Uguns pilsēta
Noveļu krājumā "Uguns pilsēta" Anšlava Eglīša prozā ienāk Otrais pasaules karš. Iepriekšējos viņa darbos, kas arī jau tapa kara laikā, Eglītis vēl turpināja aprakstīt tādu pasauli, kura tobrīd jau bija zudusi, saviem lasītājiem sagādājot tādu kā laika mašīnu, kura deva ne tikai nostaļģiju, bet arī kaut kādas cerības, ka dzīve varētu reiz atgriezties normālās sliedēs. Turklāt, ja tā padomā, vācu laikā Rīgā lielai daļai latviešu jau bija tādā miera ilūzijā (vismaz sākotnēji). Latvija bija ja ne gluži brīva, tad vismaz šķita brīvāka nekā zem padomjiem. Jā, tā varbūt nebija gluži visiem - bet, kamēr nenāk pēc tevis un taviem ģimenes locekļiem, uz tevi taču tā īsti notiekošais neattiecas, līdzīgi, kā kamēr karš notiek kaimiņvalstī, tu vari turpināt savu laisko dzīvi. Starp citu, tas ir viens no šokējošākajiem un spēcīgākajiem elementiem izrādē "Kur pazuda valsts?" - fragmenti no TV hronikas, kad 1939. gada Ziemassvētkos tika reklamēts, ka kamēr citviet Eiropā valda karš, latvietis var dzīvot mierā (un lai būtu vēl radikālāk - šajā video ir arī 1940. un 1941. gada Ziemassvētku propagandas materiāli). Nu, jā, bet kad pašam Eglītim nācās atstāt dzimteni, un piedzīvotā Berlīnes bombardēšana neļāva turpināt rakstīt par aizgājušo dienu dendijiem un viņu dzīves drāmām, un te nu mēs nonākam "Uguns pilsētā".
Krājumā ir septiņas noveles, pirmās no tām risinās Latvijā, frontei no Austrumiem strauji tuvojoties, pamazām pārejot uz bēgšanu no sarkanajiem un nonākšanu Berlīnē, kur notiek jau piesauktā bombardēšana. Varoņi ir atšķirīgi, līdz ar to nav tā, ka tas būtu vienots vēstījums, vienkārši noveļu secība atbilst laika ritējumam. "Saimnieks" stāsta par kādu latviešu virsnieku vācu armijā, kura uzdevums ir parūpēties, ka mājas, kuras pāries krievu pusē līdz ar "frontes līnijas iztaisnošanu", būtu pamestas un nodedzinātas, tai skaitā - viņa vecāku mājas, kur viņš sastop savu tēvu, kas nav gatavs doties nekur prom. "Zelta piecnieki" vēsta par vīru, kurš pirms došanās bēgļu gaitās apciemojis kādu vecāku radinieci, kurai bijis daudz zelta naudas, kura viņam tagad, esot uz kuģa kā bēglim, būtu lieti noderējusi, un varoni pamazām sāk mocīt naudas kāres velns. "Olas" ir stāsts par vīru ar nopietni slimīgu noslieci uz pankūku cepšanu un viņa dramatisko mēģinājumu trimdā doties ar koferi ar labām lauku olām, lai arī tur varētu cept pankūkas. "Uguns pilsēta" un "Cilvēks no pūļa" - nu es vairs nevaru atcerēties, viena no šīm novelēm vēstīja par kādu ungāru imigrantu Berlīnē, kurš arī tur kara laikā dzīvojis ilgstoši laisku dzīvi, un tās turpināšanai viņš gandrīz izmanto arī bombardēšanu, tomēr ne līdz galam, bet otra - nudien neatceros, arī kaut kas par degošu Berlīni. "Biminitas ticība" arī ir par degošu Berlīni - stāsts par sievieti, kuru ilgstoši no visa ļaunā pasargājis tas, ka viņa ticēja, ka nekas ļauns viņai nevar notikt un viņas dzīvoklis bija tāds, it kā pilsētu regulāri nebombardētu, bet beigās arī viņai viss cauri ir slikti. Visubeidzot "Izsalkuša zēna pavārgrāmatā" karš jau beidzas, un kāds turīgas latviešu ģimenes puika, kas tagad nonācis Vācijā, sāk rakstīt pavārgrāmatu ar maksimāli trūcīgiem ēdieniem, jo viņam, kam iepriekš riebušies mātes gatavotie smalkie ēdieni, ir radusies ēstgriba. Interesanti, ka par šo pēdējo noveli pat ir zināma konkrēta ģimene, kas kalpoja par prototipu, un stāsts pat patiešām nav īsti izdomāts, bet drīzāk pierakstīts.
