Švābu kapričo

Šis, ja pareizi saprotu, ir pēdējais no Anšlava Eglīša darbiem, kas tapa, viņam vēl esot Vecajā kontinentā, tajā aprakstot vairāk vai mazāk paša pieredzēto pēckara gados kādā vācu mazpilsētiņā Alpos. Mūsdienās šādu stāstu krājumu visticamāk dēvētu par romānu, jo vienota te ir ne vien vide, bet ir arī viens centrālais tēls, kurā ir sava deva paša autora (ar to atšķirību, ka Eglītim vienmēr līdzās bija viņa sieva Veronika Janelsiņa, kamēr varonis ir viens kā pirksts), vienota ir arī vide (pa vidu starp ciematu un mazpilsētu), arī pārējie tēli te daļēji atkārtojas, turklāt vēl darba ievads un noslēgums tam dod ļoti skaidru ietvaru un pabeigtības sajūtu. Taču, ja jau Eglītis to sauca par stāstu krājumu, tātad tas ir stāstu krājums.

Grāmatas darbības periods sākas ar pēdējiem Otrā pasaules kara mēnešiem un beidzas dažus gadus vēlāk, kad sākās masveida latviešu izceļošana prom no Vācijas. Līdz ar to te parādās pēdējie izmisīgie (un lielākoties - absurdie) tobrīd jau pa zobratiem sadalījušās vācu kara mašīnas pūliņi sasniegt solīto Galīgo uzvaru, kurai tajā laikā ticēja vairs tikai totālākie fanātiķi, tad franču okupācijas varas ienākšana pilsētiņā, un pamazām - lietu nonākšana atkal vāciešu, bet vairs ne to pašu, kuri valdīja agrāk, rokās. Krājuma saturā ir veselīgs balanss starp lielās pasaules notikumiem, kuri patiesībā pilsētiņu sasniedz tikai ļoti pastarpinātā veidā, un vietējā kolorīta tēlojumā, kurā Eglītis ir īpaši spēcīgs. Īsais vietējā vācu lauķa raksturojums varētu būt sekojošs: kopumā lāga cilvēks, kura dzīvi ievērojami apgrūtina maniakāls knauzerisms, kas traucē no tās gūt kādu baudījumu. Kolorītākais no stāstiem ir "Cienasts", kas vēsta par to, kālab švābi nelabprāt iet ciemos un tikpat nelabprāt uzņem viesus. Labs apliecinājums tam, cik dzīvi Eglītis aprakstījis šo vācu miesta ikdienu, ir tajā, ka dažas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas, neverot to vaļā, varu īsumā atstāstīt katru no divdesmit krājuma stāstiem:

