Kazhes pierakstu burtnīca

Entonijs Bērdžess pats sevi galvenokārt uzskatīja par komponistu, tomēr parasti, ja kādam viņa vārds ir zināms, tas saistās ar romānu "Mehāniskais apelsīns" (un, protams, ikonisko tāda pat nosaukuma Stenlija Kubrika filmu). Taču patiesībā viņš bija ļoti produktīvs autors ar milzīgu skaitu izdoto grāmatu, turklāt viņa literāta karjera sākās pēc tam, kad viņam kļūdaini tika diagnosticēts smadzeņu audzējs un atvēlēts viens gads, ko dzīvot.
"Plaukšķināšana ar vienu roku" bija Bērdžesa iepriekšējais darbs pirms "Mehāniskā apelsīna", kas droši vien neko daudz neizsaka, jo, cik saprotu, grāmata popularitāti iekaroja jau ievērojami vēlāk - līdz ar filmas iznākšanu. Un tas laikam nav nozīmīgi.
Grāmatas galvenā varone un stāstītāja ir jauna sieviete no visai prasta sabiedrības slāņa - vienkārša darbiniece lielveikalā, kuras vīrs stādā lietotu automašīnu tirgotavā, taču notikumi, kurus viņa atstāsta varoņu dzīvi ļoti būtiski maina (vai arī nemaina nemaz). Dženetas vīram Hovardam piemīt izcila fotogrāfiskā atmiņa, pateicoties kurai viņam izdodas tikt pie lielākas naudas summas kādā TV šovā, kas aizdomīgi līdzinās "Who wants to be a millionaire" konceptam, bet pēc tam visai mīklainā veidā viņš šo naudas summu radikāli palielina, liekot likmes hipodromā (te drusku iesaistās paranormālais elements).
Interesanti, ka vēl pirms grāmatas ievada tu tiec sagatavots tam, ka būs līķis. Līdz ar to šajā faktā pārsteiguma nav, bet tajā, kā tu pie tā nonāc - mazliet ir gan. Un nobeigumā ir vēl lielāks pārsteigums. Kas mani nebeidz izbrīnīt par to, kā tas nākas, ka "Mehāniskajam apelsīnam" ir tā pēdējā nodaļa? "One Hand Clapping" Bērdžess, manuprāt, tādu rakstījis nebūtu.
Ar ko šī grāmata ir interesanta, ka tā ir rakstīta ar fenomenāli trūcīgu vārdu krājumu - jo galvenā varone nav izglītota, sinonīmus nezina, viņas leksika ir vienkārša un neliriska. Tāpat kā dzīves uzskati, kuros ir sava deva šokējošā elementa. Katrā ziņā es biju pārsteigts, galvenokārt ar to vieglumu, ar ko šajā grāmatā šis tas tiek izteikts. Un noteikti varu saprast to, kālab Hovards nonāk pie tādiem secinājumiem par mūsdienu civilizāciju un kas tās sakarā iesākāms. Lai gan - man nav ne mazākā nolūka sekot viņa piemēram, bet grāmata - aizraujoša, interesanta, saistoša.