Vai te var dabūt alu?
Iegāju pirms pāris nedēļām grāmatnīcā pirkt dāvanu vienam draugam. Pēkšņi redzu: "Vai te var dabūt alu?" Un vēl uz vāka - dubultšaha galdiņš. Kādi varianti - jāpērk, jālasa. Kā nekā Anšlavs Eglītis ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru darbi tipiski galīgi neizceļas ar salkanu gaušanos.
Grāmata par alus dabūšanu gan nav viens no zināmākajiem Eglīša darbiem (faktiski laikam nekas nepārspēj viņa pirms-trimdas perioda "Līgavu medniekus" un "Homo novus"), tomēr saturā tas izrādījās gana kolorīts. Proti, grāmata vēsta par kādu trimdas latvieti, kurš divpadsmit gadus pēc 2.p.k. beigām nelegāli atgriežas Latvijā kā kādas Rietumvalsts aģents ar mērķi no šejienes izpestīt savu sievu. Jāatzīmē, ka pirms šīs grāmatas iepazīšanas vispār neko nebiju dzirdējis par Rietumu aģentiem PSRS, tikai pretējo variantu, līdz ar to šādas tādas atklāsmes nāca. Cita lieta, ka galvenā varoņa naivums un ilgā nesaprašana par to, kas ir tā nelegālā pagrīde, pie kuras viņš ir nonācis, grāmatā ir vienkārši neizturami kaitinoša. Brīžiem varonis šķiet tik stulbs, ka vienkārši gribas mest grāmatu malā un aizmirst, ka esi to sācis lasīt. Līdz ar to kā īsts atpestījums nāk tas brīdis, kad viņš beidzot saprot, kas un kāpēc ar viņu notiek, un kādu spēlīti ar viņu spēlē Čeka.
Kas man šķiet interesanti - nez, cik daudz faktoloģiskas informācijas gan par latviešiem - aģentiem padomju Latvijā, gan vēl jo vairāk - vispār par apstākļiem šai pusē bija Eglīša rīcībā? Par Čekas mēģinājumiem atvilināt baltiešus no Rietumiem "mājup" viss tā kā būtu skaidrs - ar to viņi visi bija pazīstami. Bet par Čekas shēmām tepat uz vietas? Plus, tā kā grāmatas darbība risinās jau pēc notikumiem 1956.gadā Ungārijā - proti, arī pēc Staļina nāves, cik zinu, arī visa sistēma kategorijās izsūtīšana-nošaušana jau bija drusku mainījusies, un vismaz teorētiski tobrīd varbūt pat varētu repatriēties uz Latviju, netiekot nosūtītam gadiem ilgā vizītē uz "kūrortu Sibīrijā". No otras puses - cik nu daudz es no tā visa sajēdzu, ne klāt esmu bijis, ne ko. Un vai vispār daiļliteratūru vajadzētu vērtēt pēc "vēsturiskās patiesības" kritērijiem?
Tīri kā literāram darbam "Vai te var dabūt alu?" ir savi nenoliedzami trūkumi. Pirmkārt, jau minētais neko nesaprotošais galvenais varonis. Otkrārt, personāži vispār šeit nav ne īpaši ticami, ne saistoši. Faktiski vienīgais, kurš teorijā varētu būt interesants, ir čekists - pseidopagrīdes vadonis Verners, kura motivācijā Eglītis tomēr sevišķi dziļi neieskatās. Pārējie - pārāk vienkārši tēli, jo īpaši tas attiecas uz it kā vēl vienu komplicēto personāžu - Mairu. Plus vēl grāmatas beigas kā tādā romānā par Džeimsu Bondu - varbūt mani arī priecē laimīgs (relatīvi) noslēgums, bet pie nosacījuma, ka tas ir saturā iederīgs. Šeit tā īsti nav. Līdz ar to vienīgās patiešām pozitīvās sekas šīs grāmatas izlasīšanai - esmu mazliet uzzinājis par man pilnīgi svešām Latvijas vēstures lapaspusēm un tagad man ir radusies motivācija noskatīties filmu "Uz spēles Latvija", kuras saturs diezgan tieši pārklājas ar šīs grāmatas tematiku.
