Misters Sorrijs
Anšlava Eglīša romānu "Misters Sorrijs" biju lasījis kaut kad vidusskolas laikos, un atmiņā tā man noteikti nebija palikusi kā viens no labākajiem Eglīša darbiem. Tagad man bija ienācies papildu konteksts - vairāk zināju gan par to, kālab Eglītis par šo tēmu rakstīja, gan to, kas bija prototipi viņa darbam. Vai tas izmainīja manu viedokli par šo grāmatu (īpaši - ņemot vērā, ka aizritējuši vairāk kā divdesmit gadi, kopš to lasījumu pirmo reizi)? Īsā atbilde - neko daudz tas manu viedokli nav ietekmējis, bet nepieciešama jau arī garā.
Stāsts ir par latviešu rakstnieku Tālivaldi Dzelzkalēju, kurš dzimtenē bijis diezgan populārs dramaturgs, bet pēc nonākšanas Amerikā viņš kļūst par sulaini filmu zvaigznes Lindas Reganes un viņas vīra ārsta Oto Krauta mājās. Patiesībā tā nebija viņa pirmā pieturvieta Amerikā, bet to mēs jau uzzinām tikai grāmatas gaitā, ka Amerikā Tālivaldis bija ieradies ar plāniem vismaz sākotnēji strādāt pie naftas magnāta Teksasā, kamēr viņa sieva Agnese - apmesties pie savas mātes māsas Kalifornijā. Taču izrādās, ka naftas plantators patiesībā ir gluži normāls dīkdienis, kas cauru dienu sūc alu un ka nekādas naftas viņam nav (sanācis pārpratums), un īsti nekāds Tālivaldis viņam vajadzīgs nav, taču prom viņu gluži nedzen un tā nu kādu laiku viņš tur laiskojas, un tikai pēc tam principā nejaušības rezultātā viņš kļūst par sulaini, iepriekš neko par šādu arodu daudz nezinājis. Un arī par misteru Sorriju viņš kļūst drīzāk nejauši - slavenā aktrise Linda Regane viņu tā iesauc, jo viņš sākotnēji to vien dara kā atvainojas.
Un tā nu mēs nonākam vidē, kur Sorrijs iepazīst Holivudas aizkulises, pats alkstot kļūt par scenāristu šajā pasaulē. Tiesa, gluži ar veselo saprātu tas vīrs, manuprāt, nedraudzējas, citādi grūti atrast skaidrojumu, kāda vella pēc viņš pāris gadus ņemas ap savu slepenībā rakstīto filmas scenāriju, kura varoņi ir latviešu pāris, kurus skar izsūtīšana. Proti, viņš tak dzīvo Amerikā un viņam vajadzētu apjaust, ka stāsts par kaut kādiem krievu represētiem austrumeiropiešiem galīgi nav tā tēma, ko varētu kādam iepārdot, līdz ar to viņa iecere ir bezcerīga ne tikai tālab, ka viņš, sulainis būdams, mēģina Holivudas producentus ļoti naivā veidā ieinteresēt par savu scenāriju, bet arī tālab, ka šim saturam nav vispār nekāda potenciāla. Un arī viss pārējais saistībā ar Sorrija dzīvi pie Krautiem ir nožēlojams - viņš ir mājas lupata, kuru doktors Krauts arvien vairāk apkrauj ar visiem iespējamajiem darbiem, bet nemaksā pat ne kārtīgu sulaiņa algu, visu laiku izvairoties no jebkādiem tēriņiem, jo doktors Krauts ir augstas raudzes skopulis.