Šis ir stipri citādāks Anšlavs Eglītis, nekā tas, kādu lasītāji pazina pirms "Uguns pilsētas". Jā, pamazām no absolūtā estēta tēla viņš atbrīvojās jau savos iepriekšējos kara laika darbos, bet ar "Uguns pilsētu" transformācija bija pabeigta, un tik viegli un nepiespiesti kā iepriekš Anšlava Eglīša darbi nebūs vairs nekad. Nē, nav tā, ka līdz ar to viņš kļūtu par labāku vai sliktāku rakstnieku, bet gluži vienkārši kaut kāds naivuma līmenis būs zaudēts (lai gan kopumā, protams, Eglīša grāmatās zināms naivuma elements paliks allaž, bet tas būs citādāks, nekā viņa agrīnajos darbos). Vai šīs noveles ir absolūti obligātā literatūras daļa, bez kuras tu nevari pazīt Anšlavu Eglīti? Nē, tās laikam neteiktu, tēli, pat ja spilgti, tāpat ir diezgan šabloniski, dramatiskās atklāsmes noveļu beigās, manuprāt, nav gana dramatiskas vai arī nav sevišķi ticamas. Cilvēkam, kurš nopietnāk pievēršas Anšlava Eglīša daiļradei, šo ir vērts izlasīt, lai izdarītu kaut kādus savus secinājumus par to, kā tieši kara pieredze ietekmēja Anšlavu Eglīti kā rakstnieku, bet normāls lasītājs var arī "Uguns pilsētu" atstāt neiepazītu.
Krājumā ir septiņas noveles, pirmās no tām risinās Latvijā, frontei no Austrumiem strauji tuvojoties, pamazām pārejot uz bēgšanu no sarkanajiem un nonākšanu Berlīnē, kur notiek jau piesauktā bombardēšana. Varoņi ir atšķirīgi, līdz ar to nav tā, ka tas būtu vienots vēstījums, vienkārši noveļu secība atbilst laika ritējumam. "Saimnieks" stāsta par kādu latviešu virsnieku vācu armijā, kura uzdevums ir parūpēties, ka mājas, kuras pāries krievu pusē līdz ar "frontes līnijas iztaisnošanu", būtu pamestas un nodedzinātas, tai skaitā - viņa vecāku mājas, kur viņš sastop savu tēvu, kas nav gatavs doties nekur prom. "Zelta piecnieki" vēsta par vīru, kurš pirms došanās bēgļu gaitās apciemojis kādu vecāku radinieci, kurai bijis daudz zelta naudas, kura viņam tagad, esot uz kuģa kā bēglim, būtu lieti noderējusi, un varoni pamazām sāk mocīt naudas kāres velns. "Olas" ir stāsts par vīru ar nopietni slimīgu noslieci uz pankūku cepšanu un viņa dramatisko mēģinājumu trimdā doties ar koferi ar labām lauku olām, lai arī tur varētu cept pankūkas. "Uguns pilsēta" un "Cilvēks no pūļa" - nu es vairs nevaru atcerēties, viena no šīm novelēm vēstīja par kādu ungāru imigrantu Berlīnē, kurš arī tur kara laikā dzīvojis ilgstoši laisku dzīvi, un tās turpināšanai viņš gandrīz izmanto arī bombardēšanu, tomēr ne līdz galam, bet otra - nudien neatceros, arī kaut kas par degošu Berlīni. "Biminitas ticība" arī ir par degošu Berlīni - stāsts par sievieti, kuru ilgstoši no visa ļaunā pasargājis tas, ka viņa ticēja, ka nekas ļauns viņai nevar notikt un viņas dzīvoklis bija tāds, it kā pilsētu regulāri nebombardētu, bet beigās arī viņai viss cauri ir slikti. Visubeidzot "Izsalkuša zēna pavārgrāmatā" karš jau beidzas, un kāds turīgas latviešu ģimenes puika, kas tagad nonācis Vācijā, sāk rakstīt pavārgrāmatu ar maksimāli trūcīgiem ēdieniem, jo viņam, kam iepriekš riebušies mātes gatavotie smalkie ēdieni, ir radusies ēstgriba. Interesanti, ka par šo pēdējo noveli pat ir zināma konkrēta ģimene, kas kalpoja par prototipu, un stāsts pat patiešām nav īsti izdomāts, bet drīzāk pierakstīts.
Šis ir stipri citādāks Anšlavs Eglītis, nekā tas, kādu lasītāji pazina pirms "Uguns pilsētas". Jā, pamazām no absolūtā estēta tēla viņš atbrīvojās jau savos iepriekšējos kara laika darbos, bet ar "Uguns pilsētu" transformācija bija pabeigta, un tik viegli un nepiespiesti kā iepriekš Anšlava Eglīša darbi nebūs vairs nekad. Nē, nav tā, ka līdz ar to viņš kļūtu par labāku vai sliktāku rakstnieku, bet gluži vienkārši kaut kāds naivuma līmenis būs zaudēts (lai gan kopumā, protams, Eglīša grāmatās zināms naivuma elements paliks allaž, bet tas būs citādāks, nekā viņa agrīnajos darbos). Vai šīs noveles ir absolūti obligātā literatūras daļa, bez kuras tu nevari pazīt Anšlavu Eglīti? Nē, tās laikam neteiktu, tēli, pat ja spilgti, tāpat ir diezgan šabloniski, dramatiskās atklāsmes noveļu beigās, manuprāt, nav gana dramatiskas vai arī nav sevišķi ticamas. Cilvēkam, kurš nopietnāk pievēršas Anšlava Eglīša daiļradei, šo ir vērts izlasīt, lai izdarītu kaut kādus savus secinājumus par to, kā tieši kara pieredze ietekmēja Anšlavu Eglīti kā rakstnieku, bet normāls lasītājs var arī "Uguns pilsētu" atstāt neiepazītu.
2024-01-04
comments powered by Disqus