1. Bicera Kundze - varonis brauc ar vilcienu, kas viņu aizved uz miestu, kurš nevienam nekad nav galamērķis. Toties tā ir mierīgākā vieta Vācijā, kuru joprojām īsti nav skāris karš. Un tajā mīt noslēpumainā Bicera kundze, ar kuru viņš iepazīstas dzelzceļa stacijā un kurai viņš mēģinās sadzīt pēdas grāmatas garumā (tas gan nebūs vienkārši, jo Bicers ir populārākais uzvārds šajā pilsētā).
2. Spoks - varonis ir ievācies kā īrnieks pie vienas no daudzajām Bicera kundzēm, bet viņš (lai arī tas nav atļauts) nevēlas iet nekādā darbā, jo tiekties pēc naudas šajos apstākļos neredz jēgu. Viņš slapstās pa māju, kas saimniecei rada sajūtu, ka tur mājo viņas nelaiķa vīra spoks.
3. Bumba - dramatiskākais notikums miesta vēsturē, kādas mājas pagalmā piezemējas nesprāgusi bumba. Visa pilsēta paslēpjas, bet beigās izrādās, ka tā nemaz nav īsta bumba.
4. Leitenants Frosts - ierodas virsnieks, kas mēģina mobilizēt iedzīvotājus pēdējai kaujai pilsētas aizstāvībai. Kamēr viņš guļ, pilsēta padodas francūžiem.
5. Ādas vamži - lai motivētu iedzīvotājus iesaistīties pašaizsardzībā (vēl pirms padošanās) visiem brīvprātīgajiem pilsētas galva izsniedz ādas vamžus (kuri pilsētā uzkrājušies bezjēdzīgā daudzumā). Pēc kapitulācijas tādus izsniedz arī francūži.
6. Heincs Dīters Faigle - stāsts par vīru ar invaliditāti, kurš krita nežēlestībā Hitlera valdīšanas laikā (jo bija sociāldemokrāts), bet jaunajos apstākļos kļuva par vienu no varenākajiem pilsētā, līdz uzzināja, ka ģimene viņu krāpj.
7. Fabrikants Emīls - stāsts par audēju, kurš nozīmēts sargāt slēgto aušanas fabriku un kā pamazām viņš to aptīra, lai pats kļūtu par fabrikantu (proti, lai uz viņa kapa plāksnes varētu uzrakstīt, ka viņš ir bijis fabrikants).
8. Dāvana - Kāda vīra pagalmā vētras laikā piezemējas skārda jumts. Viņš kopā ar kaimiņiem šo debesu dāvanu pa nakti sadala (kamēr nepiesakās jumta īpašnieks), līdz atklājas, ka tas ir viņa paša vistu kūts jumts.
9. Pasaule - Vecāka kundze pirmo reizi dzīvē dodas apskatīt pasauli (govs vilktos ratos dodas līdz tuvākajiem ciemiem), viņu šokē pasaules izmēri.
10. Ugunsgrēks - kādas mājas pagrabā izceļas ugunsgrēks, tā dzēšanas vietā visi tik ļoti aizraujas ar filozofēšanu, ka māju neizdodas glābt
11. Smaids - kad izgāžas varoņa mēģinājums pie sevis ciemos uzaicināt latviešus, viņš paaicina uz mielastu mājas saimnieci, kura sākumā tielējas pretī, tad visu apēd un izdzer, bet nākamajā dienā galīgi nesmaida. Jo viņai ir pazudusi zobu protēze.
12. Brāļi Pfisteri - stāsts par diviem brāļiem, kuri dzīvojuši savrup no visiem pilsētiņas iedzīvotājiem un allaž bijuši smīkņājoši un no augšas skatošies, kuri atklājas esam apģērba kontrabandisti ar stāžu.
13. Gredzens - pie varoņa (kurš savulaik ir bijis ārsts) ierodas kāds vietējs vīrs, kurš būtu gatavs pat, ka viņa nogriež pirkstu, lai tikai viņš izbēgtu no laulības (gredzenu nost dabūt izdodas, no laulības izvairīties nē).
14. Milti - varonis pirmo reizi kārtīgi redz kalnus, jo mājas saimniece viņu aicina doties uz kaimiņu ciematu, kur varēs dabūt (pa lēto) miltus. Viņiem izrādas atšķirīga skaistuma izjūta.
15. Kurpes - zēns brauc vilcienā no kaimiņu ciemata sieviešu kurpēs. Viņš ļoti par to kaunās, jo nav trūcīgs, bet paša jaunie apavi izrādījušies neērti un vecāmāte iedevusi tādus, kādi nu ir pašas krājumos.
16. Lācis - ikgadējā parādē lielākais lepnums puikam ir uzvilkt lāča tērpu, diemžēl galvenajam varonim ar šo diedzko labi neiet - tikšanās ar vecomāti visu sagandē; lai vēlāk izpirktu bēdu, viņš kāpj umurkumurā un pierāda savu varēšanu, taču paņem no augšas kliņģeri, nevis desu, tāpēc māte tāpat dusmīga.
17. Prefekts - miestā ieradušies pāris letiņi, bijušie leģionāri, kuri (līdzīgā stilā kā Aleksandra Dimā musketieri) dzer un negrib maksāt, līdz varonis viņus pielabina un tad viņi dzer kopā ar policijas prefektu, kurš mazliet pārcenšas ar alkoholu.
18. Cienasts - jau piesauktais foršais stāsts par to, kā vispirms pie varoņa ēd vācu ārsts un pēc tam, kā varonis pēc ilgāka laika nonāk uz cienastu pie švāba. Spilgtākais elements - desmaizes ar sviestu, kur gan sviests ir tikai pa perimetru, vietās, kur nav desas.
19. Meluzīne Frika - gandrīz mīlasstāsts starp varoni un vietējo skārnī strādājošo skaistuli. Gandrīz, jo izrādās, ka varoņa iztēle par nabaga meiteni, kurai nāka strādāt ar liemeņiem, nesaskan ar Meluzīnes Frikas patieso dabu (jāatzīmē, ka Anšlavs Eglītis vispār tradicionāli visvairāk un vislabāk rakstījis par tādām mīlestībām, kuras nesanāk).
20. Šķiršanās - varonis saņem iespēju doties uz Ameriku, un pamet šo ciematu. Uz atvadām viņš uzzina, kas tad īsti bijusi Bicera kundze.

Un skat - par katru stāstu esmu kaut ko uzrakstījis, pēc nosaukumiem vien tie skaidri nostājas manā priekšā. Secinājums - viens no spilgtākajiem Anšlava Eglīša darbiem, noteikti rekomendēju ar to iepazīties.
2022-11-11
8.5
comments powered by Disqus