Ai, pat nezinu, cik ļoti daudz ir vērts iedziļināties grāmatas sižetā - tajā ir apbrīnojamā veidā sastiķēti teju visi iespējamie Holivudas stereotipi un tam pa virsu - skumjš stāsts par latvieti, kurš nespēj pārspļaut pāri savai lūpai. Cik saprotu, latviešu lasītājam tolaik šķita gana aizraujoši Eglīša izpildījumā iepazīt to, kā dzīvo filmu zvaigznes, kādi ir Holivudas tikumi un netikumi, bet no mūsdienu skatu punkta drīzāk šķiet, ka ikviens grāmatas varonis ir staigājošs stereotips un ka nekādas dižas vērtības šim romānam nav. Apstāklis, ka Lindai, Oto un franču režisoram Andželo Serā par pamatu ir Ingrīda Bergmane, viņas pirmais vīrs Peters Lidstrēms un itāļu režisors Roberto Roselīni, ar kuru sakaru uzsāka Bergmane, bet Sorrijam - Pēteris Vegers - īsti nedara šo stāstu mazāk banālu. Visi amerikāņu varoņi šajā grāmatā ir absolūti plakani, atbilstoši ne tām augstvērtīgākajām Holivudas filmām, bet arī latviešus es nesauktu par psiholoģiski labi nostrādātiem. Un šī ir viena no tām grāmatām, kur var perfekti pārliecināties, cik grūti Eglītim gāja, mēģinot aprakstīt attiecības starp vīrieti un sievieti. Vienīgais attaisnojums, ko es te varētu saskatīt - ja Eglītis šo būtu paredzējis kā pamatu Holivudas filmai laikos, kad valdīja "Heisa kodekss" - proti, absolūts puritānisms, kura apstākļos par jebkādu seksualitāti pat iedomāties nevarētu, tad šī grāmata Kodeksa principiem atbilstu gana labi. Proti, Tālivaldis/Sorrijs un viņa sieva dzīvo viens no otra atsevišķi vairākus gadus, bet tā šķiet, ka ne vienam, ne otram pa šo laiku fiziskas tuvības ne ar laulāto draugu, ne kādu citu cilvēku nevienu brīdi neprasās, un pat Lindas un Andželo tuvība, kā šķiet, sasniedz tik augstu kaislību līmeni, ka viņi skūpstās (reālajā pasaulē tikām Bergmanes bērns no Roselini piedzima tajā pašā dienā, kad uz ekrāniem iznāca filma, kuras tapšanas laikā viņi bija satuvinājušies). Arī citi personāži viens par otru interesi izrāda galvenokārt ar nolūku stāties laulības tipa attiecībās (lai gan grūti saprast - kālab viņi to dara, jo šķiet, ka laulības lielākoties ir ne tikai aseksuālas, bet arī brīvas no jebkādām emocijām). Un tas viss ir aprakstīts daudz par garu.
Līdz ar to atzinums ir nemainīgs: "Misters Sorrijs" ir rūgtuma pilna grāmata, kuras autors ir vīlies tajā, ka viņam Amerikā nav izdevies kļūt par starptautiski ievērojamu rakstnieku (vai vēl jo vairāk - Holivudas slavenību), turklāt vēl ar pilnīgi neargumentētām beigām, kurās Sorrijs un viņa sieva atsāk kopdzīvi, jo... grāmatu kaut kā vajag noslēgt, un tā kā laulātos parasti vieno tikai vēlme kopā pieciest ikdienas rutīnu, nav jau īsti iemesla, kālab lai viņi neatsāktu dzīvi viens ar otru, lai arī nekas reāli viņus nekad nav vienojis.
Stāsts ir par latviešu rakstnieku Tālivaldi Dzelzkalēju, kurš dzimtenē bijis diezgan populārs dramaturgs, bet pēc nonākšanas Amerikā viņš kļūst par sulaini filmu zvaigznes Lindas Reganes un viņas vīra ārsta Oto Krauta mājās. Patiesībā tā nebija viņa pirmā pieturvieta Amerikā, bet to mēs jau uzzinām tikai grāmatas gaitā, ka Amerikā Tālivaldis bija ieradies ar plāniem vismaz sākotnēji strādāt pie naftas magnāta Teksasā, kamēr viņa sieva Agnese - apmesties pie savas mātes māsas Kalifornijā. Taču izrādās, ka naftas plantators patiesībā ir gluži normāls dīkdienis, kas cauru dienu sūc alu un ka nekādas naftas viņam nav (sanācis pārpratums), un īsti nekāds Tālivaldis viņam vajadzīgs nav, taču prom viņu gluži nedzen un tā nu kādu laiku viņš tur laiskojas, un tikai pēc tam principā nejaušības rezultātā viņš kļūst par sulaini, iepriekš neko par šādu arodu daudz nezinājis. Un arī par misteru Sorriju viņš kļūst drīzāk nejauši - slavenā aktrise Linda Regane viņu tā iesauc, jo viņš sākotnēji to vien dara kā atvainojas.
