "Kazanovas mēteļa" gadījumā jau tas nav brīnums - ja pat lielās formas darbos autors vairās vērtēt laiku, kālab lai tas notiktu šeit?
Krājuma ietvars ir tik klasisks, cik vien iespējams - vientulīga vakara kopā salikti ļaudis atstāsta atgadījumus iz savas dzīves. Apstākļi, kuros notiek stāstu stāstīšana, gan ir gaužām nedramatiski - kluss vakars "Romas" pagrabā, bet nav grūti apjaust, ka šo dekameronisko paņēmienu Anšlavs Eglītis izvēlējies situācijā, kura daudz vairāk līdzinājās tai, kas "Dekameronā". Iespaidu, ka šie ir aizgājušo laiku spoku stāsti, pastiprina apstāklis, ka pat to varoņi ir nākuši no pagātnes - Eglīša agrākajiem darbiem "Ģīmetne" un "Homo Novus". Jā, te pat ir atgriezies ciniskais kritiķis Kurcums (kuru šobrīd nespēju iztēloties citādāk kā ar Kaspara Znotiņa vaibstiem).
Tātad, mazliet par saturu: tajā ir stāsti, kuros varoņi vēsta epizodes par mīlestībām, kas "nesagāja". Te, starp citu, jāatzīmē, ka Eglītis allaž daudz sekmīgāk rakstīja par nenotikušām mīlas dēkām kā par tādām, kurām ir arī kāds atrisinājums. Lai vai kā, stāsti te ir sekojoši:
1) Baletdejotājs kādā ballītē, kad viņam galīgi nav noskaņojuma, sev neviļus rada niecības un dīkdieņa alter ego. Par šo niecību uzņemas šefību sieviete, kura ir sajūsmā par baletdejotāju, bet nenojauš, ka viņš ir tas pats cilvēks, kuram viņa mēģina palīdzēt izsisties. Viņiem pat veidojas attiecības, tomēr viņa nespēj tām veltīties pilnībā, jo viņas vīrietis ir nekas uz baletdejotāja fona. Tad viņš viņai uz skatuves atklājas, un attiecības pilnībā sabrūk.
2) Uz Parīzi atbraucis latvietis iesaistās mīlas dēkā ar amerikāņu bandīta meitu. Viss ir aizgrābjoši un ugunīgi, līdz viņam beidzas nauda. Un līdz viņš Rīgā atklāj, ka aizraujošās dzīves īpašniece ikdienā ir veļas mazgātāja vārdā Made Ukstiņ.
3) Varonis savu izredzēto paceļ uz tik augsta pedestāla, ka pats nespēj atbilst izvirzītajām prasībām, visu laiku pieņemot, ka viņš šai dāmai ir pārāk prasts, pārāk vienkāršs, allaž mēģina viņu pārspēt ar kaut ko vēl izsmalcinātāku, līdz atklājas, ka jaunajai dāmai patiesībā prasās pēc vienkāršākām izklaidēm un ar šo pārmērīgo intelektuāli viņa garlaikojas.
4) Jelgavas muzejā darbā iekārtojas kāds pagalam neveikls vīrietis, kuru visi ieauc par Kodi. Viņš mēģina tuvināties visām kolēģēm, bet no tā nav nekāda labuma. Līdz kādu dienu kolēģis viņam atklāj, ka muzeja skapī glabājas mētelis, kas piederējis pašam Kazanovam. To uzvilcis, Kode pārvēršas par pilnīgi citu cilvēku un apbur visas dāmas. Burvestība beidzas, kad atklājas, ka "Kazanovas mētelis" ir muzeja direktora darba ķitelis.
5) "Romas pagraba" viesmīļa stāsts par to, kā viņam pašam izgājis, pirmo reizi viesojoties ar dāmu krogā Rīgā, kur viesmīlis viņu visā vakara garumā pazemojis, līdz dāma aizgājusi pie blakus galdiņa. Un tā iespaidā viņš pats izlēmis kļūt par viesmīli.
Par "Kazanovas mēteli" varu teikt - šis ir no tiem darbiem Anšlava Eglīša bibliogrāfijā, ko ir patīkami izlasīt, bet par ko tu saproti - tas nav ne virsotne, ne bezdibenis, vienkārši vēl viens darbs, tāds kā "filler" mūzikas albumā. Nav jau slikti, visi autora tradiconālie paņēmieni ir vietā un, ja esi izlasījis "Homo Novus", bet prasās vēl, vari droši šo lasīt. Interesantākais laikam ir tas, ka ir arī tāda paša nosaukuma Anšlava Eglīša luga, kurā ir šis tas no šī krājuma, bet vienlaikus - vairāk paša Džakomo Kazanovas.