Grāmata par alus dabūšanu gan nav viens no zināmākajiem Eglīša darbiem (faktiski laikam nekas nepārspēj viņa pirms-trimdas perioda "Līgavu medniekus" un "Homo novus"), tomēr saturā tas izrādījās gana kolorīts. Proti, grāmata vēsta par kādu trimdas latvieti, kurš divpadsmit gadus pēc 2.p.k. beigām nelegāli atgriežas Latvijā kā kādas Rietumvalsts aģents ar mērķi no šejienes izpestīt savu sievu. Jāatzīmē, ka pirms šīs grāmatas iepazīšanas vispār neko nebiju dzirdējis par Rietumu aģentiem PSRS, tikai pretējo variantu, līdz ar to šādas tādas atklāsmes nāca. Cita lieta, ka galvenā varoņa naivums un ilgā nesaprašana par to, kas ir tā nelegālā pagrīde, pie kuras viņš ir nonācis, grāmatā ir vienkārši neizturami kaitinoša. Brīžiem varonis šķiet tik stulbs, ka vienkārši gribas mest grāmatu malā un aizmirst, ka esi to sācis lasīt. Līdz ar to kā īsts atpestījums nāk tas brīdis, kad viņš beidzot saprot, kas un kāpēc ar viņu notiek, un kādu spēlīti ar viņu spēlē Čeka.
Kas man šķiet interesanti - nez, cik daudz faktoloģiskas informācijas gan par latviešiem - aģentiem padomju Latvijā, gan vēl jo vairāk - vispār par apstākļiem šai pusē bija Eglīša rīcībā? Par Čekas mēģinājumiem atvilināt baltiešus no Rietumiem "mājup" viss tā kā būtu skaidrs - ar to viņi visi bija pazīstami. Bet par Čekas shēmām tepat uz vietas? Plus, tā kā grāmatas darbība risinās jau pēc notikumiem 1956.gadā Ungārijā - proti, arī pēc Staļina nāves, cik zinu, arī visa sistēma kategorijās izsūtīšana-nošaušana jau bija drusku mainījusies, un vismaz teorētiski tobrīd varbūt pat varētu repatriēties uz Latviju, netiekot nosūtītam gadiem ilgā vizītē uz "kūrortu Sibīrijā". No otras puses - cik nu daudz es no tā visa sajēdzu, ne klāt esmu bijis, ne ko. Un vai vispār daiļliteratūru vajadzētu vērtēt pēc "vēsturiskās patiesības" kritērijiem?
Tīri kā literāram darbam "Vai te var dabūt alu?" ir savi nenoliedzami trūkumi. Pirmkārt, jau minētais neko nesaprotošais galvenais varonis. Otkrārt, personāži vispār šeit nav ne īpaši ticami, ne saistoši. Faktiski vienīgais, kurš teorijā varētu būt interesants, ir čekists - pseidopagrīdes vadonis Verners, kura motivācijā Eglītis tomēr sevišķi dziļi neieskatās. Pārējie - pārāk vienkārši tēli, jo īpaši tas attiecas uz it kā vēl vienu komplicēto personāžu - Mairu. Plus vēl grāmatas beigas kā tādā romānā par Džeimsu Bondu - varbūt mani arī priecē laimīgs (relatīvi) noslēgums, bet pie nosacījuma, ka tas ir saturā iederīgs. Šeit tā īsti nav. Līdz ar to vienīgās patiešām pozitīvās sekas šīs grāmatas izlasīšanai - esmu mazliet uzzinājis par man pilnīgi svešām Latvijas vēstures lapaspusēm un tagad man ir radusies motivācija noskatīties filmu "Uz spēles Latvija", kuras saturs diezgan tieši pārklājas ar šīs grāmatas tematiku.
2015-07-12
comments powered by Disqus