Un tā nu mēs nonākam vidē, kur Sorrijs iepazīst Holivudas aizkulises, pats alkstot kļūt par scenāristu šajā pasaulē. Tiesa, gluži ar veselo saprātu tas vīrs, manuprāt, nedraudzējas, citādi grūti atrast skaidrojumu, kāda vella pēc viņš pāris gadus ņemas ap savu slepenībā rakstīto filmas scenāriju, kura varoņi ir latviešu pāris, kurus skar izsūtīšana. Proti, viņš tak dzīvo Amerikā un viņam vajadzētu apjaust, ka stāsts par kaut kādiem krievu represētiem austrumeiropiešiem galīgi nav tā tēma, ko varētu kādam iepārdot, līdz ar to viņa iecere ir bezcerīga ne tikai tālab, ka viņš, sulainis būdams, mēģina Holivudas producentus ļoti naivā veidā ieinteresēt par savu scenāriju, bet arī tālab, ka šim saturam nav vispār nekāda potenciāla. Un arī viss pārējais saistībā ar Sorrija dzīvi pie Krautiem ir nožēlojams - viņš ir mājas lupata, kuru doktors Krauts arvien vairāk apkrauj ar visiem iespējamajiem darbiem, bet nemaksā pat ne kārtīgu sulaiņa algu, visu laiku izvairoties no jebkādiem tēriņiem, jo doktors Krauts ir augstas raudzes skopulis.
Ai, pat nezinu, cik ļoti daudz ir vērts iedziļināties grāmatas sižetā - tajā ir apbrīnojamā veidā sastiķēti teju visi iespējamie Holivudas stereotipi un tam pa virsu - skumjš stāsts par latvieti, kurš nespēj pārspļaut pāri savai lūpai. Cik saprotu, latviešu lasītājam tolaik šķita gana aizraujoši Eglīša izpildījumā iepazīt to, kā dzīvo filmu zvaigznes, kādi ir Holivudas tikumi un netikumi, bet no mūsdienu skatu punkta drīzāk šķiet, ka ikviens grāmatas varonis ir staigājošs stereotips un ka nekādas dižas vērtības šim romānam nav. Apstāklis, ka Lindai, Oto un franču režisoram Andželo Serā par pamatu ir Ingrīda Bergmane, viņas pirmais vīrs Peters Lidstrēms un itāļu režisors Roberto Roselīni, ar kuru sakaru uzsāka Bergmane, bet Sorrijam - Pēteris Vegers - īsti nedara šo stāstu mazāk banālu. Visi amerikāņu varoņi šajā grāmatā ir absolūti plakani, atbilstoši ne tām augstvērtīgākajām Holivudas filmām, bet arī latviešus es nesauktu par psiholoģiski labi nostrādātiem. Un šī ir viena no tām grāmatām, kur var perfekti pārliecināties, cik grūti Eglītim gāja, mēģinot aprakstīt attiecības starp vīrieti un sievieti. Vienīgais attaisnojums, ko es te varētu saskatīt - ja Eglītis šo būtu paredzējis kā pamatu Holivudas filmai laikos, kad valdīja "Heisa kodekss" - proti, absolūts puritānisms, kura apstākļos par jebkādu seksualitāti pat iedomāties nevarētu, tad šī grāmata Kodeksa principiem atbilstu gana labi. Proti, Tālivaldis/Sorrijs un viņa sieva dzīvo viens no otra atsevišķi vairākus gadus, bet tā šķiet, ka ne vienam, ne otram pa šo laiku fiziskas tuvības ne ar laulāto draugu, ne kādu citu cilvēku nevienu brīdi neprasās, un pat Lindas un Andželo tuvība, kā šķiet, sasniedz tik augstu kaislību līmeni, ka viņi skūpstās (reālajā pasaulē tikām Bergmanes bērns no Roselini piedzima tajā pašā dienā, kad uz ekrāniem iznāca filma, kuras tapšanas laikā viņi bija satuvinājušies). Arī citi personāži viens par otru interesi izrāda galvenokārt ar nolūku stāties laulības tipa attiecībās (lai gan grūti saprast - kālab viņi to dara, jo šķiet, ka laulības lielākoties ir ne tikai aseksuālas, bet arī brīvas no jebkādām emocijām). Un tas viss ir aprakstīts daudz par garu.
Līdz ar to atzinums ir nemainīgs: "Misters Sorrijs" ir rūgtuma pilna grāmata, kuras autors ir vīlies tajā, ka viņam Amerikā nav izdevies kļūt par starptautiski ievērojamu rakstnieku (vai vēl jo vairāk - Holivudas slavenību), turklāt vēl ar pilnīgi neargumentētām beigām, kurās Sorrijs un viņa sieva atsāk kopdzīvi, jo... grāmatu kaut kā vajag noslēgt, un tā kā laulātos parasti vieno tikai vēlme kopā pieciest ikdienas rutīnu, nav jau īsti iemesla, kālab lai viņi neatsāktu dzīvi viens ar otru, lai arī nekas reāli viņus nekad nav vienojis.
2023-10-28
comments powered by Disqus