Krājuma ietvars ir tik klasisks, cik vien iespējams - vientulīga vakara kopā salikti ļaudis atstāsta atgadījumus iz savas dzīves. Apstākļi, kuros notiek stāstu stāstīšana, gan ir gaužām nedramatiski - kluss vakars "Romas" pagrabā, bet nav grūti apjaust, ka šo dekameronisko paņēmienu Anšlavs Eglītis izvēlējies situācijā, kura daudz vairāk līdzinājās tai, kas "Dekameronā". Iespaidu, ka šie ir aizgājušo laiku spoku stāsti, pastiprina apstāklis, ka pat to varoņi ir nākuši no pagātnes - Eglīša agrākajiem darbiem "Ģīmetne" un "Homo Novus". Jā, te pat ir atgriezies ciniskais kritiķis Kurcums (kuru šobrīd nespēju iztēloties citādāk kā ar Kaspara Znotiņa vaibstiem).
Tātad, mazliet par saturu: tajā ir stāsti, kuros varoņi vēsta epizodes par mīlestībām, kas "nesagāja". Te, starp citu, jāatzīmē, ka Eglītis allaž daudz sekmīgāk rakstīja par nenotikušām mīlas dēkām kā par tādām, kurām ir arī kāds atrisinājums. Lai vai kā, stāsti te ir sekojoši:
1) Baletdejotājs kādā ballītē, kad viņam galīgi nav noskaņojuma, sev neviļus rada niecības un dīkdieņa alter ego. Par šo niecību uzņemas šefību sieviete, kura ir sajūsmā par baletdejotāju, bet nenojauš, ka viņš ir tas pats cilvēks, kuram viņa mēģina palīdzēt izsisties. Viņiem pat veidojas attiecības, tomēr viņa nespēj tām veltīties pilnībā, jo viņas vīrietis ir nekas uz baletdejotāja fona. Tad viņš viņai uz skatuves atklājas, un attiecības pilnībā sabrūk.
2) Uz Parīzi atbraucis latvietis iesaistās mīlas dēkā ar amerikāņu bandīta meitu. Viss ir aizgrābjoši un ugunīgi, līdz viņam beidzas nauda. Un līdz viņš Rīgā atklāj, ka aizraujošās dzīves īpašniece ikdienā ir veļas mazgātāja vārdā Made Ukstiņ.
3) Varonis savu izredzēto paceļ uz tik augsta pedestāla, ka pats nespēj atbilst izvirzītajām prasībām, visu laiku pieņemot, ka viņš šai dāmai ir pārāk prasts, pārāk vienkāršs, allaž mēģina viņu pārspēt ar kaut ko vēl izsmalcinātāku, līdz atklājas, ka jaunajai dāmai patiesībā prasās pēc vienkāršākām izklaidēm un ar šo pārmērīgo intelektuāli viņa garlaikojas.
4) Jelgavas muzejā darbā iekārtojas kāds pagalam neveikls vīrietis, kuru visi ieauc par Kodi. Viņš mēģina tuvināties visām kolēģēm, bet no tā nav nekāda labuma. Līdz kādu dienu kolēģis viņam atklāj, ka muzeja skapī glabājas mētelis, kas piederējis pašam Kazanovam. To uzvilcis, Kode pārvēršas par pilnīgi citu cilvēku un apbur visas dāmas. Burvestība beidzas, kad atklājas, ka "Kazanovas mētelis" ir muzeja direktora darba ķitelis.
5) "Romas pagraba" viesmīļa stāsts par to, kā viņam pašam izgājis, pirmo reizi viesojoties ar dāmu krogā Rīgā, kur viesmīlis viņu visā vakara garumā pazemojis, līdz dāma aizgājusi pie blakus galdiņa. Un tā iespaidā viņš pats izlēmis kļūt par viesmīli.
Par "Kazanovas mēteli" varu teikt - šis ir no tiem darbiem Anšlava Eglīša bibliogrāfijā, ko ir patīkami izlasīt, bet par ko tu saproti - tas nav ne virsotne, ne bezdibenis, vienkārši vēl viens darbs, tāds kā "filler" mūzikas albumā. Nav jau slikti, visi autora tradiconālie paņēmieni ir vietā un, ja esi izlasījis "Homo Novus", bet prasās vēl, vari droši šo lasīt. Interesantākais laikam ir tas, ka ir arī tāda paša nosaukuma Anšlava Eglīša luga, kurā ir šis tas no šī krājuma, bet vienlaikus - vairāk paša Džakomo Kazanovas.
2022-11-08
comments powered by Disqus